Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Slepkava, tu esi nošāvis arī Nkoru!

— Profesor, profesor, jūs pārāk ļauni domājat par mani. Nevienu es nenošauju, ja nav ārkārtējas ne­pieciešamības. Šobrīd Nkora, — Persijs uzmeta acis rokas pulkstenim, — šobrīd Nkora jau kratās vilītī. Iedevu viņam visu korespondenci. Tas ir lielisks pui­sis. Nosprāgs, bet neskartu nogādās pastā. Un kā viņš jus mīl! Viņš lēkāja aiz prieka, kad pateicu, ka dodos atpakaļ jums palīdzēt, bet viņam jābrauc uz Bumbas pilsētiņu vienam pašam. Arī Kvali jūs mīl . .. Jāpie­bilst, ka vienīgi Kvali vainojams par to, kas ar jums notiks. Ja viņš neparādītu ceļu uz šejieni — šo ceļu zināja vēl tikai nelaiķis Ričards — jūs, profesor, mie­rīgi varētu staigāt pa zemes virsu. Jāšaubās, vai mums izdotos notvert zvīņnesi tur, kur sākumā to meklējām. Bet tam Kvali es atriebšos . .. par jūsu priekšlaicīgo nāvi. Kongo kolonijā nemīl nēģerus, kam pieder kara- bīne.

Persijs joprojām nekautrīgi pļāpāja. Agrāk pat ne­nojautu, ka viņš ir tik liels balamute. Iekrita prātā, ka aiz šīs muldēšanas kaut kas slēpjas, ka viņš vēl nav pateicis pašu galveno. Varbūt man vēl ir kāda iz­eja? Bet kādēļ tad viņš atklātu visas savas kārtis? … Vai arī šī ir tikai runča rotaļāšanās ar peli?

Pēkšņi atcerējos, ka bikšu muguras kabatā man ir saliecams nazis. Rokas man bija sasietas aiz muguras, bet pirksti brīvi. Sāku tos kustināt un beidzot sasnie­dzu kabatiņu. Nazis bija tur. Aizritēja dažas bezgala vērtīgas sekundes, iekām aizķēru nazi ar pirkstu. Bei­dzot nazis man jau bija saujā. Tagad vajadzēja nazi attaisīt. Tas nebija nemaz tik grūti. Neviļus mazlietiņ pakustējos. Persijs uzmeta man vērīgu skatienu, taču neko aizdomīgu nepamanīja. Viņš pasniedzās, paņēma pudeli un ielēja sev viskiju.

Es vairs nedzirdēju, ko viņš tur murmina. Domāju tikai par auklu, kas žņaudza manas rokas. Vai izdosies to pārgriezt? Sasprindzinājumā drebēju sīkiem drebu­ļiem. Beidzot auklas kļuva vaļīgas. Plaukstas bija bri- vas. Pakustināju elkoņus, jutu, ka brīvi ir arī tie. Cieši sažņaudzu delnā naža spalu. Tiesa, tas bija vienkāršs mednieka nazis, bet cita ieroča man nebija. Kājas vēl cieši sasaistītas. Nevarēju cerēt, ka ar vienu lēcienu nokļūšu pie galda, uz kura nolikta mana pistole. Jā­gaida, kamēr Persijs pagriežas sāņus. Bet viņš bija ju­tis kaut ko nelādzīgu. Pusvārdā izbeidza muldēšanu un steigšus pienāca klāt, nenolaizdams acu no manas sviedriem pārplūdušās sejas.

— Profesor, liekas, jums te neērta gulēšana, — viņš ierunājās un grasījās pataustīt jau atslābušās auklas.

Tanī pašā mirklī, cik jaudas, iespēru viņam ar sa­sietajām kājām. Viņš nokrita zemē kā maiss, apgāz­dams arī galdu. Lūza atbalsta kārts, telts sabruka un apklāja mūs abus.

Dažos mirkļos pārgriezu auklas un aši izlīdu no brezenta apakšas. Bet arī Persijs bija paspējis uzstu- tēties kājās. Taisni nostāvēt viņš nespēja, seja bija saviebta sāpēs, taču rokā pistole.

— Ak tad tev šitādi niķi, — viņš sēca, nākdams man klāt. — Un es vēl gribēju atpestīt tevi no mokām. Bet tagad sašaušu abas kājas un dzīvu iesviedīšu tevi pie tava zvīņneša. — Persijs ņirdzīgi iesmējās, pacēla pistoli un tēmēja uz mani. — Smejas tas, kas smejas pēdējais . ..

Viņa pēdējo vārdu nomāca šāviena dārds. Man tas šķita apbrīnojami tāls. Dīvaini, es pat nejutu sāpes un aizvien vēl cieši žņaudzu delnā naža spalu.

Pēkšņi pamanīju, ka Persija ģīmis pavisam pārvēr­ties. Acīs traka izbrīna, un viņš lēni atslīga augšpēdu.

Paskatījos atpakaļ. Ar karabīni rokā šurp skrēja Kvali. -

Šīs rindas beidzu rakstīt sanatorijā Polijas Sudetos. Ir pavasaris. Pa atvērto logu istabā lūkojas jaunu bērzu vārās lapiņas. Tālumā aiz ziedošiem dārziem un sarka­niem kārniņu jumtiem mirdz baltā, skaistā Sņežkas smaile. Tiklīdz atgriezos dzimtenē, biedri ievietoja mani šajā sanatorijā, un es te ārstējos jau vairākus mēnešus.

Daudz esmu domājis. . . Vecā parka vientuļajās gatvēs un pie rakstāmgalda savā istabiņā atkal un atkal spilgti atceros pēdējo gadu notikumus.

Protams, citādi rīkoties nevarēju. Mana īstā vieta ir šeit, tikai šeit, Polijā, kas tik viesmīlīgi mani uz­ņēma pēc daudzajiem svešumā pavadītajiem gadiem.

Ka mana īstā vieta ir šeit, to es sapratu arī agrāk. Sazvērestība, par kuras upuri gandrīz kļuvu, tikai pa- .itnuāja mana sen pārdomātā lēmuma realizēšanu. Mis­ter Leslij Beiz, mēs esam ienaidnieki. Un ne tikai tāpēc, ka jūs mani gribējāt upurēt savas mantkāres labad. Mēs esam dažādu pasauļu būtnes, cilvēku un dinozauru pasauļu būtnes. Pirmajās nedēļās pēc atgrie­šanās dzimtenē nespēju naktīs glābties no murgiem. Visbiežāk mani mocīja šāda aina: elegants vīrs ar ne­lielu vēderiņu un zelta zobiem ienāk manā palātā. Paspēris dažus soļus, viņš ir jau gaišā taisnstūrī, ko mē­ness uzzīmējis uz parketa, un es redzu, ka ienācējs ir misters Leslijs Beizs. Viņš aicina mani noslēgt līgumu, pūlas pierunāt, čukst par naudu un tad uzreiz pārvēr­šas par tirānozauru. Briesmonis čāpo tuvāk, atver bais­mīgos žokļus; es pūlos aizbēgt, saucu palīgā . . . Pēc tam ierodas Kvali, aizdzen riebīgo nezvēru, mierina mani, ņem aiz rokas, ved uz upes krastu, dod dzert dzidru, dzestru ūdeni. . . Beidzot miglā visi rēgi iz­klīda, un es ieraudzīju dežurējošo māsu ar glāzi rokā.

Tagad šādi sapņi man vairs nerādās. Drīz braukšu uz Krakovu; tur mani gaida darbs.

Bet tālajā Kongo vēl plosās karš. Kvali izcīna brī­vību savai dzimtenei.

Bieži domāju par Kvali.

Toreiz, tanī briesmīgajā dienā, mēs noslēdzām ar viņu brālības savienību pie Persija Vufa līķa.

Šāda doma radās pēkšņi, un tā vairs nebija apslāpē­jama. Man un Kvali pietika viena skatiena, lai mēs abi saprastos. Mūsu aiziešanai no dinozauru pasaules vajadzēja izskanēt kā visai dinozauru pasaulei raidī­tam izaicinājumam. Mēs neatgriezīsimies pa to ceļu, pa kuru nācām šurp. Misters Leslijs Beizs nekad neda­būs zvīņnesi. Paleontologa Zbigņeva Turska pēdējais darbs dinozauru pasaulē paliks nepabeigts.

Aizrakstīju Džonsonam īsu zīmīti. Varbūt vecais med­nieks pat neizprata, kas tur sacīts. Mēs aprakām Mgo- ras mirstīgās atliekas. Pie Vufa līķa pat nepieskārāmies.

Pēc tam pievērsāmies pašam galvenajam. Ieliku da­žas dinamīta patronas starp baļķiem, kas aizsprostoja izeju no zvīņneša sprosta, un aizdedzināju auklu. Abi ar Kvali paslēpāmies aiz klints. Nodārdēja sprādziens. Baļķu siena sagāzās. Mēs gaidījām. Pagāja brīdis, un smagie briesmoņa lēcieni vēstīja, ka zvīņnesis izkļuvis brīvībā. Kā milzīga varde viņš lēca uz upi, smagi iezvē- lās ūdenī un, krokodilus biedēdams, peldēja uz ezera pusi.

Ielikām mugursomās nedaudz pārtikas. Iebāzu arī kinofilmas un dienasgrāmatas, un mēs devāmies uz ziemeļiem, džungļos. Iestājās nakts, un notālēm ska­nēja zobgalīgi, skaļi smiekli.

Kvali apstājās un vērīgi klausījās.

— Hiēna smejas, — viņš sacīja. — Droši vien par Persiju Uhu. Ai, ai.. .

Hiēnas tomēr smējās pēdējās.

Pēc nedēļas sasniedzām Ubangi upi. Ar plostu pār­braucām uz ziemeļu krastu, aizmocījāmies līdz franču postenim, un te nu mums bija jāšķiras. Atvadīšanās bija īsa.

— Kurpu iesi? — Kvali jautāja.

— Uz mājām. Uz Poliju. Man tur daudz darīšanu. Bet kur iesi tu?

— Arī es — uz mājām. Arī man daudz darīšanu.

— Ardievu, Kvali!