Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Vecais mednieks bija stipri pārvērties, kļuvis drūms, nerunīgs. Viņš gribēja atteikties no piedalīša­nās jaunajā ekspedīcijā. Tik tikko spēju viņu pierunāt. Tagad ceļā Džonsons visvisādi vairījās no sarunām ar mani vai Persiju Vufu. Sapratu, ka starp viņu un Per­siju, kamēr es biju projām, kaut kas noticis. Bet kas īsti? . . . Man tā bija mīkla. Viņi vairs nepavadīja va­karus kopā pie viskija pudelēm. Pēc vakariņām Džon­sons steigšus iegāja teltī, un Persijs ilgi viens pats sēdēja pie saliekama galda, atspiedis četrkantaino zodu pret milzīgajām dūrēm. Pūkaini naktstauriņi riņ­ķoja ap lukturi, bet Persijs sēdēja nepakustēdamies, vērdamies viņos stingām acīm. Reizēm man šķita, ka Persijs uzmanīgi- klausās noslēpumainajās džungļu balsīs. Bet, tiklīdz nometne apklusa, Persijs piecēlās un' smagiem soļiem iegāja savā teltī. Viņš vairs ne- gleznoja ainavas; no snaudulīgās vienaldzības tagad nebija ne vēsts, Persijs bija kļuvis nikns un ne­kaunīgs.

Reiz es Persiju pārsteidzu, kad viņš bļāva uz kādu strādnieku un jau gribēja laist darbā dūres. Biju spiests teikt savu vārdu un Persiju apvaldīt. Nēģeris atzina par prātīgāku tūlīt pazust, bet Persijs caur pieri uzmeta man ļaunu skatienu, kaut ko noņurdēja, zobus sakodis, un iegāja teltī. Attiecības ekspedīcijā kļuva neciešamas. Sapratu, ka pēc iespējas drīzāk jāizkļūst ar karavānu no šīs zaļās elles saules gaismā. Džungļi bija saindējuši mūs ar saviem tvaikiem. Ja netiksim laukā no džungļiem jau tuvākajās dienās — paši va­ram kļūt par meža zvēriem. Nākamajā atpūtas brīdī sāku runāt par to ar Kvali.

— Vēl viens diena, — sacīja jaunais nēģeris.

— Rīt — vakar būs kalns, tad ezers un Lielais purvs. Mežs beidzas rītdien . . .

Nākamās dienas pievakarē džungļi kļuva retāki. Starp koku vainagiem blīvās lapotnes spraugās arvien biežāk ieraudzījām zilas debess plankumus. Mašīnas uzbrauca sausā, lēzenā nogāzē. Šeit mežs nebija tik biezs kā lejā un automobiļi virzījās ātrāk.

Džungļi pašķīrās, kļuva gaišāks, mežs atkāpās uz abi pusēm. Beidzot apvārsni aizsedza vairs tikai daži milzīgi koki, un aiz tiem jau vīdēja plaša plakankalne, apaugusi biezu zāli, sārtenas rieta saules apmirdzēta.

Visi ekspedīcijas dalībnieki atviegloti uzelpoja. Pat nēģeri, kuriem džungļi ir tikpat kā tēva mājas, kļuva jautrāki. Pārlaidu acis karavānai un gribot negribot biju spiests atzīt, ka tikai ar mūsu ceļveža izcilo prasmi un melno šoferu drosmi mūsu mašīnas izturējušas šo desmit dienu ilgo braucienu. Paveiktais likās gluži pēc brīnuma. Nebojātu bijām atveduši visu kravu, pat metāla sprostu smagos režģus, un ceļā nebijām atstā­juši nevienu auto.

Paklausot Kvali padomam, nometni iekārtojām plakankalnes malā zem milzīgiem, kupliem kokiem — džungļu pēdējā priekšposteņa ēnā. Turpat blakus ur­dzēja avots ar dzestru, skaidru ūdeni. Kamēr strād­nieki izkrāva no mašīnām mantas un uzstādīja teltis, Džonsons kopā ar vienu no melnajiem karavīriem, kurus bijām salīguši par nesējiem, aizgāja paskatīties, vai tuvumā netrāpīsies kāds medījums. Drīz nodārdēja šāviens, un pēc brīža mednieki jau nesa uz nometni lielu plankumaino antilopi.

Nometni pāršalca jūsmīgi saucieni.

Pie manis pienāca Džonsons, viņš bija kļuvis gluži priecīgs. Acis dzirkstīja.

— Šeit ir mednieku paradīze, — viņš teica. — An­tilopi nošāvu tepat līdzās nometnei. Tālāk klajumā redzēju žirafes un zebru baru. Zvēri pat nesatrūkās no šāviena.

— Vai jūs šinī apvidū esat pirmoreiz?

— Nebija ne jausmas, ka šāda paradīze vispār pa- stav, Kvali ir dūšīgs puisis. Ja tāpat viss ritēs arī

turpmāk, jūs, šef, varbūt sagūstīsiest arī savu ne­zvēru.

— Vai Ričards te nav bijis?

Džonsons izvairījās no mana skatiena.

— Kas viņu zin? . . . Laikam jau nav bijis.

— Jūs runājat diezgan nenoteikti.

— Neesmu Ričardam nekāda aukle! — Džonsons pēkšņi aizsvilās. —• Kā es varu zināt, kur viņš bijis, kur nav bijis… Mēs kopā darbojāmies, tas ir tiesa. Bet ne jau vienmēr. Pēdējo gadu viņš vairāk brau­kāja viens pats.

— Bet pirms desmit mēnešiem?

— Es tak teicu, ka nezinu, kur viņš tolaik brau­kāja. Nezinu! . . . Neko es nezinu … — Džonsons sa­dusmojās un sāka gandrīz kliegt.

— Džonson, kāpēc jūs uztraucaties?

— Nepatīk, ja mani tincina . . .

Viņš izņēma pīpi un bāza tajā tabaku. Pirksti Džonsonam trīcēja. Šķita, ka vecā mednieka dīvainā izturēšanās nav izskaidrojama tikai ar pēdējās dienās radušos nogurumu un nervu sasprindzinājumu. Aiz visa tā kaut kas slēpās. Bet kas? … ~

Garām gāja Kvali. Paaicināju viņu, lai panāk šurp.

— Rītdien atpūtīsimies tepat, šinī plakankalnē, — es viņam sacīju. — Parīt brauksim tālāk. Kurp Kvali vedīs mūs tagad?

— Nometne būs te vairākas dienas, — Kvali atbil­dēja. — Tālāk mašīnām ceļa nava. Iesim, parādīšu…

— Džek, iesim paskatīsimies, — aicināju veco med­nieku.

Džonsons uzmeta plecā savu bisi un klusēdams nāca mums pakaļ.

Kvali veda mūs uz vakaru pusi. Oranžsarkanā sau­les ripa nebija vairs nekāda spožā, bet arvien vēl žil­bināja acis, un tās gribot negribot piemiedzās. Ap­mēram kilometru gājām pa garu zāli, bet pēkšņi tā beidzās un zem kājām jutām pelēkā kaļķakmens raupjo virsmu. Paspērām vēl dažus soļus un jau atradāmies plakankalnes malā.

Klinšainās nogāzes stāvās terases beidzās lejā pie plaša, zema līdzenuma. Tas sniedzās tālu tālu līdz pat dūmakainam apvārsnim. Sākumā man likās, ka tā ir savanna, bet, uzmanīgāk paraudzījies, sapratu — apakšā ir milzīgi purvi, kas plešas daudzus desmitus vai pat simtus kilometru uz visām pusēm.

Vakara vēja pūsma atnesa no lejas raksturīgo niedrāja šalkoņu. Aiz bezgalīgā, niedrēm aizaugušā klaida pašlaik grima saule.

— Tā ir visur, — Kvali sacīja, pamādams ar roku uz plakankalnes kraujām. — Mašīnām ceļš nava . . .

Džonsons klusēdams sūca apdzisušo pīpi.

— Kur ir svētie akmeņi? — jautāju nēģerim.

— Are, tur, — Kvali rādīja uz stāvu nogāzi. — Rīt­dien Kvali nokāps parādīs.

— Kurp iesim meklēt pēdas?

— Tur, — nēģeris pamāja kraujas virzienā. — Viens diena ko iet. Liels ezers. Tur . . .

Saule norietēja, tūliņ mūs apņēma tumsa. Debe­sīs iemirdzējās zvaigznes.

— Jāiet atpakaļ, — Džonsons ņurdēja.

— Mazliet pagaidīt, — Kvali ieteicās.

Apsēdamies stāvuma malā uz saulē sasilušiem ak­meņiem. Vējš no purva nesa šurp niedrāju čaboņu. Kaut kur tālu plakankalnē derdzīgi smējās hiēna, pēc brīža tā apklusa.

— Mazliet klausīties, — Kvali čukstēja.

Mēs sēdējām, elpu aizturējuši, vērīgi klausīdamies niedrāja šalkšanā.

Beidzot Kvali piecēlās.

— Ļaunie gari šovakar nerunā, — viņš svinīgi teica, un mēs devāmies atpakaļ uz ugunskuriem, kas

spoži apgaismoja laukumiņu visapkārt nometnei.

*

Nākamajā rītā piecēlāmies līdz ar saules lēktu. No­lēmu tūliņ pat apskatīt svētos akmeņus un izplānot turp­māko rīcību. Pēc brokastīm es, Kvali, Džonsons, Persijs Vufs un četri melnie karavīri devāmies uz svētajiem akmeņiem. Nēģeri nez kāpēc izskatījās satraukti. Dzir­dēju, ka Kvali viņus paklusām mierināja un mēģināja par kaut ko pārliecināt.

Persijs bija paķēris līdzi savu krāsu kasti un svil­poja marša meldiju.