Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Zvīņneša vajāšanā vajadzēja piedalīties Džonsonam, man, ceļvedim Kvali un vēl deviņiem melnajiem kara­vīriem. Persiju Vufu ar pārējiem nesējiem nolēmu sū­tīt uz galveno nometni pēc citām mantām. Mans viet­nieks neiebilda, ka viņam uzticēts šāds uzdevums.

Nākošajā dienā mazā gaismiņā plosts bija gatavs. Seši gari baļķi, katrs tik resns, ka to spētu aptvert tikai divi vīri, pamatīgi sasieti kopā ar neilona virvēm. Tik smagam «kuģim» ne visai bīstams būtu pat tirāno- zaurs. Trīs pāri airu un trīsstūra bura, kas piestiprināta pie gara masta, deva iespēju sasniegt nepieciešamo āt­rumu. Uz lielā plosta uzvilkām vienu mazāku — bam­busa stumbru plostiņu.

Bambusa plosts varēja noderēt, braucot pa šaurām, līkumainām attekām ezera viņā pusē. Mūsu kravā bija ieroči, virves, stipri neilona tīkli un divas kastes ar pārtiku. Jāpiebilst, ka nepavisam nedomājām pārnak­šņot ezera pretējā krastā.

Tagad bija jāizraugās līdzbraucēji no melno karavīru vidus. Izrādījās, ka tas nemaz nav tik viegli. Tirānozaurs bija tā pārbiedējis nēģerus, ka sākumā tie strikti atteicās braukt mums līdzi. Ne mana pierunāšana un solījumi, ne Persija Vufa draudi, ne Džonsona auto­ritāte nespēja grozīt viņu prātu. Nezvēra radītās bailes bija apslāpējušas pat nikno vēlēšanos atriebt biedru nāvi. Mednieki, zobus sakoduši, neteica ne vārda un noraidoši grozīja galvas. Neviens no viņiem nevēlējās spert savu kāju uz virvēm sasaistītiem plosta baļķiem.

Visu pasākumu izglāba Kvali. Es jau biju gandrīz ar mieru atteikties no sašautā tirānozaura vajāšanas, bet tad jaunais nēģeris pēkšņi iznāca no savu tautiešu pūlīša, valdonīgi pacēla roku un sāka runāt. Sākumā domāju, ka viņš runā melno karavīru vārdā un uzstāj, lai nezvēra medīšanu izbeidzam. Paskatījos uz Džon­sonu. Taču vecais mednieks uzmanīgi klausījās Kvali vārdos un laiku pa laikam atzinīgi māja ar pliko pauri.

— Dūšīgs puisis, tam ir gudra valoda, — viņš man pačukstēja, kad Kvali apklusa, lai atvilktu elpu.

Tagad domas dalījās. Melnie mednieki sāka savā starpā strīdēties. Vieni rādīja ar šķēpiem uz ezera pusi, citi purināja galvu, sita sev pie krūtīm, iedūra šķēpu smailes zemē. Kvali atkal sāka runāt, bet nepaspēja sakāmo pabeigt, kad strīds uzliesmoja vēl dedzīgāk.

Jutu, ka šobrīd tiek izlemts viss pasākums, bet vai­rījos ko teikt, bīdamies, ka varu tikai kaitēt. Kad trok­snis un klaigāšana kļuva gluži neciešama, Kvali pie­nāca pie manis un jautāja, cik nēģeru karavīrus es gribētu ņemt līdzi.

Es pateicu.

— Lūdzu, izvēlies, — Kvali sacīja, plaši pamādams ar tumšu, stiegrainu roku. — Tagad viņi visi grib braukt. . .

— Kā tu viņus pierunāji? — es izbrīnījies vaicāju.

— Izskaidroju viņiem džungļu mednieku diženo li­kums, — lepni izslējies, atbildēja jaunais nēģeris. — Teicu, ka lielais, lecošais krokodils vēl sliktāks nekā beļģiešu ierēdnis . . . Apsolīju, ka ikviens, kas atgriezī­sies dzīvs, saņems no tevis desmit dolārs, tērauda nazis un rūtains bikses. Bikses, ja negribi, vari nedot, bet nazi un desmit dolārs gan dod katrā ziņā.

Tūlīt biju ar mieru. Pēc brīža desmit spēcīgi, melni augumi jau stāvēja uz plosta baļķiem, atbalstīdamies pret garajiem šķēpiem.'

Saulei lecot, mūsu «kuģis» devās ceļā. Straume lē­nītēm izkustināja no vietas smago plostu, airētāji satvēra irkļus, un mēs sākām braukt.

Pēc stundas plosts bez kļūmēm jau bija ieslīdējis plašajā ezera klajā. Izrādījās, ka ezers ir dziļš. Pat pie krasta ar garu kārti nevarēja sasniegt gultni. Ezera līmenis bija mierīgs un bez jebkādām dzīvības zīmēm. Tikai tālē pie rietumu krasta ūdenī manījām sārtenu plankumu — laikam tur rosījās flamingu bars.

Paraudzījos caur binokli uz mūsu nometni. Tur vairs neviena nebija. Acīm redzot, Persijs Vufs un nesēji jau devušies ceļā.

Saule kāpa arvien augstāk un sāka jau cepināt. Iz- pletām sauljumu un zvilnējām zem tā, joprojām caur binokli vērodami ezera līmeni un tumšo krasta svītru, kurai lēnītēm tuvojāmies. Dzelme arvien vēl ļoti dziļa. Tumšajā ūdenī gultne nebija saskatāma, un nekur ne­spējām to sasniegt pat ar garu kārti.

Džonsons pārbaudīja savu bisi un ielādēja stobros patronas ar sprāgstošām lodēm.

— Kāds kalibrs jūsu dižgabalam? — es ievaicājos.

— Divpadsmitais.

— Tīri prāvs. Lai gan šodien nebūtu par ļaunu pat astotais . . .

— Visā Centrālajā Āfrikā ar astotā kalibra bisi šāva tikai nelaiķis Ričards. Viņa bise nudien bija īsts dižgabals. Tiesa, dažreiz šāviņš nesprāga. Pēdējās kļū­mes dēļ nabaga Ričardam bija jādodas uz viņpasauli.

Beidzot niedrāji jau šalca pavisam tuvu. Tie auga kā mūris, bija biezāki un garāki nekā ziemeļu krastā. Braucām gar šiem niedru džungļiem. Neviena dzīv­nieka pēdas nebija manāmas zaļajā biezoknī, kas no­slēpumaini čabēja . ..

Kādā vietā plata, līkumaina atteka sniedzās iekšā niedrājā. Ievirzījām plostu attekā un klusi slīdējām pa rāmo, tumšo līmeni. Airētāji bez trokšņa cilāja smagos irkļus. Mēs ar Džonsonu stāvējām, pacēluši karabīnes, lai ik brīdi varētu sākt šaut. Divpadsmit pāru acu neatlaidīgi lūkojās tievo, brūnganzalo stublāju un šauro, smailo lapu biezuklājā. Sudrabotās niedru skaras lēnītiņām šūpojās virs mūsu galvām.

Tā nobraucām apmēram kilometru. Neciešamā tveice kveldināja ādu, elpot kļuva grūti, acīs ņirbēja varavīkšņaini loki. Atteka gan sašaurinājās, gan pa­plašinājās, bet joprojām sniedzās dzijāk niedrājā, un tās zaļajās sienās arvien vēl nemanīja sākamies ne­vienu zvēru taku.

Satraukums, kas mūs visus pārņēma, iebraucot nied­rainē, pamazām pierima, bet tad . . .

Kvali, kurš stāvēja plosta priekšgalā, brīdinoši pa­cēla roku. Tanī pašā mirklī mūs sasniedza ārkārtīgi riebīgas dvakas vilnis, salīdzinājumā ar kuru sen ne- izmēstas cūkkūts smirdoņa ir tīrais vīraks. Tūliņ pat niedru biezoknī pa labi no mums kaut kas smagi sa­grozījās. Airētāji kā pēc komandas izrāva no ūdens irkļus un saskrēja plosta vidū. Taču mūsu smagais «kuģis» arvien vēl virzījās uz priekšu. Pēc tam viss risinājās tik strauji kā trauksmainā fantastiskā sapnī.

Garo niedru sienā ieraudzījām lielu robu, un tanī kādus desmit metrus no krasta uzsvempās stāvus kaut kas milzīgs, līdzīgs baismīgam krokodilam, kurš uzslē­jies pakaļkājās. Zaigoja spīdošās, zeltaini zaļganās zvī­ņas. Milzīgā, asinssārtā rīkle plati pavērās, un žokļos jau rēgojās divas rindas zobu, tik asu kā dunči. Atspē­ries pret zemi ar varenām pleznām, nezvērs lēca uz plostu, bet tas vēl slīdēja uz priekšu, un briesmonis ar traku brīkšķi iegāzās biezuklājā. Nodārdēja šāvieni. Džonsons izšāva tikai reiz. Es iztukšoju visu aptveri tanī virzienā, kur lūza un brākšķēja niedres un strūk­lām šļāca augšup ūdens un šķidru dubļu šaltis.

Nepaspēju no jauna pielādēt karabīni, kad niedres pašķīrās un milzīgais zeltaini zaļais tirānozaurs blunk- šķēdams ieslīdēja ūdenī. Pirms zvīņnesis vēl nebija ieniris, Džonsons izšāva divas reizes. Plosts sasvērās, un tā priekšgalā uz baļķiem ieraudzījām vispirms drausmīgu ķetnu ar līkiem nagiem un tūlīt ari bries­moņa galvu.

Neilona virves pārtrūka kā tievi diegi, un mūsu «kuģis» sāka irt. Tomēr plēsīgais nezvērs jau bija smagi ievainots, viņa kustības gausākas un ne tik spē­cīgas kā pirms brīža. Kvali iegrūda briesmonim rīklē lielo stūres airi. Zvīņnesis mirkli it kā sastinga, cīnīda­mies aci pret aci ar cilvēku, kurš nelaida laukā no ro­kām airi. Un ar to bija gana. Džonsons atkal izšāva divas reizes. Briesmoņa galva pazuda zem plosta. Sa­lauzto airi arvien vēl turēja rokā Kvali.