Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Pēc garajiem ziemošanas mēnešiem visiem ir pār­pūlēti nervi.

Lovs un ārsts tumsā uz mirkli it kā saskatījuši pin­kainu rēgu. Es un Rasels pazemes labirintā, šķiet, dzir­dējām dīvainu troksni. . . Un tad vēl tas pārsteidzošais gadījums ar auklu, kurš varēja beigties traģiski, bet tagad liekas tikai ērmīgi murgi…»

Kad Stonors iedomājās, ka aukla pārgrauzta, viņš un Rasels nolēma nenošķirties un kopīgi meklēt izeju. Viņi uzlika uz auklas gala ar iežu paraugiem piebāzto mugursomu, izgāja cauri otrajam gaitenim un sasniedza milzīgu kameru, kurā līdz šim nebija bijuši. Vajadzēja nākt atpakaļ uz krustcelēm, kur viņi atstāja mugur­somu.

Bet šeit atkal jauna mīkla. Aukla, kuru slidinādami pa delnu viņi atgriezās pie mugursomas, vairs nebei­dzās zem tās,- bet sniedzās tālāk vienā no gaiteņiem. Viņi pat nespēja vairs saskatīt pārrāvuma vietu. Rasels gan apgalvoja, ka aukla vienā posmā esot kļuvusi

resnāka un agrāk šāda paresninājuma neesot bijis, taču arī šeit nevarēja redzēt nekādu pārrāvuma pazīmju. Iedami gar auklu, viņi bez kļūmēm sasniedza Ledus alu. Tiesa, te viņus abus gandrīz nošāva Lovs, bet Ra­sels par laimi paspēja iekliegties, ka nāk savējie. Naktī neviens, protams, nespēja aizvērt acu. Rasels atkal un atkal pārbaudīja auklu, mēģinādams atrast pārrāvumu, kuru viņš toreiz it kā bija redzējis, un Lovs neapnicis laboja apklusušo radioaparātu.

Beidzot nakts galu galā beidzās, un šeit galvenajā bāzē viss, šķiet, bija kārtībā.

Stonors ar slēpju nūju pieklauvēja pie apledoju­šām dzelzs durvīm.

Antarktikas agrīnā rīta dzidrajā, saltajā gaisā šie klauvējieni noskanēja kā gongs. Taču aiz durvīm ne­viens neatsaucās. Stonors gaidīja, lūpas sakniebis. Pie­nāca Rasels, vilkdams ragavas, kurās gulēja Heinrihs.

— Vai aizmidzis? — Stonors īgni norūca, atkal sāk­dams dauzīt ar nūju durvis.

Aiz tām joprojām valdīja klusums.

— Ko jūs tur ālējaties? — uzkliedza Lovs, kas bija aizkavējies pie meteoroloģiskās būdiņas. — Saderu, ka ārsta kungs naktī ne degunu nav rādījis ārpus durvīm. Pie būdas nav nevienas pēdas. Aparāti noilgojušies pēc novērotāja …

— Rītausmā puteņoja, — Stonors iebilda. — Var­būt pēdas aizvilktas ar sniegu.

— Sarkangalvīt, mosties, vecmāmiņa atbraukusi! — Lovs auroja un, iebāzis mutē divus pirkstus, spalgi iesvilpās.

Taču neviens neatsaucās arī pēc šā trakā svilpiena un nemitīgajiem nūjas sitieniem pa dzelzs durvīm.

— Varbūt viņam gadījusies kāda ķeza, -— Stonors noraizējies ierunājās. — Šāds troksnis uzceltu pat tādu žūpu, kas piedzēries līdz nesamaņai. . . Būs jāuzlauž durvis.

— Pagaidiet, — Rasels steigšus iebilda. — Durvis vēl noderēs. Pagrabā zem meteobūdas ir rezer.ves radioaparāts.

— Lieliska ideja! — Lovs iesaucās. — Pamēģināsim sarunāties pa radio.

Meteorologs pēc brīža atgriezās, nesdams līdzi ne­lielu, spožu kastīti. Viņš pabīdīja ādas cepuri uz sā­niem, piespieda pie auss vienu membrānu. Aparāta priekšpusē iekvēlojās zaļa actiņa. Lovs jau gribēja pie­teikt savu šifrēto apzīmējumu, bet pēkšņi plati iepleta acis un neizpratnē sacīja:

— Fred, kas tad tur atkal? — Stonors tīri nobijies vaicāja un vairs nezvetēja ar nūju pa durvīm. — Kas noticis?

— Paklausieties tikai! — Lovs nespēja savaldīties.

— Paņemiet austiņas! Tas nu gan ir kretīns! …

Stonors steigšus pakampa austiņas.

— Hallo, Ledus ala! Stonor, Rasei, atsaucieties! — viņš skaidri sadzirdēja ārstu satraukti čukstam.

— Svētā Limožas Terēza, jaunava Marija, jūsu ro­kās .. . hallo, sāku uztveršanu . . .

— Fred, nevilcinies, viņš sāk uztveršanu.

Lovs nokāsējās un noraidīja ēterā tik traku lamu vārdu savārstījumu, ka Stonors novērsās un Rasels gluži samulsis sāka plūkāt bārdu.

— Sarkangalvīt, vai tu mani saprati? — Lovs vēl pajautāja. -— Tagad es sāku uztveršanu.

— Dzirdēju, sapratu, paldies debesu tēvam, — austiņās skanēja ārsta balss. — Fred, dieva dēļ, stei­dzies ātrāk! Viņi mani ielenkuši kopš vakar vakara.

— Kādi viņi?

— Spoki. Nupat viņi gribēja ielauzt durvis.

Lovs pārskaities atmeta ar roku.

— Limožas pērtiķi, paklausies! — viņš kliedza mikrofonā. — Ieej virtuvē, nomazgājies un tūlīt atver āra durvis. Mēs te kvernam vairāk nekā stundu. Vai saprati, ko es teicu?

Balss radioaparāta austiņās apklusa.

Lovs atkal pagrieza pārslēdzēju.

— Vai saprati, ko teicu?

No austiņām skaidri skanēja ārsta elpas vilcieni. Taču viņš klusēja. Lovs jau gribēja vaicāt trešo reizi, bet tobrīd ārsts iekāsējās un stostīdamies sacīja:

— Es l-lāgā nesap-pratu… Kur jūs k-kvernat vai­rāk nekā stundu?

— Iekāp Džeka gulta, paskaties periskopa un re­dzēsi, kur mēs kvernam.

— Fred, es t-to nevaru izdarīt. Viņi n-nolauzuši periskopu un, liekas, aiznesuši.

Lovs aši pavērās uz sniega pauguru, zem kura at­radās Lielā kabīne, un redzēja, ka periskopa caurules tur tiešām nav.

— Nu tad papūlies saprast bez skatīšanās! Mēs stā­vam pie Lielās kabīnes durvīm, desmit metru attālumā no tevis. Klauvējam vairāk nekā stundu, bet tu pa radio pielūdz Limožas Terēžu un durvis vaļā never. Mēs atvedām ievainoto Heinrihu. Vai beidzot saprati?

— Sapratu, — mikrofonā skanēja neskaidra balss.

Pagāja vēl dažas minūtes. Beidzot gaitenī aiz dur­vīm kāds nāca. Ārsts zaglīgi kāpa pa trepēm. Neuz- nācis gluži augšā, viņš apstājās un laikam vērīgi klau­sījās.

Lovs dusmīgi iekāsējās.

— Kas tur ir? — aiz durvīm ārsts jautāja.

— Dakter, jūsu piesardzība, protams, ir apsvei­cama, — Stonors kliedza. — Bet visam ir savas robe­žas. Taisiet vaļā!

Aiz durvīm kaut ko cēla, bīdīja. Laikam ārsts kra­vāja nost barikādi. Pēc tam noklabēja metāla bultas. Durvis pavērās.

Šķirbā pavīdēja ārsta spīguļojošie briļļu stikli.

Lovs, kas stāvēja pie durvīm, pagrūda tās ar plecu. Durvis plati atvērās. Saules un sniega apžilbinātais ārsts atkāpās dziļāk gaitenī, pastiepis pretim ienācē­jiem garu tērauda žebērkli. Abās virssvārku kabatās rēgojās pa pistoles spalam. Aiz jostas aizbāzts plats vaļu šķēršanas nazis.

— Paskatieties, tas nu gan ir ērms! — iesaucās Lovs un, drošs paliek drošs, savukārt pastiepa uz priekšu slēpju nūju, lai atvairītu dūrienu.

— Ak dievs, mīļais Fred! — iesaucās Žiro, nosviez­dams žebērkli, un, rokas papletis, steidzās pretim atnā­cējiem.

— Sarkangalvīt, lēnām pa tiltu! — Lovs brīdināja. — Bučosimies pēc brokastīm, bet tagad palīdzi ienest iekšā Heinrihu. Viņš ir paralizēts.

Pēc brokastīm sapulcējās «kara padome».

— Šobrīd pats galvenais ir Latikainena pazušana un Kovajska slimība, — Stonors sacīja. — Tie ir reāli fakti. Un par tiem mums jādomā vispirms… Kādi ir jūsu ieteikumi?

— Pa radio jāpaziņo, ka Toivo pazudis, un jālūdz palīdzība, — Lovs ierosināja. — Iekām palīgi nav iera­dušies, paši turpināsim meklēšanu raktuvju labirintā.

— Fred, tava priekšlikuma pirmā daļa ir ne­reāla, — Stonors iebilda. —- Neviens šinī gadalaikā ne­sūtīs uz Antarktiku lidmašīnu. Turklāt mums nav pa spēkam iekārtot smagai lidmašīnai nolaišanās lau­kumu. Neaizmirsti, ka mūs šeit atveda ar helikopte­riem. Kas attiecas uz Toivo meklēšanu, es . . . uzskatu to par veltīgu. Heinrihs pirms samaņas zaudēšanas ap­skatījis raktuvju labirinta augšējo daļu. Mēs ar Raselu izstaigājām labirinta apakšējo daļu. Droši vien labi­rintā Toivo nav. Viens pats viņš nebūs uzdrošinājies aizklīst tālu no ieejas. Man šķiet, ka noticis kas cits: Toivo atgriezies, kamēr Heinrihs bijis labirintā. Pār­liecinājies, ka ala tukša un radio nedarbojas, viņš mē­ģinājis pirms sniega vētras rimšanās nokļūt līdz Liela­jai kabīnei. Toivo taču ir ģeologs: pilnīgi loģiski, ka viņš drīzāk gribēja mums pastāstīt par urāninīta at­radni .. . Taka bija aizputināta, viņš apmaldījies . . .