Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Mēs sēdējām pie ugunskura. Augšā melna debess un ārkārtīgi spožas zvaigznes. Viegls vējiņš nesa no džungļiem nezināmu ziedu saldeno smaržu. Tālē ska­nēja pretīgie hiēnu smiekli.

— Smej ieties, smej ieties, — ņurdēja Persijs Vufs, vērīgi klausīdamies. — Pa īstam smejas tas, kas sme­jas pēdējais.

Kad austrumos svīda rīta blāzma, abi ar Džonsonu paņēmām karablnes un devāmies uz augstienes malu. Drīz aiz muguras sāka dipēt soļi. Mūs panāca Kvali, tu­rēdams rokā garu šķēpu. Iedevu viņam panest manu karabīni. Kvali to satvēra steigšus, bet saudzīgi, no­glauda oksidētā tērauda stobru un uzmanīgi uzkara šauteni plecā. Apstājāmies pie kraujas' malas. Viss klusu. Lejā čabēja niedrāji.

Vērīgi klausījos snaudošo purvu skaņās un do­māju, ka nezināmais vienmēr ir valdzinošs, ka daba noslēpumu pilna un ka vislielākā laime piešķirta tiem, kas, atrazdamies turpat pie noslēpuma sliekšņa, nešau­bīgi sper nākamo soli.

Līdz ezeram gājām veselu dienu. Ceļā devāmies rīt­ausmā. Karstākajās dienvida stundās atpūtāmies stā­vās nogāzes ēnā un, kad tveice rimās, atkal devāmies gar augstienes malu uz rietumiem. Pa kailajām kaļķ­akmens plāksnēm bija viegli iet. Svītraino zebru bari paskrēja garām turpat netālu pa lielo zāli un, šķiet, nelikās par karavānu ne zinis.

Sākumā nesapratu, kāpēc Kvali atzina par prātī­gāku iet kājām. Bet, kad bija jāšķērso dziļās plaisas, kas sniedzās no kraujas tālu augstienē, pārliecinājos, ka ar mašīnām šeit tiešām nevarētu izbraukt. Beidzot krauju līnija pagriezās uz ziemeļiem.

Šeit apakšā pletās pauguraina savanna, apaugusi ar lielu koku skupsnām. Pauguri sniedzās līdz pat pur­viem. Tālē starp pauguriem spīguļoja liels ezers. No ziemeļu puses tanī ietecēja upe, plūzdama no platas aizas, kas pāršķēlusi plakankalnes malu.

— Tur, — Kvali sacīja, norādīdams uz ezeru.

Līdz ezeram vēl bija kādi trīs kilometri. Apstājā­mies, lai brīdi atpūstos.

— Vai iesim lejā? — es jautāju ceļvedim Kvali.

— Nē. Nometne jāiekārto augšā pie upes.

— Kāpēc ne pie ezera?

— Nedrīkst. Slikti būs …

— Baidies no «ļaunajiem gariem»?

— Nedrīkst, — Kvali uzstājīgi atkārtoja. — Mans zina . ..

Bija vien jāpiekrīt. Devāmies uz ziemeļiem gar stā­vuma malu. Nesēji, kas līdz šim gāja garu garā virknē, tagad spiedās kopā bariņā. Iedami viņi uztraukti sa­saucās un pameta pa bažīgam skatienam lejup uz ezeru.

Panācu Džonsonu.

— Džek, kā jūs domājat, vai šie ir tie paši purvi, g.ir kuriem mēs bridām pirms lietus perioda sākuma?

Ej nu sazini. Var būt, ka ir tie paši… — Džon- sons brīdi klusēja, pec tam kaut ko pajautāja ceļ­vedim Kvali.

Nēģeris ilgi skaidroja, rādīdams uz dienvidiem, austrumiem un vilkdams gaisā ar pirkstu apļus.

— Izrādās, ka gluži tie purvi nav, — Džonsons sa­cīja, tiklīdz Kvali apklusa, — lai gan nēģeris apgalvo, ka purvāji kaut kur dienvidos savienojoties. Tikai pie­kļūt gan tur nevarot.

— Mums līdzi ir teodolīts. Rīt aprēķināsim ezera koordinātes un skaidri uzzināsim, kur atrodamies, — es sacīju.

— Kāda tur jēga? — Džonsons iebilda. — Kartes tik un tā nav.

— Uzzīmēsim, kā nu pratīsim. Bet nākamreiz pa­ņemsim līdzi topogrāfu.

— Vai brauksiet šurp vēl kādreiz?

— Protams, un vairākkārt.

Džonsons nopūtās. Sapratu, ka viņam ceļošana uz šejieni nebija pa prātam, kaut arī daba te ir tik skaista un medījumu papilnam.

Nometnes vietu izraudzījām augstā terasē pie ūdenskrituma. Upes straume šeit plūda no šauras aizas un gāzās lejup pāri klintīm krākdama un putodama. Aiz ūdenskrituma upe sadalījās vairākās platās attekās. Starp attekām daudz jo daudz sīku, ar zāli un krūmiem aizaugušu salu. Savus pusotrus vai divus kilometrus lejāk mirdzēja rāms ezera spogulis. Krasti apauguši ne- izbrienamiem niedru biezokņiem, bet upes grīvā niedru bija mazāk un vietām manīja dzeltenas sēres un smil­šainu krastu plankumus. Tātad pa upes malu bija vis­vieglāk nokļūt līdz ezeram.

Paugurainajā savannā ezera krastos neredzējām ne­viena dzīvnieka. Tas mums likās dīvaini. Netālu aug­stienē mēs taču nupat vēl sastapām zebru un antilopu barus. Arī spoguļgludajā ezera virsmā nemanījām ne­kādas dzīvības zīmes.

Kamēr iekārtojām nometni, saule norietēja un gan­drīz uzreiz satumsa nakts. Vakariņās ēdām antilopes gaļu un pēc tam likāmies gulēt. Paklausot Džonsona padomam, norīkojām sardzes. Melnajiem karavīriem vajadzēja mainīties sardzē ik pēc divām stundām un visu nakti kurt lielu sārtu.

Nakts pagāja mierīgi. No rīta Kvali stāstīja, ka sargi^dzirdējuši visvisādu dzīvnieku balsis, bet «ļaunie gari» esot klusējuši. Lai gan jāpiebilst, ka purva trokšņi diez vai varētu sasniegt mūsu nometni. Turklāt tos nomāktu ūdenskrituma nerimtīgā dunoņa.

Līdz ar pirmajiem saules stariem devāmies uz ezeru. Visiem svinīgs noskaņojums. Jutāmies mazliet sa­traukti: atrodamies taču pie sava ceļojuma mērķa. No­metnē atstāju tikai trīs nēģerus, pārējiem likām nākt līdzi, domādami, ka vajadzēs pārmeklēt krūmus ūn niedrājus.

Melnie karavīri nebija vairs tik pārbijušies kā va­kar. Viņi nāca labprāt; daži smaidīja un jokojās. Ik­viens bija apbruņojies ar garu pīķi, kam galā plats tērauda asmens, ar lielu nazi, kas izskatījās pēc īsa šķēpa. Daudziem rokās stopi, pie sāniem bultu maki. Daži karavīri gandrīz kaili; citiem tādi paši balti apmetņi kā ceļvedim Kvali. Džonsons, es un Persijs bijām apbruņojušies ar desmitšāvienu karabīnēm un lielkalibra automātiskajām pistolēm. Daudz pieredzēju­šais mednieks paķēris līdzi arī savu veco bisi, uz kuru viņš paļāvās vairāk nekā uz jebkuru modernu ieroci.

Nogājām lejā pie upes krasta. Smilšainā sērē re­dzējām daudz jo daudz antilopu un bifeļu pēdu; naktī dzīvnieki bija nākuši remdināt slāpes. Kvali atrada ne­liela degunradža pēdas.

Liku sameklēt braslu, bet melnie karavīri, tikko iebriduši ūdenī, tūlīt bļaudami izskrēja krastā. Upē ču- mēja un ņudzēja krokodili. Vienu no viņiem, kas, va­jāšanā aizrāvies, bija izrāpies uz sēres, karavīri pāris mirkļos nodūra ar garajiem šķēpiem.

Džonsons rādīja man tumšos bluķus, kas nekustīgi gulēja upes pretējā krastā.

— Kas tur ir? — es brīnījos.

— Ari krokodili, profesora kungs, — mednieks diezgan dzēlīgi sacīja. Viņš pacēla savu bisi, notē­mēja un izšāva.

Viens bluķis palēcās, sāka griezties riņķī, saliecās gredzenā un atkal izstiepās, pārējie steigšus rāpās uz upi un ieslīdēja dzelmē. Ievainotā krokodila kustības kļuva arvien gausākas, un beidzot viņš sastinga.

Melnie karavīri laida vaļā skaļus uzvaras saucie­nus, saskrēja apkārt Džonsonam un nodejoja varen strauju deju, palēkdamies un sizdami pret zemi ar šķēpu kāta galiem.

— Varens šāviens, — es uzlielīju Džonsonu. — Kur jūs tēmējāt?

— Tur, kur trāpīju. Acī.

Tas bija gandrīz neticami: trāpīt krokodila acī no vairāk nekā simt piecdesmit metru attāluma.

Godbijīgi paspiedu vecā mednieka roku.

— Zināju, ka esat teicams šāvējs. Bet šis trāpī­jums ir fenomenāls. Neviens tirānozaurs mums vairs nav bīstams.

— Nieka šāviens, — Džonsons atteica, juzdamies glaimots.

Neapmierināts bija vienīgi Persijs Vufs.

— Nevajadzēja šaudīt, — viņš īgņojās. — Tā jūs aizbaidīsiet lielākus medījumus.

— Lielākie medījumi nenobīsies, — Džonsons aukst­asinīgi iebilda. — Tie vēl nezina, kas ir šāviens. Tur­klāt šodien jātrokšņo, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz­augušajos krastos. Neesam jau atbraukuši pēc irbēm .. „>