Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Varbūt es tiešām sāku prātā jukt, — ārsts murmināja, galvu grozīdams.

Lovs piesēdās pie galda un vērīgi aplūkoja briļļu atliekas.

— Varen saspiestas, — viņš paklusām teica un piebīdīja tuvāk Stonoram saplacinātos ietvarus. — Iz­skatās tādas, it kā ar pneimatisko āmuru kāds būtu uz­gāzis.

— Pats būsi uzkāpis savām brillēm, — Stonors sa­cīja, pamājis ar galvu uz ārsta pusi.

— Ja tev ir kādas rezerves brilles, — Lovs iebilda, — pierādīšu, ka, sniegā ieminot, tās nevar tik ļoti saspiest.

— Ko tu ar to gribi sacīt?

— Es gribu sacīt… — Lovs brītiņu klusēja un pārlaida klātesošiem nopietnu skatienu, — gribu sa­cīt, ka dīvaina, milzīgam pērtiķim līdzīga pinkaina būtne pēkšņi parādījās man blakus, kad aizrāpos līdz meteoroloģisko aparātu būdiņai. Palēcu sāņus un droši

vien satriecu galvu pret vēja mērītāja stabu. . .

*

Nākamās dienas rītausmā viesuļvētra sāka gurt un temperatūra pacēlās līdz mīnus divdesmit grādiem. Kad pie apvāršņa ziemeļos uznira nespodra, iesarkana saule, vētra aprima gandrīz pavisam. Vējš vēl uzbrāzās atse­višķiem grūdieniem, saceldams sniega putekļu mākuļus stāvajās, baltajās nogāzēs.

Zilas ēnas iegulās dziļās, sniega piedzītās aizās, kur nespēja iekļūt zemās saules stari.

Stacijas apkaimes pārmeklēšana bija veltīga. Nule sadzītajā sniegā nemanīja nevienas pēdas. Daudzu kilo­metru tālumā- neredzēja nekādu dzīvības pazīmju.

Ledus alas radio aizvien vēl klusēja. Ekspedīcijas dalībnieki nolēma, ka Stonoram un Raselam jāmēģina ar slēpēm nokļūt pie alas. Ārstam un Lovam jāpaliek Lielajā kabīnē.

Pēc brokastīm Stonors un Rasels posās ceļā. Virs dūnu kombinezoniem viņi uzvilka vieglus, spilgti sar­kanus virsvalkus, kas aizsargāja no vēja, uzmauca galvā kapuces, kuru malas bija apšūtas ar sudrabpelē­kām zvērādām.

— Skaists pāris, — piebilda Lovs, kas bija iz­gājis viņus pavadīt, — gluži kā vārīti vēži! Vai šauja­mos neesat aizmirsuši?

— Fred, vai tu vēl tici, ka pasaulē ir tādi pinkaini spoki? — Stonors jautāja.

Lovs paraustīja plecus.

— Ieročus tomēr vajadzētu paņemt līdzi.

Garais, kalsnējais Rasels papurināja melno bārdu.

— Fred, viss kārtībā! — Viņš uzsita pa svārku uz- blīdušo kabatu.

Abi divi viegli uzslēpoja ledus pakalnā. Rasels pa­skatījās atpakaļ, pamāja ar sarkanu dūraini un strauji sekoja Stonoram gar stāvo nogāzi.

Augstu gaisos virs slēpotāju galvām blīvējās mel­nas, saplaisājušas kraujas. Uz Ledus alu iemītā taka izzudusi. To bija aizputinājis sniegs.

Viņpus līkuma pavērās skats uz aizu, kura sniedzās tālu rietumos. Pār melno bazalta klinšu malām kā pa­spārnes karājās sapūsta sniega lēveņi. Virs milzīgā le­dāja sastingušajiem viļņiem šur tur rēgojās senseni la­vas bluķi. Nekustīgā, dziļām plaisām sašķeltā ledus upe «tecēja» no dienvidrietumiem, no Karalienes Modās ze­mes neizpētītiem apvidiem.

Stonors, kas slēpoja pa priekšu, apstājās un pielika pie acīm binokli.

— Es s redzu Ledus alas ieeju, — viņš sacīja, — bet visapkārt nav ne dvēselītes. Dīvaini, ka, sakarus zau­dējuši, viņi tik jaukā laikā nemēģina nākt mums pretim.

Rasels klusēdams kārtoja slēpju saites.

— Džek, sakiet man — ko jūs īsti domājat par pagājušās nakts paniku? — Stonors jautāja, likdams somā binokli.

Rasels paraustīja plecus.

— Šorīt man iešāvās prātā dīvaina doma, — Sto­nors turpināja. — Ļoti dīvaina. Vai nenojaušat? …

Rasels papurināja galvu.

— Atgādināšu, ka daudzus gadus esmu strādājis Himalajos. Lai gan tās visas ir tīrās blēņas. Nav vērts pat runāt.. .

Stonors strauji atgrūdās ar nūjām un šāvās lejup; zilgani baltajā sniegā iezīmējās skaidrs slēpju sliedes pavediens.

*

Līdz šaurajai plaisai, kas veda ledus kupola iekšienē, vēl bija ejami daži soļi, kad Stonors apstājās un skaļi uzsauca. Bazalta klinšu raidītā atbalss ilgi atkārtoja kliedzienu un izgaisa tālē. Neviens neatbildēja.

— Dīvaini, — ģeologs murmināja, ar dūraini slau­cīdams sasvīdušo pieri.

Rasels noņēma slēpes un devās uz plaisu. Visapkārt viļņaina svaiga sniega sega. Neviena pati pēda nebija manāma uz dzirkstošās, baltās virsmas. Astronoms pa­spēra vienu soli, pēc tam otru un iestiga kupenā gan­drīz līdz jostas vietai.

— Šķiet, ka pēc sniega vētras viņi nav nākuši laukā no alas, — Stonors purpināja, piesardzīgi sekodams Raselam.

Dziļāk plaisā sniega bija mazāk, taču lielajā klusumā joprojām nedzirdēja ne skaņas. Plaisas ledus sienas sakļāvās vēl tuvāk. Kļuva tumšs. Spožā dienas gaisma tik tikko spēja izspraukties cauri biezajiem, zaļganajiem ledus slāņiem.

Rasels ieslēdza reflektoru. Spēcīgs gaismas kūlis at­dūrās šaurās, apledojušās durvīs. Tās bija aizvērtas.

Rasels pārlaida gaismas šalti pār ledus sienām. Ie- zaigojās slēpju metāla klamburi. Pie sienas pieslietās nartas meta uz ledus garas, līkas ēnas.

— Viņi ir šeit, — Stonors sacīja. — Slēpes un nar- las noliktas tur, kur tām jābūt. Hallo, Heinrih! ..,

Atbildi saucējs nesagaidīja.

— Bet viņi taču šodien bijuši šaipus durvīm! —

lim

Stonors teica, rādīdams uz iemītām pēdām. — Hei, Toivo, Heinrih! — Viņš pagrūda durvis. Tās neatvērās.

— Aizbultētas no iekšpuses, — ģeologs piebilda un jau gribēja klauvēt.

Rasels parāva viņu aiz piedurknes.

— Ralf, durvis piesalušas pie stenderēm.

Viņš iegulās durvīs ar plecu. Stonors piepalīdzēja. Durvis brīkšķēdamas atsprāga vaļā.

Ledus alā valdīja tumsa.

— Heinrih, Toivo! — Stonors atkal sauca. Viņa balsī ieskanējās bailes.

Rasels pieliecās, pārkāpa pār slieksni, sameklēja akumulatorus, pagrieza slēdzi. Nespodra, dzeltena gaisma pieplūdināja Ledus alu. Uz zemām, salokāmām gultiņām guļamie maisi. Tie bija tukši. Kaktā uz apdzi­suša prīmusa apsarmojusi panna. Blakus — izēsta kon­servu kārba.

Stonors iespraucās pa durvīm un neizpratnē raudzī­jās visapkārt.

— Zīmīte, — Rasels sacīja.

Uz galda blakus radioaparātam nolikta papīra lapa. Stonors izrāva vēstuli no astronoma rokām, acis pie­miedzis, ar pūlēm saburtoja steigā rakstītās, neskaid­rās rindas.

— «Vakar izcirtām spraugu līdz galvenajai dzīslai. Tajā krustām šķērsām dažādas ejas. Toivo saka — šeit senos laikos esot rakta rūda.» — Stonors apklusa un blenza uz astronomu. — Džek, tās nu gan ir blēņas!

— Lasiet tālāk! — Rasels lūdza.

— «Toivo devās izpētīt raktuves un līdz šim nav atgriezies,» — Stonors lasīja. — «Eju viņu meklēt. Heinrihs.»

— Zīmīte rakstīta vakar no rīta, — Rasels piebilda, saņēmis no Stonora papīra lapu.

— Un ne vārda par to, vai urāns ir, — Stonors no­ņurdēja.

— Tie droši vien atskaldīti no ieža dzīslas, — as­tronoms sacīja, rādīdams uz akmeņiem, kas bija nolikti pie gultiņas.

Stonors steigšus pieliecās, sakampa iežu paraugus un ar alkatīgu ziņkāri tos apskatīja.

— Tas tik ir numurs! — viņš čukstēja. — Vēl ba­gātāki nekā tie paraugi tur augšā. Tīrs urāninīts. Džek, vai saproti, ko tas nozīmē? . . .

Rasels bez steigas grozīja radioaparāta kloķīšus.

— Viņu aparāts sabojājies, nav. iespējams sa­zināties.

-— Vai izlabot nevarēsim?

— Šeit nevarēsim.

— Ko tad darīsim?