Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Sniega klaidā pārziemotāji redzēja tikai vāliem sa­dzītas kupenas un aerokamanu slieču sliedes. Ant­arktīdas pērtiķi bija kā zemē ielīduši.

— Trīs dienas nav bijis vētras, — Stonors sacīja, kopā ar Raselu aerokamanās atgriezdamies no vēl viena brauciena. — Sniega cilvēku pēdām vajadzētu būt re­dzamām, taču šeit. . . nekur nekā nav. Bet pats galve­nais — naktīs viņi vairs nenāk pie Lielās kabīnes. Nez kāpēc?

— Varbūt viņi nāk, tikai sniega aukai plosoties, — astronoms piebilda, strauji nobremzēdams aerokamanas pie sadzītiem, apledojušiem sniega vāliem.

— Dīvaina doma!

— īstenībā tā ir bijis, — Rasels turpināja. — Pat tanī pēdējā naktī viņi, kā redzams, ieradušies tikai uz rīta pusi, kad sāka plosīties sniega vētra un mēs likā­mies gulēt. Arī pirms tam viņu apciemojumi notika, vienīgi vētrai trakojot. Ralf, jānogaida, kamēr atkal sāksies liels sniegputenis.

Aerokamanas izbrauca uz pazema plato, kurš no ziemeļiem sniedzās līdz Ledus alas aizai. Apakšā, lēze­nas nokalnes lej galā, gluži kā no sniega iznira Lielās kabīnes mastu gali.

Pie meteobūdiņas viņus sagaidīja Lovs.

— Fred, kā veicas? — Stonors vaicāja, kad motors aplusa un nogulās aerokamanu spēcīgā propellera sa­celtie sniega putekļi.

— Nekā jauna nav. Patiesību sakot, ir gan. Hein­rihs jūtas sliktāk. Ārsts teic, ka paralīze strauji progre­sējot. Stonor, šķiet, mums būs jāzaudē vēl viens darba biedrs.

— Vai Ledus alā bijāt?

•— Bijām. Tur nekas nav pārvērties. Es pat sadū­šojos un iegāju kādus trīssimt metrus labirintā.

— yiens pats?

— Ārsts palika par sargu pie atvērtas lūkas, un mēs visu laiku ūjinājām kā mežā.

— Kas notika tālāk?

— Bail jau bija, bet vispār nekā jauna.

— Kāds būs laiks, Fred?

— Barometrs krīt.

— Liekas, būs sniega vētra?

— Droši vien.

— Rasels domā, ka tieši vētra mums esot vaja­dzīga.

— Arī manuprāt ir vajadzīga. Vismaz atpūtīsimies no šīs veltīgās klaiņāšanas pa sniega klajumiem. Ši­nīs dienās esmu noguris kā nabaga zaldātiņš pēc gara, strauja pārgājiena.

Kad vakariņas bija paēstas, ārsts ieaicināja Stonoru virtuvē.

— Šef, ilgāk vairs nedrīkst vilcināties!

—■ Par ko jūs runājat? — Stonors vaicāja un rau- dzījas sāņus.

— Protams, par Heinrihu. Ja tas tā turpināsies, viņš vairs nenodzīvos ne trīs dienas . ..

— Tā ir jūsu darīšana …

— Es šoreiz esmu bezspēcīgs! — ārsts iesaucās. — Saprotiet, bezspēcīgs! Esmu izmēģinājis visu, kas vien man ir. Lai ārstētu, jāzina slimības cēlonis. Tas nav bijis zibens, vismaz nav bijis parasts zibens, nav bijis arī radioaktīvs izstarojums. Brīnumdaris ne­esmu .. .

— Bet ko jūs gribat no manis?

— Vai nesaprotat? — Žiro nikni piemiedza acis.

— Nesaprotu.

— Atļaujiet sazināties ar Padomju staciju! Iespē­jams, ka arī viņu ārsts nespēs neko līdzēt, bet tas ir pēdējais līdzeklis, kā varbūt paglābt Heinrihu no nāves.

Stonors, uzacis saraucis, klusēja.

— Jums nav tiesību nedot man šo atļauju! Ja Hein­rihs nomirs, grēks gulsies uz jūsu sirdsapziņu.

Stonors iesmējās.

— Vai Heinriham būs labāk, ja viņš nomirs pa­domju ārsta rokās?

— Mēs vismaz apzināsimies, ka esam izmēģinājuši visus pieejamos līdzekļus.

— Vājš mierinājums.

— Var jau būt. Bet nelielas izredzes tomēr ir. Zinu, ka krievi pēdējos gados sasnieguši izcilus panākumus dažādu paralīžu ārstēšanā. Padomju stacijās ārsts ir ievērojams zinātnieks. Ne jau tāds kā es . . .

Stonors atkal iesmējās un uzsita ārstam uz pleca.

— Rišār, kuru tu gribi pievilt?

— Pievilt?

— Visa tava diplomātija nav ne kilo sniega vērta. Tu gribi izvairīties no atbildibas. Tu gribi, lai tev ro­das iespēja sacīt: «Ne jau es viens aizvadīju viņu uz debesu valstību. Iepriekš apspriedos ar kolēģi.» Ne­raizējies, neviens tevi nevainos, ja Heinrihs nomirs.

— Stonor, manu neatlaidību vari iztulkot, kā vien vēlies, — ārsts lēnītēm sacīja. — Pat tā kā nupat vai vēl ļaunāk. Skaidrā prātā būdams, pārāk zemu sevi vērtēju, lai apvainotos par tādiem… Ja iedomājos, cik daudz zemiskuma ir katrā no mums! . . . Bet var­būt tas ir pat labāk, ja tik pamatīgi iepazīstam šeit cits citu. Turpmāk nebūs jānopūlas ar smalku uzvešanos, ko mēdz dēvēt arī par taktu. Tātad es, Stonor, gaidu at­bildi, skaidru un gaišu atbildi bez izvairīšanās.

— Arst, jums šāda valoda nepiederas. Jūs vairs neesat tas, kas visu laiku bijāt.

— Tā nav atbilde.

— Citādas atbildes nemaz nebūs. Dakterējiet pats savu slimnieku. Par pārējo lai gādā debesu tēvs.

— Tātad jūs neatļaujat aicināt krievu ārstu?

— Atzīstu, ka tas būtu veltīgi.

— Bet es kā ārsts atzīstu, ka tas ir nepieciešami.

Stonora apaļā seja un taukais kakls pamazām pie­tvīka.

— Ja man nav sākusi klibot atmiņa, tad priekšnieks šajā_nometnē esmu es.

Ārsts skumīgi pašūpoja galvu.

— Diemžēl! Taisni tāpēc jau griezos pie jums.

— Pietiks! Šo jautājumu_ uzskatu par izbeigtu.

— Bet es neuzskatu. — Ārsta balss kļuva spalga un skarba. — Un esmu spiests iesniegt ultimātu. Ja līdz rītam neatļausiet, es bez atļaujas pats sazināšos pa radio ar Lazareva stacijas pārziemotājiem.

— To tu neuzdrošināsies.

— Uzdrošināšos. Ņem vērā, ka Rasels domā tāpat kā es.

— Bet Lovs aizstāv manu viedokli. . . 2iro, padomā par sekām!

Sniega vētra sākās drīz pēc tumsas iestāšanās. Ik stundu vējš kļuva spēcīgāks. Ap pusnakti virs Lie­lās kabīnes trakoja sen neredzēta sniega auka. Prožek­tors vētras brāzienos notrūka, periskopa objektīvs bija aizputināts ar sniegu. Rasels mēģināja ievilkt kabīnē periskopa cauruli, bet vējš to bija saliecis, un cauruli nevarēja pabīdīt ne uz augšu, ne uz leju.

Traucējumi neļāva uzturēt radiosakarus. Ārsts ne brīdi neiznāca no Heinriha kabīnes. Slimnieks vairs nespēja parunāt. Tikai drudžainās acis un sejas labās puses muskuļu tikko saskatāmā raustīšanās liecināja, ka dzīvība vēl gruzd šinīs paralizētajās miesās.

Lovs un Stonors, kuri bija mēģinājuši atkal apiet apkārt Lielās kabīnes kupolam, atgriezās, neko nepa­nākuši un nosniguši no galvas līdz kājām.

— Viss. veltīgi, — Lovs sēca. — Nav iespējams pat rāpus noturēties uz vietas, un arī redzamība — absolūta nulle. Ar pieri var ieskriet sniega cilvēku purnā, un tomēr viņus nebūsim saskatījuši. Pavisam nepiemērots laiciņš sniega cilvēku medīšanai.

— Vai nevajadzētu ierīkot slēpni aerokamanu ka­bīnē? — Stonors ierosināja. — Aerokamanas ir cieši piesietas. No kabīnes apkārtne labi pārredzama, un, ja ieslēdz apsildi, sniegs rūtis neaizputinās.

— Pirmkārt, līdz aerokamanām tu nemaz netiksi, — Lovs iebilda, — otrkārt, nespēsi atvērt durtiņas; treš­kārt, ja arī atvērsi, aerokamanu kabīni pienesis sniega pilnu, iekām tu pats iesprauksies iekšā.

— Fred, tik piesardzīgi būdami, nekad nevienu ne­notversim, — Stonors atmeta ar roku. — Es tomēr būtu pamēģinājis.

— Saderam, ka šādā laikā pat Antarktīdas pērtiķi nebāzīs laukā degunu no ledus alām, — meteorologs smīkņāja. — Arī pērtiķim savas dzīvības žēl.

— Pamēģināt tomēr vajag, — Rasels pēkšņi ieru­nājās. — Ja nevar izlietot periskopu, tad aerokamanas šobrīd ir vienīgā vieta, no kuras iespējams kaut ko novērot.