Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Pats galvenais, kādas būs sekas? — Lovs pie­bilda.

— Džek, vai tev nešķiet, ka tās varētu but kadas zemes strāvas, kas radušās sakarā ar vakardienas nepa­rasti spožajiem kāviem? — Stonors jautāja.

— Nē.

— Bet kas tad?

— Nezinu.

— Tu velti gribi piedabūt astronomu, lai viņš sāk fantazēt, — Lovs sacīja. — Labāk fantazē pats. Ralf, tā ir tava specialitāte.

— Asprātīgi tas nav, — ģeologs apvainojās. — Galu galā mums taču jānoskaidro, kas te noticis.

— Labāk pārbaudīsim ārstēšanas metodi, — Lovs ierosināja. Viņš pielika roku pie poļa matiem. — Dzirk­steles nelec . . . Džek, nodzēs gaismu!

Pat tumsā auguma spīdēšana gandrīz vairs nebija saskatāma.

— Liekas, ģīboņa vietā stājas miegs, — Rasels sa- sija, ieklausīdamies poļa elpošanā.

— Lieliski! Džek, nu tad klāj vaļā, kur tu viņu atradi.

-— Simt septiņdesmit metrus no šejienes — pie rū­das dzīslā izcirstās raktuves ejas sazarojuma.

— Pie raktuves ejas . . . sazarojuma? — Stonors sa­rauca uzacis. — Arī tu domā, ka rūdas dzīsla sendie­nās izmantota?

— Jā. Tur ir vesela eju sistēma, kas veido ģeo­metriski pareizu tīklu.

— Šķiet,. tavā atradnē, Stonor, kāds jau būs rak­ņājies, — Lovs zobgalīgi ieminējās.

— Šķiet, mēs visi pamazām sajūkam prātā! — ģeo­logs kliedza. — Nevar būt, ka rūdas ieži šeit jau kādreiz izmantoti! Vai saprotat? Nevar būt… Mēs esam pirmie cilvēki, kas nokļuvuši šinī Antarktikas kontinenta dajā.

— Tad jāpieņem, ka urāna rūdu izmantojuši pin­gvīni vai tie pērtiķiem līdzīgie spoki, kas mūs apcie­moja pagājušajā naktī.

— Kas tās raktuves ierīkojis, to papūlēsimies no­skaidrot vēlāk, — Rasels sacīja. — Viens no mūsu biedriem jau atrodas tur. Laikam viņu piemeklējusi tāda pati nelaime kā Heinrihu.

— Džekam taisnība, — Lovs sadrūma. — Jārīkojas un nevis jāpļāpā. Stonor, gaidām, ko tu pavēlēsi.

— Vienam no mums jāpaliek pie Heinriha.

— Lieliski. . . Paliec tu, mēs ar Džeku iesim meklēt Toivo.

— Pats gribu redzēt to, ko Džeks dēvē par rak­tuvēm.

— Nu tad izrīko un nevis spriedelē!

— Fred, labāk būs, ja šeit paliksi tu, — Stonors steigšus sacīja. — Gandrīz aizmirsu, jāizlabo radioraidī­tājs un jāatjauno sazināšanās ar ārstu. Tu vislabāk spēsi to izdarīt.

— Klausos, šef! Vācieties drīzāk pazemē vai zem ledus, ja vēlaties, — meteorologs laipnīgi sacīja un pa­cēla ledus tuneļa lūku.

*

— Džek, cik dziļi esam nokāpuši?

— Esmu izritinājis vairāk nekā piecsimt metru auklas. Ja ņemam vērā pagriezienus, tad, taisnā līnijā rēķinot, atrodamies kādus četrsimt metrus no ledus alas.

— Cik auklas vēl atlicis?

— Tikpat, cik esam izritinājuši.

Rasels un Stonors lēni devās lejup pa slīpu, biezā lavas kārtā izcirstu eju. Melnās sienas blāvi spīdēja reflektoru gaismā.

— Seit ir pagrieziens.

— Džek, tātad esam novirzījušies pa sānu_eju, kas ved uz raktuves otru dzīslu. Redzi, te tā ir. Are, gan­drīz tīrs urāninīts.

Stonors spēcīgi iegāza ar veseri pa ejas gludajiem griestiem.

— Nez ar kādiem darba rīkiem izveidoti šie štreki? Nevienā raktuvē neesmu redzējis tik līdzenas eju sie­nas. Varētu domāt, ka tās speciāli nogludinātas un pulētas.

— Vai arī izvirpotas ar instrumentu, kura griežņi daudz cietāki par šo akmeni, — Rasels piebilda.

— Ļoti pārsteidz arī tas, ka šīs raktuvēs nemaz ne­izskatās tik vecas, — Stonors turpināja. — Esmu re­dzējis senlaiku raktuves Nubijā un Tibetā. Tur bija ellišķīgas spirāliskas ejas, pa kurām cilvēks tik tikko varēja izspraukties. Bet šeit ir ideāls plānojums, ieži ejās nopulēti kā dārgakmeņu slīpētavā, un pa tām var staigāt nesaliecoties. Ja mēs nebūtu Antarktīdas vi­dienē, es apgalvotu, ka viss šis labirints izcirsts ne se­nāk kā pirms desmit gadiem. Jāatzīstas, es nezinu Sa­vienotajās Valstīs nevienu, pat vismodernāko raktuvi, kurā būtu tik lieliskas pazemes ejas. Šeit trūkst tikai elektrības. Darbojas pat vēdināšanas sistēma. Viscaur jūtama svaiga gaisa plūsma.

— Atkal pagrieziens un slīpums uz leju.

— Džek, šķiet, šis labirints nekad nebeigsies. Mēs jau atrodamies krietni zemāk par aizas gultni. Dīvaini, ka nekļūst siltāks.

— Laikam vainīga labā vēdināšana.

— Stāt! Strupceļš. Tālāk ledus. Kur tas varēja ras­ties tik lielā dziļumā?

Stonors rūpīgi apskatīja ledus blīvu, kas aizšķērsoja viņiem ceļu, noskaldīja gabalu ledus un pētīgi aplū­koja dzirkstošo, zaļgano šķautni.

— Vēl viena mīkla, Džek. Acīm redzot, šis ledus te nokļuvis no zemes virsas. Tātad viena no raktuves ieejām bijusi segta ar ledus slāni. Visvairāk ticams, ka nosegta ar ledāju, kas vēl tagad ir aizā. Kā zināms, ledus spēj tecēt. Cietā ledus straume, pamazām slīdēdama le­jup pa raktuves ejām, sasniegusi šo dziļo štreku, Bet tad jāsecina … — Stonors apklusa un zīmīgi paskatījās uz astronomu.

— Jāsecina, ka raktuve ierīkota nevis pirms des­mitiem, bet simtiem gadu.

— Nē. Tad jāsecina, ka raktuve ierīkota pirms Ant­arktikas pēdējā apledojuma, pirms vairākiem desmi­tiem tūkstošu gadu.

Rasels sarauca uzacis, bet neko neteica.

— Džek, vai tu par to nebrīnies?

— Par secinājumu mazliet brīnos, bet…

— Csst! Vai dzirdi?

Abi it kā sastinga, vērīgi klausījās. No tālienes at­skanēja klusa čabēšana, šķita — tur kāds staigā.

— Vējš?

Rasels brīdinoši pacēla roku. Šņākoņa virzījās tu­vāk. Pēc tam viņi sadzirdēja klusu čabēšanu, it kā nāktu kāds.

— Tas ir Toivo; Džek, iesim ātrāk! Hallo, Toivo! …

— Csst! — Rasels ar spēcīgu roku aizspieda Stono­ram muti. — Ralf, tagad ne vārda! Nodzēs reflektoru.

Viņus ieskāva tumsa.

— Džek, tu esi jucis . ..

— Nerunā, — astronoms čukstēja. — Šeit daudz vairāk nesaprotamā, nekā tu vari iedomāties. Nesapro­tamā un varbūt bīstamā …

Noklakšķēja automātiskās pistoles aizsargs.

— Ralf, nesāc tikai šaut. Mēs vēl nezinām, kas tur ir.

Stonors nolaida pacelto pistoli. Necaurredzamajā tumsā tagad valdīja pilnīgs klusums.

Viņi ilgi klausījās. No labirinta ejām vairs nebija dzirdama ne skaņa.

— Džek, varbūt esam pārklausījušies.

Rasels neatbildēja.

— Jāiet atpakaļ. Šodien pietiks, — viņš beidzot teica.

— Bet Toivo? — Rasels iejautājās.

— Varbūt viņš mūs jau gaida alā.

— Diez vai.

Rasels ieslēdza reflektoru. Lēniem soļiem viņi de­vās atpakaļ. Brīžiem apstājās, vērīgi klausījās un atkal gāja gar tievo neilona auklu — gar vienīgo pavedienu, kas viņus saistīja ar pazemes labirinta izeju.

Ejas sienās cita aiz citas melnēja bezgala daudzas, ailes — tur sākās nozarojumu gaiteņi. Daži stīdzēja uz sāniem, citi augšup, vēl citi strauji slīdēja lejup.

Rasels gāja pa priekšu un tina ritulī auklu. Pēkšņi astronoms apstājās, kā pret sienu atdūries. Stonors sa­prata: kaut kas noticis.

— Kas tad nu?

Rasels pagriezās atpakaļ. Viņa reflektors apžilbi­nāja Stonoru, un tas piemiedza acis. Pirmais, ko Sto­nors ieraudzīja, acis atvēris, — auklas galu Rasela rokā. Aukla bija pārrauta. Nevienā no četrām ejām, kas sā­kās no šejienes, auklas gals nebija redzams.

— Ļoti dīvaini, — astronoms teica, aplūkodams auklas pārrāvumu.

— Varbūt aukla nejauši pārtrūkusi? — Stonors sa­cīja, pats tam lāgā neticēdams. — Grūti iedomāties, ka tas būtu cilvēka roku darbs.