Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Cik es varētu dabūt par to nezvēru? — Džon­sons taujāja.

— Tagad vēl pārāk agri runāt par summu, — es iebildu. — Vispirms jāuzzin, vai šeit tiešām dzīvo di­nozauri un kādi dinozauri. Piemēram, zvērs, par kuru jums stāstījis nēģeris, arī var būt dinozaurs, taču nevis plēsoņa kā tas, kurš redzams fotogrāfijā, bet zālēdājs. Varbūt brontozaurs vai diplodoks. Iztaujājiet pamatī­gāk to nēģeri, kur un kad viņa tēvs redzējis šo dzīv­nieku un kāds tas izskatījies.

— Pasaukšu to 'nēģeri. Viņš mazliet runā angliski.

— Pasauciet!

Pēc brīža Džonsons atgriezās kopā ar slaidu, jaunu nēģeri, pāri plecam melnais afrikānis bija pārsviedis togai līdzīgu baltas drānas gabalu. Nēģera tumšie, cirtainie mati bija izrotāti ar divām cepurītes veidā saliektām strausa spalvām. Ovālo, tumšbrūno seju ar augstu pieri un smalkiem vaibstiem šķērsoja dziļa rēta no deniņiem līdz zodam . . .

— Viņa vārds ir Kvali, — Džonsons skaidroja. — Aizvakar pārnācis mājās kopā ar citiem nesējiem un gribētu palikt mūsu nometnē.

— Labdien, priekšniek, — Kvali sacīja, pielik­dams plaukstas pie krūtīm un mazliet pieliekdams galvu. — Mans labi zina medību vietas. Mans var puh-puh . . . šaut. Lūdzu, dod man karabīni, patronas, un mans parādīs labas vietas. Daudz lauva, bifelis, zi­lonis, baltais degunradzis . . .

— Man vajadzīgs krokodils, milzīgs krokodils, — es sacīju. — Tāds krokodils, kam aste būtu zem tā koka, bet galva tur, kur sēž lielais, baltais vīrs. — Es parādīju ar roku uz Persija Vufa pusi.

Persijs sakustējās un parāva sev apakšā kājas.

— Tāds krokodils te nav, — Kvali noteikti sacīja, un Džonsons apmierināti pamāja ar rudo, plikpauraino galvu.

— Bet zvērs, par kuru vakar stāstīji baltajām medniekam?

— Ahā, tas zvērs nav te, — Kvali teica. — Divi, pieci, desmit, — viņš skaitīja uz pirkstiem, laikam pū­lēdamies atcerēties angļu vārdus, — piecpadsmit die­nas jāiet. .. Ļoti slikta vieta . . . Viens iesi, pagalam esi. . . Tur, .— viņš gauži piepūlējās, mēģinādams iz­raudzīties vajadzīgos vārdus, bet nespēdams tos atmi­nēties vai nemaz nezinādams. — Tur … — un viņš sāka Džonsonam kaut ko skaidrot vietējo bantu nēģeru izloksnē.

Mednieks uzmanīgi klausījās, laiku pa laikam šau­bās pašūpodams galvu.

— Ko nēģeris stāsta?

— Viņš apgalvo, ka lielie zvēri dzīvojot divu ne­dēļu gājienā no šejienes, bet tuvoties viņu mitināša- nās vietām esot bīstami. Ļaunie gari sargājot to ap­vidu. Viņu balsis vakaros skanot pāri purviem. Melnie mednieki nekad neejot dziļi purvos, jo atceļa no tu­rienes neesot. . . Viņa tēvs redzējis milzīgos zvērus, kad tie lielās bailēs bēguši. Viņš domā, ka šādus bries­moņus varējuši nobiedēt tikai ļaunie gari. Bet ļaunos garus viņa tēvs neesot redzējis. Lielajiem zvēriem rumpis un kājas esot kā ziloņiem, aste kā krokodi- liem, galva un kakls kā čūskām. Uz muguras rēgojo­ties asi puni, tādi kā degunradžiem uz purna, lai gan purva nezvēriem šo punu esot vairāk un tie daudz lie­lāki nekā degunradžiem. Kad tie zvēri skrējuši, zeme drebējusi un koki līgojušies.

— Pajautājiet — cik tādus zvērus redzējis nēģera tēvs un kad viņš tos redzējis?

— Redzējis trīs zvērus. Divi liels zvērus un vienu ni

— Kur tagad ir tavs tēvs?

Nēģera acis piemiedzās, sejā pavīdēja sāpes. Viņš pagriezās pret Džonsonu un tam kaut ko satraukti skaidroja.

— Viņa tēvu noslepkavojuši beļģieši, — Džonsons pārtulkoja, acis nodūris. — Pirms dažiem gadiem beļ­ģieši tēvu nošāvuši reizē ar citiem viņu sādžas vīrie­šiem.

Iestājās spriegs klusums.

— Vai pats esi bijis tanī apvidū, kur tavs tēvs redzējis lielos zvērus? — es jautāju, izvairīdamies rau­dzīties nēģerim acīs.

— Nē, — Kvali sacīja, — bet mans zina tur aiziet. Es… es aizvedīšu tur balto mednieku par vienu kara- bīns ar patronām. Es aizvedīšu līdz svētajiem akme­ņiem. Tālāk jāiet vēl viena diena.

— Ļoti labi, — es teicu. — Tu aizvedīsi mūsu eks­pedīciju līdz svētajiem akmeņiem. Rītdien dosimies at­pakaļ uz Bumbu, un, tiklīdz beigsies lietus periods, tu aizvedīsi mūs turp, kur tavs tēvs redzējis briesmoņus.

— Un karabīns es dabūšu? — Kvali neticīgi jautāja.

— Lai gan nēģeri Kongo kolonijā nedrīkst turēt vītņu šautenes, — es sacīju, — tomēr tev uzdāvināšu karabīni un patronas, ja parādīsi man briesmoņu pē­das. Tikai pēdas .. .

Kvali saknieba lūpas un caur pieri palūkojās uz mani.

— Priekšniek, vai nepiekrāpsi?

— Ja pēdas parādīsi, nepiekrāpšu.

— Norunāts, — nēģeris svinīgi sacīja. — Kvali aizvedīs ekspedīciju un parādīs liels zvēru pēdas.

Pēc nedēļas mēs jau bijām Bumbā. Liku Vufam un Džonsonam iekraut kuģī sprostus ar reti sastopamiem dzīvniekiem, kurus sūtījām uz mistera Leslija Beiza zooloģiskajiem dārziem, bet pats iekāpu lidmašīnā un pēc dažām stundām jau soļoju pa Beļģijas Kongo gal­vaspilsētas Leopoldvilas ļaužu pilnajām ielām.

Pilsētā nesen bija notikuši nemieri. Par to vēl liecināja veikalu skatlogu izsistās rūtis, daudzās patru­ļas, kongojiešu drūmās sejas, balto iedzīvotāju sa­trauktā čukstēšanās. Šķita, ka stāvoklis joprojām ir gruzdošu politisku kaislību piesātināts un tās nespēj apslapēt pat lietus periods. Lidostā valdīja nervoza rosība. Daudzi belģieši sūtīja savas ģimenes uz dzim­teni.

Dabūju istabu Grandhotelī. Dažas dienas pagāja, kamēr nokārtoju formalitātes sakarā ar jauno ekspe­dīciju, kamēr aizrakstīju vēstules un sastādīju pārskatu misteram Leslijam Beizam. Pēc tam ik die­nas gāju uz Centrālo zinātnisko bibliotēku, lai izska­tītu jaunākos ģeoloģijas un paleontoloģijas žurnālus. Vienā no tiem izlasīju kāda izcila, nesen no Abesī- mjas atbraukuša krievu paleontologa rakstiņu. Sibu kalnos smilšakmens plāksnē viņš atradis noslēpumai­nas, terciārā periodā iemītas pēdas, kuras, pēc viņa domām, atstājis kādas nezināmas sugas milzīgs zvīņ- nesis. Balstīdamies uz dažādiem materiāliem, ari uz Abesīnijas folkloru, zinātnieks izteica domu, ka Cen­trālās Āfrikas neizpētītajos rajonos lielie zvīņneši var­būt vēl dzīvojuši līdz kvartāra periodam un varbūt pat līdz mūsu laikmetam.

Iznācu no bibliotēkas pavisam saīdzis. Līgums mani saistīja, un man nebija ne vien tiesību publicēt to, ko zināju, bet es nedrīkstēju pat aizsūtīt vēstuli raksta autoram un pastāstīt viņam par saviem uzskatiem.

Drūmu domu nomākts, lēni gāju pa centrālo bul­vāri, nelikdamies ne zinis par lietu, kas gāza arvien spēcīgāk. Pēkšņi kāds mani saņēma aiz piedurknes. Paskatījos atpakaļ. Tur stāvēja neliels, plecīgs vīrs caurspīdīgā pelēka mākslīga auduma lietus mētelī. Galvā tāda pati caurspīdīga kapuce, un uz mani rau­dzījās apbrīnojami pazīstamas acis, tālāk atvirzītas viena no otras, nekā tas parasti mēdz būt.

— Turskis?… Zbišeks! … Kas tad tevi šeit at- triecis?

Svešinieks atgrūda kapuci uz pleciem, un tagad uz- reiz viņu pazinu. Tas bija inženieris Marians Barščaks no Varšavas.

1939. gada vasarā mūs abus iesauca armijā kā re­ta* zervistus, un nokļuvām vienā pulkā. Kad Hitlers iebruka Polijā, mūsu pulks atradās pie Kališas un uz­tvēra pirmo ienaidnieka triecienu. Pulku iznīcināja, bet mēs kā par brīnumu izglābāmies no gūsta un slēpāmies Karpatos. Pirms kara biju tur strādājis un pazinu katru taku, katru kalnu pāreju. Pa kalniem vien aizgājām līdz Rumānijas robežai. Pēc tam daudzus mēnešus pa­vadījām Rumānijā un 1940. gada pavasarī abi jau bi­jām Marseļā. Tur mūsu ceļi šķīrās. Mani uzaicināja strādāt ģeoloģiskās pētniecības darbus Nīlas augš­tecē, bet Marians aizbrauca uz Londonu, lai iestātos Polijas armijā, kas tur tika komplektēta . ..