Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

«Gluži kā uz kādas svešas planētas okeāna gultnē,» jaunais astronoms domāja. «Bet kāpēc tik intensīvs spī­dums? Tāds vēl nekad nav redzēts. Un kā par postu nekas nav saskatāms. Putenis sacēlis sniegu pat virs Lielās kabīnes periskopa …»

Aukla bija izritināta. Rasels piesēja vienu galu pie savas jostas un gaidīja. Viegla raustīšana liecināja, ka Lovs tumsā rāpjas, mēģinādams sataustīt, kur atrodas aparātu būdiņa. Beidzot auklu neviens vairs neraus­tīja.

«Aizrāpies,» Rasels domāja, un sirds viņam kļuva vieglāka. «Pieraksta aparātu skaitļus.»

Pagāja dažas minūtes. Astronoms arvien vairāk juta skaudro aukstumu. Daudzkārtainais vilnas apģērbs un kažokādas kombinezons nespēja droši pasargāt no sala un vēja. Šeit, pie Lielās kabīnes kupola, bija aizvēnis, bet kā gan jādrebinās Lovam no vējiem neaizsargātajā ledainajā nogāzē…

Aukla arvien vēl nekustējās. Rasels to piesardzīgi pavilka. Atbildes signālu viņš nesagaidīja. Vai tiešām aukla bijusi pārāk īsa un Lovs rīkojies tik pārdroši un atraisījies? Šādā aukā un sniegputenī tas būtu īsts ne­prāts.

Rasels pavilka auklu stiprāk. Kļuva pilnīgi skaidrs: auklas otrs gals ir brīvs. Astronoms ieslēdza reflektoru. Taču spēcīgā gaisma netika tālāk par saviem pusotriem vai diviem metriem. Rasels ar stingiem pirkstiem steig­šus piesēja auklas galu pie lūkas roktura un rāpās pro­jām sniega pilnajā tumsā.

*

Stonors nemierīgi paraudzījās uz pulksteni.

— Ilgi ķēpājas . ..

Ārsts zvilnēja uz dīvāna un lēnītēm sūca rumu.

Stonora piezīme francūzi uzjautrināja.

Viņš ņirdzīgi pasmīnēja, kļuva redzami lielie, dzel­tenie zobi, viņš grasījās kaut ko teikt, bet atmeta ar roku un ielēja vēl sev rumu.

Stonors sadrūma un pabīdīja pudeli tālāk no Ziro.

— Doktor, es jūs lūdzu . . . Pēdējās dienās atkal pā­rāk daudz dzerat. Jā, vai nevajadzētu vēlreiz pamēģi­nāt sazināties ar Kovajski?

— Šef, veltīgi pūliņi, — Ziro nopūtās. — Ēterā trakāka rūkoņa nekā manā paurī.

— Pamēģiniet tomēr, es tikmēr paskatīšos, ko dara Lovs un Rasels.

Ārsts grīļodamies iegāja radiokabīnītē, kas atradās blakus Lielajai kabīnei, uzlika austiņas, ieslēdza raidī­tāju. Sprakšķēšana ēterā bija kļuvusi it kā klusāka. Bet kas tad tas? . ..

Ārsta mazās ačeles plati iepletās. Varbūt tikai dzir­des halucinācija? . . . Nē, nē, lūk, atkal. Austiņās ska­nēja saraustīta, draudīga kaukšana. Ārstam mute kļuva sausa, un skurbums izgaisa vienā mirklī. Nekad visā savā mūžā viņam nebija gadījies dzirdēt ko līdzīgu. Kaukšana pieklusa, tad sākās atkal. Tie nevarēja būt atmosfēras traucējumi. Apdullinošajā, sāpju, skumju un neizsakāma niknuma piesātinātajā meldijā bija jau­šams skaidrs ritms. Ārsts juta, ka bailes sažņaudz sirdi. Viņš norāva austiņas un uzsvieda tās uz galda. Taču nesaprotamā, šaušalīgā meldija joprojām skanēja ausīs.

«Es laikam zaudēju prātu,» ārsts uz mirkli iedomā­jās un izskrēja no radiokabinītes.

Lielajā kabīnē neviena nebija. Ārsts atspiedās ar rokām pret galdu, sāpīgi saknieba lūpās, cenzdamies domāt aukstasinīgi. Ceļgali trīcēja. Viņš paskaitīja pulsu un apjucis paplēta rokas.

— Vismaz divi simti. . .

Paķēris ruma pudeli, pielika to pie lūpām. Roka drebēja, zobi pretīgi sitās pret salto stiklu.

Kad apsnigušie Rasels un Stonors iestiepa Lielajā kabīnē Lova sastingušo augumu, ārsts sēdēja pie galda, neprātīgi raudzīdamies vienā punktā. Viņš nepakustē­jās arī tad, kad ienācēji noguldīja Lovu uz dīvāna uu Rasels vilka nost meteorologam kažokādas virsvalku.

Stonors uzmeta acis ārstam.

— Laikam gaidāt speciālu aicinājumu? Paskatieties, kas viņam noticis! Džeks viņu atradis pie aparātu bū­diņas. Brīnums, kā vēl atradis …

— T-tūlīt, — ārsts murmināja un piestreipuļoja pie dīvāna, uz kura gulēja Lovs.

Rasels vērīgi paraudzījās uz 2iro un lēni pabīdīja viņu nost:

— Es pats .. . Jūs atpūtieties …

Stonors sažņaudza dūres.

— Jūs tomēr neesat mani paklausījis, — viņš pa­klusām teica ārstam. — Redzat, kā nu ir, kad jūsu vajag. Izejiet gaitenī un, kad reibulis pāries, aiztaisiet lūku!

Ārsts grīļodamies pazuda aiz portjeras.

Rasels, injekciju šļirci paņēmis, piegāja pie Lova.

— Aukstuma dēļ viņš samaņu nav zaudējis, — Sto­nors sacīja. — Rokas un kājas siltas. Varbūt galvu sa­dauzījis?

— Tūlīt uzzināsim, — Rasels sacīja un iedūra adatu Lova rokā.

Pēc īsa brītiņa meteorologs sakustējās un atvēra acis.

— Vecais, izdzer šito, — Stonors čukstēja un pie­lika pie biedra lūpām glāzi.

Lovs norija zāles un atslīga uz spilveniem. Viņa acīs pamazām atgriezās saprāts. Šķita, ka meteorologs pūlas kaut ko atcerēties. Pēkšņi sejā ieplaiksnījās bai­les. Lovs pamāja, lai Stonors pieliecas pie viņa. \

— Pārbaudiet, vai ieejas lūkas cieši aizvērtas, — meteorologs vārgi čukstēja, — tur …

Viņš nepaspēja pabeigt sakāmo. Spalgs bļāviens no­māca vētras aurus. Portjera pašķīrās, un Lielajā kabīnē iedrāzās ārsts.

Viņš skrēja bez brillēm, bez cepures, rudie mati gaisā saslējušies, ģīmis saviebts šausmās.

— Palīdziet! — ārsts spiedzīgi kliedza, pieķēries Stonoram pie rokas. — Drīzāk! Tūlīt viņš ienāks! Vai, vai! …

Stonors tikko spēja ārstu atgrūzt, devās uz gai­teņa durvīm, bet šaubās apstājas, raudzīdamies pec kada ieroča.

Tobrīd elektrospuldzes, kas apgaismoja Lielo kabīni, sāka lēni dzist. Ārsts iekliedzās.

— Ralf, tūlīt pie ģeneratora! — krēslā, kas kļuva arvien biezāka, atskanēja Rasela balss. — Es paskatī­šos, kas tur ir.

Rasels ar pistoli vienā rokā un lukturi otrā — devās laukā gaitenī.

— Ja redzi kādu svešu, šauj! — Lovs kliedza un pūlējās piecelties no dīvāna.

. . . Stonors ar trīcošām rokām taustījās pa elektro­stacijas sadales dēli. Are, kur slēdzis, kas pievieno pie tīkla akumulatorus.

«Paldies debesu tēvam, atkal spīd gaisma.»

Paķēris no galda atvilktnes pistoli, Stonors skrēja uz Lielo kabīni, strauji atgrūda portjeru. Uzdvesa auk­stums.

Pa kāpnēm no augšējā gaiteņa lēni nāca lejā Rasels. Viņš rūpīgi aizvēra kāpņu durvis, aizbīdīja priekšā smago bultu, nolaida portjeru un uzmeta uz galda spožu priekšmetu. Izrādījās, ka tās ir saspiestās ārsta brilles.

— Kas tur bija? — Stonors vaicāja, uzmanīgi ska­tīdamies uz jauno astronomu.

— Nezinu. Nevienu neredzēju.

— Vai lūka bija vaļā?

— Jā, vaļā, bet pie tās nekādu pēdu nemanīju. Atradu tikai saspiestās brilles.

— Nemuldi! — Ziro pacēla galvu. — Tas ķēms iz- .slīdēja no tumsas un gribēja mani sakampt. Es iz­spruku, bet viņa nagos palika mana cepure un brilles.

Rasels klusēdams parādīja uz galdu, kur bija uzme­tis salauzītos briļļu ietvarus.

— Rišār, ko tu tur redzēji? — Stonors jautāja un lūkojās tieši acīs francūzim.

— Pats nesaprotu, kas tas bija. Dzīvnieks vai spoks…

— Spoks, — Stonors zobgalīgi atkārtoja. — Jā, jā …

— Tu, protams, vari man neticet, — ārsts sacīja gandrīz raudādams. — Tiešām, biju iekampis virs normas. Bet, ja tu zinātu, ko es dzirdēju … — ārsts iešņukstējās. — Ej paklausies, kas notiek ēterā! Ej, ej!

Stonors iegāja radiokabīnītē, uzlika austiņas, sāka grozīt uztvērēja kloķīšus.

— Parastā sprakšķēšana, droši vien sakarā ar kā­viem, — viņš beidzot sacīja un austiņas noņēma.