Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Mūzika pēkšņi beidzās. īss pārtraukums un pēc tam:

— Hallo, hallo, runā Lazareva stacijas radio. Izsau­cam Anglijas-Amerikas-Francijas ekspedīcijas pārzie- motājus. Lielā kabīne, hallo, hallo, kāpēc klusējat? Pa­ziņojiet, kas noticis! Hallo, hallo . . .

So tekstu divreiz nolasīja angļu, pēc tam franču valodā.

— Nesaprotu, kāpēc viņi atkal mūs izsauc, — Sto­nors īgni sacīja.

— Kas tur ko nesaprast? Mēs klusējam. Viņi ir tuvākie kaimiņi. Ralf, šeit ir Antarktika. — Lovs pie­cēlās no galda. — Viņiem katrā ziņā jāatbild. Varbūt pasaukt ārstu?

— Nevajag. Parunā pats.

Lovs devās uz radiokabīni.

— Fred, paklausies, pagaidi vienu brītiņu! — Sto­nors uzsauca. — Tu viņiem pasaki . . .

Lovs nepaspēja izrunāt teikumu līdz galam: repro- duktorā atkal jau skanēja šaušalīgā gaudošana. Ik mir­kli tā kļuva arvien skaļāka.

Pa radiokabīnes durvju spraugu pabāza galvu Lovs.

— Ēters atkal sāk trakot. Nedzird neko citu, iz­ņemot šo ellišķīgo mūziku.

— Fred, elektriskie pērtiķi tuvojas Lielajai kabī­nei, — Stonors čukstēja. — Pagriez klusāk, bet neiz­slēdz. Papūlēsimies izciest šo koncertu. Tagad ir labi. ..

Nu, vecais, ko darīsim tālāk?

*

Pagāja dažas stundas. Ēters joprojām kaukoņas pilns. Brīžiem tā kļuva spēcīgāka, brīžiem vājāka, taču bija dzirdama uz visiem viļņiem un pilnīgi pārtrauca radiosakarus.

— Viņi staigā ap Lielo kabīni, — Stonors teica, zo­bus sakodis. — Staigā un okšķerē.

— Dīvaini, kāpēc viņi nemēģina iekļūt iekšā, — Lovs brīnījās. — Viņiem ir tik milzīgs spēks un citas

īpašības, ka ielauzt angāra jumtu vai sadragāt izejas lūku viņiem būtu tīrais nieks.

— Viņi neapjēdz, ko vajadzētu darīt, — Stonors nedroši ierunājās. — Lai kādas viņu īpatnības, viņi to­mēr ir tikai pērtiķi.

— Ralf, manuprāt, tie nav pērtiķi, — Lovs gandrīz čukstēja. — Es neesmu māņticīgs, bet tiešām man sāk likties, ka esam sastapušies ar … spokiem, ar aukstuma un tumsas ļaunajiem gariem, ar šo nolādēto ledus tuk­snešu patiesajiem valdoņiem.

— Fred, blēņas, vistrakākās blēņas! Viņiem ejot, sniegā paliek pēdas tāpat kā visām dzīvām būtnēm, un tu pats esi pārliecinājies, ka viņus ievaino arī lodes. Galvenais ir tikai tas, ka šeit, Antarktīdā, apstākļos, kas dzīvām būtnēm gandrīz neciešami, paaudžu pa­audzēs viņiem izveidojušās īpatnības, kādas nepiemīt dzīvo būtņu lielākajai daļai, — viņi spēj akumulēt elek­trības lādiņus un varbūt arī citus enerģijas veidus. Lai gan jāpiebilst, ka zinātnieki jau sen atraduši organis­mus, kas spēj akumulēt elektrību. Atcerieties torpedi- nīdu dzimtas elektriskās rajas. Šīm zivīm ir elektrības orgāni abpus galvas, un tās spēj radīt līdz trīssimt voltu lielu spriegumu.

— Tā ir tikai teoretizēšana, — Lovs nīgri saviebās, — bet praksē gan laikam man pietrūktu dūšas izšaut vēl vienu sprāgstošo lodi uz šo elektrības piesātināto nezvēru. Neviens nav saucis mani par gļēvuli, bet at­zīstos, ka tagad esmu mazliet nobijies.

— Un tomēr agri vai vēlu mums būs jākāpj augšā un vēlreiz jāizmēģina laime.

— Laime?

— Protams. Lai notiek kas notikdams, mums jādabū rokā šie briesmoņi. Vismaz viens no viņiem. Citādi pa­saule mums neticēs.

— Džeks pagājušo nakti paspēja iekliegties, ka tu, Ralf, esot maldījies. Viņš runāja par šiem pērtiķiem. Kādā ziņā tu varēji maldīties?

— Ārsts būs kaut ko saputrojis. Un kāda tur star­pība: vai tie ir pērtiķi vai kas cits! Mums viens no šiem radījumiem jādabū savā varā.

— Stonor, ir gan starpība. Ja nu šīm būtnēm ir saprāts? …

— Nemurgo! …

— Viņi ir spēcīgi, viņi viegli varētu mūs iznīcināt, bet viņi tomēr mums neuzbrūk. Atceries atdoto peri­skopu un auklu raktuves ejā. Un paklausies šo dīvaino kaukšanu. Tās noskaņa mainās… Varbūt viņi grib piesaistīt mūsu uzmanību? .. .

— Fred, tu esi prātā jucis. Tu taču redzēji, kādi viņi izskatās. Ja arī viņiem ir kripatiņa prāta, tad ne vairāk kā pitekantropiem. Nē, tagad tev katrā ziņa vajadzētu ieelpot svaigu gaisu. Kāpēc tu nevarētu aiz­iet uz meteostaciju? Pēdējās dienās tu bieži neievēro novērojumu grafiku.

— Tu gribi, lai tūlīt eju ārā?

— Kopā ar mani. Es tevi aizsargāšu. Pašlaik ma­zāk putina .. .

— Gribi izmantot mani kā ēsmu? Indijā tā medī­jot tīģerus … ar jaunu auneli.. . Bē, bē, bē …

— Vai tu baidies?

— Nemaz to neslēpju. Baidies arī tu, Stonor. Bai­dās arī ārsts. Un bītos ikviens, atrazdamies šeit mūsu vietā. Mēs esam sastapušies ar kaut ko neredzētu, draudīgu, nesaprotamu un tāpēc — briesmīgu. Bet mēs ikviens baidāmies īpatnēji. Ārsts uzlicis uz galvas spil­venu un cer miegā aizvadīt briesmīgās stundas; tevī bailes cīnās ar godkāri un vēlēšanos iemantot miljonu dolāru par tā nezvēra ādu. Bet mani pēc tam, kad bojā gājis Džeks, nekārdina pat miljons dolāru. Tur­klāt tu, Stonor, man no tā miljona neiedotu nenieka.

— Fred, tu gribi kaulēties. Izdevīgs brīdis biznesa taisīšanai.

— Nē, es nekaulēšos. Es iešu.

— Kur?

— Uz meteostaciju. Lai tu nevarētu man turpmāk pārmest, ka es pārkāpju novērojumu grafiku.

— Vecais, nu gan tu, šķiet, esi ņēmis ļaunā.

— Nē. Uz tevi Jaunoties nedrīkstu. Tu esi priekš­nieks. Un karš paliek karš .. .

Pirms iziešanas no Lielās kabīnes Stonors atkal ie­slēdza radio.

Kaukšana bija klusāka, reizēm aprima pavisam. Tajā, šķiet, bija sadzirdamas jaunas skumju un nerem­dināmu sāpju noskaņas.

— Kaut kas neticams, — Stonors čukstēja. — Ša­jās skaņās tiešām ir meldija un kāds īpašs ritms. Kas tas varētu būt? Ja traucējumus rada Antarktīdas ieze­mieši, tad, šķiet, pašlaik tie attālinās no Lielās kabīnes. Kaut nu mēs nenokavētos!

Uzmaucis uz ādas cimdiem vēl gumijas cimdus, Sto­nors piesardzīgi nolaida lūkas dzelzs vāku. Debesīs lais­tījās varavīkšņota polārblāzma. Cauri krāsainajiem viļņiem, kas lēni vēlās pa tumšo debesu augstieni, mir­goja zvaigznes. Vējš pūta retām brāzmām, saceldams un dzīdams sausa sniega putekļus.

Stonors ieslēdza spēcīgu reflektoru un pārliecinā­jās, ka lūkas tuvumā neviena nav.

— Esam nokavējušies! — viņš iekliedza Lovam tieši ausī. — Pārāk ilgi filozofējām . .. Putenis rimstas, un. . . viņi pazuduši.

— Bet salst gan kā nelabais, — meteorologs pur­pināja, rāpdamies laukā pa lūku.

— Paskaties, vai nav pēdu! — Stonors atkal kliedza.

Lovs neatbildēja, tikai parādīja uz zemā puteņa smelkni, kas šņākdama slīdēja pa sniega klāju un tūlīt nosedza arī Lova pēdas. Pieliecies, lai vējš viņu neap­gāztu, meteorologs sataustīja stiepli, kas sniedzās līdz meteobūdai, un, uz Stonoru atpakaļ neparaudzījies, pa­zuda biezajā sniega putekļu duļķē.

Arī pie meteobūdas nebija neviena. Visi aparāti savās vietās, viss pilnīgā kārtībā, un Freds Lovs pierak­stīja nolasītos skaitļus. Viņu pārņēma liela vienaldzība pret visu notiekošo. Lovs it kā vēroja sevi ar sveša cilvēka acīm. Lūk, Lovs skatās instrumentos, pieraksta, lūk, aiztaisa meteobūdiņu, nosaka vēja virzienu. Dī­vaini, ka šim Lovam nemaz nav bail. Bet Lovs taču baidījās, tas ir zināms arī viņam pašam . . .

Tomēr Lovs nenobijās pat tad, kad, nākdams atpa­kaļ uz lūku, ieraudzīja kaut ko tumšu.

— Stonor, vai tu? — viņš uzsauca.