Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Darīts, — Džonsons sacīja un nolaida karabīni.

Es vēl neticēju un steigšus ielādēju jaunu aptveri.

— Tūlīt viņš atkal būs klāt!

— Darīts, — Džonsons atkārtoja un apsēdās uz kas­tes. — Tas ir pagalam. Pa vienai sprāgstošai lodei katrā acī. . .

— Jūs taču būsiet sabojājis galvaskausu! — neko nepadomādams, iesaucos.

— Lai viņš nesabojātu jūsējo, — Džonsons pavīp­snāja.

Melnie mednieki ar klusu sajūsmu blenza uz Džon­sonu. Viņi nespēja izteikt ne vārda. Tikai klakšķināja mēli un šūpoja galvu.

Brīdi vēl pagaidījām, zvīņnesis vairs nerādījās.

— Mēģināsim sameklēt, kur viņš ir, — Džonsons sacīja.

Kamēr daži mednieki laboja plostu, mēs ar Džon­sonu iemetām attekā tērauda žākaru. Jutāmies gauži pārsteigti. Attekas dziļums šinī vietā pārsniedza trīs­desmit metru. Gultni nekādi nespējām sasniegt.

Biju gluži izmisis. Esam nošāvuši mūsdienu tirāno­zauru, bet nevaram dabūt rokā! . . .

— Varbūt uznirs, — Džonsons mani mierināja.

Taču uz to bija maz cerību.

Plosts jau sen bija salabots, bet es arvien vēl mēģi­nāju sataustīt attekas gultni. Izrādījās, ka atteka ir rene ar gandrīz stateniskiem krastiem. Pat tieši blakus niedru biezoknim dziļums sasniedza divdesmit metrus.

Melno mednieku bojā eja, risks, kuram mēs visi sevi pakļāvām, — izrādījās, ka tas viss bijis veltīgi.

Zvīņnesi varējām uzskatīt par zudušu . . . Tikko sa­valdījos, nepateicis skarbus un aizvainojošus vārdus Džonsonam, lai gan lieliski sapratu: ja nebūtu šāvis viņš, mēs visi laikam jau būtu noslīkuši vai saplosīti.

Skaļi pasacīju pavisam ko citu:

— Neveicas gan mums! .. . Vienīgās zīmes, kas pali­kušas, dziļie nagu ieskrambājumi plosta baļķos.

— Mazliet palicis, — iebilda Kvali, kurš dzirdēja manus vārdus. — Lūdzu, ņem …

Viņš man sniedza aira galu, ko zvīņnesis pirmīt bija sakampis zobos. Mitrajā koksnē iesprūdis ass, smails apmēram desmit centimetrus garš zobs. Labs tas pats.

Airētāji nostājās savās vietās, un devāmies atceļā. Kad plosts slīdēja garām izdangātajām niedrēm, atkal elpu aizcirta drausmīgā smirdoņa.

— Šeit taču bija nezvēra midzenis, — Džonsons piebilda. — Vajadzētu paskatīties, kas tur ir.

Degunus aizspieduši, piestūrējām pie niedrēm. Džonsons pirmais izlēca purvainajā krastā, izlauzītās, samīdītās niedrēs.

— Te nu gan ir traka dvaka, -— vecais mednieks purpināja, aizklādams degunu un muti ar kabatas laka­tiņu.

Kvali izkāpa krastā tūlīt pēc Džonsona. Es jau gri­bēju sekot viņu priekšzīmei, bet pēkšņi niedru biezu­klājā kaut kas iebrikšķējās.

— Pagaidiet! — uzkliedza Džonsons, piesviezdams pie vaiga bises laidni.

«Vēl viens tirānozaurs,*- man pazibēja prātā.

Bet mednieks jau nolaida ieroci.

— Tūlīt stiepiet šurp tīklus! —- viņš sauca. — Te ir viens mazulis. Pamēģināsim dabūt rokā dzīvu.

Pamāju melnajiem karavīriem, viņi paķēra uz plosta nolikto tīklu, neilona auklu rituļus un stēidzās iekšā niedrājā. Es viņiem sekoju.

Izrādījās, ka «mazulis» ir gandrīz trīs metrus garš zvērs ar zeltaini brūnām zvīņām. Ieraugot medniekus, kas viņu bija ielenkuši, zaurs uzslējās pakaļkājās un grasījās lēkt mums virsū. Bet tobrīd nosvilpa elastīgie neilona laso, u.n cilpu sažņaugtais jaunais plēsoņa at­krita uz muguras. Taču tūlīt viņš pārrāva dažas auklas, tomēr nēģeri steigšus laida darbā tīklu, un mēs sapra­tām, ka esam uzvarējuši. Laikam to nojauta arī zvīņ­nesis. Viņš plati atpleta žokļus un sērīgi iebrēcās, brē­ciens sākās ar tādu kā svilpšanu un beidzās ar kvāk- stēšanu.

Melnie mednieki auroja aiz prieka.

— Ko viņi tur kliedz? — es jautāju Kvali.

— Tagad viņi saprot, kas bijuši tie ļaunie gari.

Taču mūsu prieki bija pāragrs. No tālienes — no

biezokņa viņas malas sadzirdējām nesalīdzināmi spēcī­gāku atbildes saucienu — šņākšanu un svilpšanu, kas izvērtās par traku ņaudēšanu.

— Vēl viens lielais zvīņnesis! — Džonsons kliedza. — Veicīgāk! . . . Kamēr tas nezvērs vēl tālu.

Nēģeri darīja, ko spēja, un pēc brīža tīklos sapīto un virvēs sasaistīto jauno tirānozauru jau stiepām uz krastu.

Atkal sadzirdējām šņākšanu un kvākstēšanu. Tagad jau tuvāk. Bet «mazulis» nespēja atbildēt. Viņa žokļus cieši žņaudza neilona auklas.

Vēl viens brīdis — un jaunais zvīņnesis bija pie­siets pie bambusa plosta, ko nolaidām ūdenī un vil­kām līdzi tauvā.

— Uz priekšu, ātrāk! — Džonsons sauca.

Nēģeri sāka airēt, cik jaudas, un pēc laiciņa smir­dīgais midzenis jau bija aiz muguras.

Es ar Džonsonu stāvējām plosta pakaļgalā, kara- bīnes pacēluši, lai ik mirkli varētu šaut. Taču trešais tirānozaurs tomēr nerādījās. Vēlreiz atskanēja viņa balss, bet tagad jau tālāk.

Lielais zvīņnesis devās projām uz pretējo pusi. At­viegloti nopūtāmies un paraudzījāmies cits uz citu. Saplēstos apģērbos, no galvas līdz kājām notraipljušies ar smirdīgiem dubļiem, gar niedru stublājiem saskrāpē- jušies, mēs paši izskatījāmies pēc aizvēsturiskiem briesmoņiem.

Bet bijām tomēr uzvarējuši. To apzinoties, kļuva viegli un līksmi ap sirdi.

Plosti jau iebrauca ezerā. Nolikām karabīnes un spiedām cits citam roku. Dažus metrus atstatu uz bam­busa plosta gulēja sasaistītais zeltaini brūnais jaunais tirānozaurs . . . Mūsu tirānozaurs.

Melnie karavīri dūšīgi cilāja smagos airus un skaļi dziedāja par uzvaru: visi par vienu un katrs savā meldijā. Niedrāju biezoknis ar šaušalīgajiem iemītnie­kiem attālinājās arvien vairāk un beidzot vairs vīdēja

tikai kā tumša svītriņa pie tālā apvāršņa.

*

Dzeltensārtā saules ripa jau grima biezajā purva miglas autā, kad mūsu plosts piestāja pie krasta no­metnes tuvumā. Aiz noguruma nespējām vairs pavilkt kājas, bet par atpūtu vēl nevarēja būt ne runas. Va­jadzēja iekārtot drošu sprostu mūsu gūsteknim. Metāla būru režģi vēl atradās galvenajā nometnē. Daļu no tiem nēģeri atnesīs tikai rīt pievakarē. Baidījos, ka režģu nepietiks, un nolēmu sarunāties ar galveno nometni pa radio. Ļoti brīnījos, radioaparātu nekur neredzē­dams. Sargi teica, ka «runājošo kasti» aizvedis līdzi lielais baltais Uhs — tā viņi dēvēja manu vietnieku.

Persija nelādzīgā rīcība mani sadusmoja. Kādēļ vi­ņam ceļā vajadzīgs radio? Viņa iedomas dēļ esam pa­likuši bez iespējas sazināties. Mistera Leslija Beiza uz­tieptais vietnieks man sagādāja tikai nepatikšanas. Cieši nolēmu atbrīvoties no viņa, tiklīdz radīsies izde­vība, un sīki jo sīki aizrakstīt «Amerikas zvēru dārzu karalim», kāpēc esmu padzinis savu palīgu.

Bet pagaidām jauno tirānozauru vajadzēja kaut kur novietot. Netālu no ūdenskrituma klintī bija dziļa plaisa. Sienas pilnīgi stāvas un tik augstas, ka zvīņnesis nevarētu izlēkt laukā. Lielo plostu izjaucām, no plosta baļķiem sameistarojām stiprus vārtus, kas droši aiz­sprostotu izeju no plaisas. Izveidojās kaut kas līdzīgs trīsstūrainai akai — divas sienas no klints, trešā — no zemē ieraktiem baļķiem, kurus vēl nostiprinājām ar resniem šķērskokiem.

Bambusa plostu un sasaistīto zvīņnesi ar tauvām ielaidām plaisā. Plosts tagad karājās pie klintssienas. Atbrīvojām zvīņnesi no tikla un dažām virvēm. Pārējās viņš sarāva un pats noslīdēja no plosta plaisas dibenā. Lielā steigā uzrāvām plostu augšā. Mūsu gūsteknis ta­gad tupēja savā improvizētajā sprostā.