Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Nokāpsim lejā līdz urāna ieža dzīslai.

Stonors saknieba lūpas.

— Džek, paklausies, — viņš apjucis ierunājās. — Man šķiet, labāk būtu pagaidīt. . . Iespējams, ka viņi drīz atgriežas.

— Heinrihs aizgājis pirms diennakts, Toivo vēl ag­rāk. Vai viņiem nav gadījusies kāda nelaime? …

Stonors nodūra galvu.

— Baidos, ka nokāpšana līdz dzīslai saistīta ar briesmām. Tik liels urāna procents… — viņš pamāja ar galvu uz iežu paraugiem. — Te vajadzīgs radio­aktivitātes indikators, bet es to atstāju Lielajā kabīnē.

— Kāpšu lejā viens pats, — Rasels dzedri sacīja.

— Es kā pārziemošanas nometnes priekšnieks tev

to aizliedzu. Darīsim tā: tu paliksi šeit, gaidīsi viņus atgriežamies. Ja vajadzēs, palīdzēsi, kad viņi pārnāks. Es došos atpakaļ uz Lielo kabīni. Ieradīsimies abi ar Fredu. Atvedīsim indikatoru, virves un rezerves radio­lampas. Ja Heinrihs un Toivo vēl te nebūs — organi­zēsim meklēšanu.

— Bet ja viņiem kaut kas gadījies un palīdzība vajadzīga tūlīt?

— Pāris stundām nav nekādas nozīmes, Džek. Tur­klāt domāju, ka Heinrihs būs sajaucis datumu. Zīmīte īstenībā rakstīta šorīt un nevis vakar. Heinrihs pavi­sam nesen devies meklēt Toivo. Neaizmirsti pēdas, kuras redzējām pie alas ieejas.

— Ja tās ir Heinriha pēdas, tad es nesaprotu, kāpēc viņš staigājis basām kājām?

— Basām kājām?

Jā, pie alas durvīm sniegā bija kailu kāju pēdas.

— Blēņas! — Stonors iesaucās. — Trakas blēņas,—

IN viņš atkārtoja un pēkšņi apklusa. — Džek, bet to taču ir viegli pārbaudīt.

Viņš paķēra lukturi un atvēra durvis.

— Diemžēl mēs tās pēdas esam izmīdījuši, — no Ie­dus gaiteņa atskanēja viņa balss. — Protams, tu būsi pārskatījies, — Stonors turpināja, nākdams atpakaļ. — Kurš būs tik traks, ka basām kājām staigās pa sniegu? . . . Tātad norunāts. Es slēpošu atpakaļ, tu pa­liksi. Good buy\

Kad ārdurvis aizvērās, Rasels aši piecēlās un aiz­bīdīja metāla bultas.

Tagad varēja ķerties pie darba.

Astronoms atcēla dēļu lūku, kas sedza ieeju Ledus alas sienā. Seju skāra salts caurvējš. Rasels vērīgi klau­sījās. Neviena skaņa neplūda no šaurās ejas, kas izcirsta cauri ledum līdz bazalta krauju pakājei. Astro­noms piesēja auklas galu pie lūkas gredzena un, pār­metis auklas šķeteri pār plecu, piesardzīgi kāpa lejup tumšajā ejā.

*

— Ne par kādiem pasaules labumiem, Stonor, es šeit nepalikšu viens. — Ārsta balss uztraukumā aiz­smaka. — Saprotiet, ne par kādiem! … Ja nepārnāk- siet līdz tumsai, es … es sajukšu prātā.

Fredam Lovam sāka raustīties lūpu kaktiņi. Ar pū­lēm viņš apvaldīja sašutumu.

Stonors apjucis papteta rokas.

— Rišār, tad kopā ar mani būs jāiet tev. Varbūt tā būs pat labāk. Var gadīties, ka tur vajadzīga tava palīdzība. Freds paliks Lielajā kabīnē.

Freds Lovs uzgāza ar dūri pa galdu. Glāzes žēli nodžinkstēja. Skaitītāju šautras šaudījās.

— Šī nav pārziemošanas nometne, bet pratu izkū­kojušu gļēvuļu patversme! — rēca meteorologs trakās dusmās. — Ralf, kāpēc tu lūdz, bet nevis pavēli? Kuru tu gribi ņemt sev līdzi? Kopš vakar vakara viņš vēl nav atspirdzis un pusceļā paģībs. īstu briesmu bridi es ne­gribētu būt jums līdzās.

— Fred, nebļausties, bet saki, ko lai mēs darām, — Stonors klusi teica.

— It kā tu pats to nezinātu! Paņemsim kravu un ar pilnu tvaiku uz priekšu. Bet tu, — meteorologs pie­grūda dūri ārstam pie deguna, — ja vēlreiz ieminēsies par savu gļēvulību, staigāsi saitēm notīts, līdz mums atsūtīs citu maiņu. Vai saprati?

Ārsts pārbijies parāvās atpakaļ.

— Cieši aiztaisi āra lūku un never vaļā, lai tev atkal kaut kas nesāktu rēgoties. Skaidrs? Un neej nost no radioaparāta. Pēc stundas izsauksim pa radio Lielo kabīni. Stonor, iesim!

Durvīs Lovs' paskatījās atpakaļ uz ārstu, parādīja uz sienas skapi, iesita knipi sev pa apkakli un noliedzoši pagrozīja galvu.

… Stonors un Lovs jau notālēm saskatīja Rasela lielo augumu. Astronoms brida pa dziļo sniegu ap le­dus kupolu, pēc tam pazuda plaisā. Kad Lovs un Sto­nors pieslēpoja klāt, viņš iznāca tiem pretim.

— Džek, kā veicas? — Stonors sauca, ņemdams nost slēpes.

— Heinrihs ir šeit.

— Bet Latikainens?

— Viņa nav.

— Ko Heinrihs stāsta?

— Neko. Viņš guļ nesamaņā.

Lovs klusītēm iesvilpās.

Visi trīs steigšus iegāja Ledus alā.

Polis gulēja uz guļamā maisa. Platā, dziļām grum­bām izvagotā seja gluži kā mironim. Acis aizvērtas, zobi sakosti, cauri nagiem vīdēja zilganums.

— Viņš ir dzīvs, — Rasels sacīja, atbildēdams uz Stonora baiļu pilno skatienu, — bet es nespēju dabūt viņu pie samaņas.

Lovs noliecās pār Kovaļski, pataustīja pulsu, pa­šūpoja rudo galvu.

— Slikti, ka mūsu ārsts ir tāds kretīns.

— Un tomēr viņš te spētu vairāk laba darīt nekā mēs visi kopā, — Stonors iebilda.

Pa poļa augumu pārskrēja tikko jūtami drebuļi. Lovs pastiepa roku, gribēja pieskarties pie viņa pieres,

bet no Kovaļska matiem sprikstēdamas izlēca zilganas dzirkstis. Lovs steigšus atrāva nost roku.

Stonors, Lovs un Rasels pārmija skatienus.

— Liekas, it kā viņš būtu dabūjis strāvas trie­cienu, — Lovs purpināja. — Augums elektrības pilns.

— Radioaktivitāte tā nav nekādā ziņā, — Stonors sacīja, — pielikdams pie poļa nekustīgā auguma indi­katoru. — Redziet, šautra nenovirzās.

— Pagaidiet, — Rasels iesaucās.

Viņš noliecās pie akumulatoriem un izslēdza gaismu. Stonors un Lovs, kas stāvēja blakus Kovaļska gultiņai, nobijušies pakāpās atpakaļ.

Poļa uzacis, mati un bārda tumsā iemirdzējās spožā violeti zilganā zaigā. Spīdēja arī seja un apģērbs, bet vājāk. Šķita, ka gultiņā izšļaukus guļ nekustīgs fosfo- rescējošs rēgs.

Rasels atkal ieslēdza gaismu. Mirdzums pazuda.

— Neizprotama būšana, — Stonors šaubīdamies teica. — Baidos, ka arī Ziro šoreiz būs bezspēcīgs. Džek, kā domā tu? \

— Mēs, protams, nezinām, kas tā par strāvu, kura skārusi Heinrihu, — astronoms domīgi atbildēja. — To­mēr jāpamēģina.

Viņš paņēma tukšu skārda konservu kārbu, kas bija nomesta pie prīmusa, sagrieza kārbu pa spirāli ar šķē­rēm, sloksnīti izritināja taisnu; atvienoja no radiostaci­jas zemes vadu un pievienoja to pie skārda plāksnītes, pēc tam attaisīja vaļā poļa kažokādas virsvalku un plāksnīti uzmanīgi pielika pie paģībušā kailajām krū­tīm. Atskanēja kluss sprakšķis, bet tas vairs neatkārto­jās, tiklīdz plāksnīte cieši piegula pie Heinriha auguma.

Rasels apsedza plāksnīti ar virsvalka stūri un pa­māja Lovam, lai tas pienāk klāt.

— Pieturiet! .

Meteorologs neiebilda ne vārda, — paklausīja. Ra­sels vēlreiz izslēdza gaismu. Tagad spīdēja ne vien nekustīgais poļa augums, bet arī vara vads, kas bija savienots ar dziļi ledū iedzīto garo tapu. Drīz sāka fosforescēt arī ledus visapkārt tapai. Līdzko violetais

plankums alas ledus klonā kļuva platāks, poļa auguma spīdēšana kļuva vājāka.

— Viss pareizi, — Lovs paklusām teica. — Džek, tu esi liels gudrinieks!

Noklakšķēja slēdzis. Zem ledus griestiem iedegās spuldzīte.

— Veikli izdomāts, — Stonors savukārt teica, vēro­dams, ka zaļganais bālums izzūd no poļa sastingušās sejas. — Strāva neapšaubāmi aizplūst ledū. Bet kāda ir šī dīvainā strāva un tās nodarītais kaitējums?