Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Laikam cilvēka acs pirmoreiz redzējusi tādu skatu, — Veriadze domīgi sacīja. — Ivan, tev bija tais­nība. Šodien vajadzēja nolaisties pie tās piltuves. Ta­gad nekas vairs nav līdzams. Mister Lov, es domāju, ka naktīs dežurēšanu var izbeigt. Jūsu «elektriskie pēr­tiķi» vairs neieradīsies.

— Svētā Limožas Terēza! — Žiro iesaucās. — Jūs domājat, ka tie ir bijuši… — Ārsts parādīja ar pirkstu uz debesīm un sāka pūst elpu uz nosalušajām rokām.

— Tieši tā, mīļais Ziro kungs, — Belovs sacīja. — Aizlidoja atpakaļ «bolīds», ko jūs redzējāt pirms divām nedēļām. Kopā ar to aizlidoja, protams, arī no­slēpumainie kosmosa ciemiņi. Cik žēl, ka neizdevās nodibināt ar viņiem kontaktus. Lai gan to varbūt varēja izdarīt vai izdarīs jūsu biedri? .. . Bet tagad kāpsim lejā kabīnē. Citādi mums vajadzēs operēt nosaldētos pirk­stus un ausis.

*

Lidmašīna devās uz dienvidaustrumiem. Apakšā pa sniegaino līdzenumu aši slīdēja tās zilganā ēna.

— Pēc dažām minūtēm vajadzētu būt piltuvei, — Veriadze teica. — Tūlīt pārbaudīsim mūsu hipotēzi… Piltuve jau redzama. Ivan, griez mazliet pa labi! Oho!.. .

Visi iesaucās aiz pārsteiguma.

Tur, kur vakar bija lēzena piltuve ar nelielu do­bumu vidū, tur tagad rēgojās milzīga cilindriska, vai­rākus simtus metru dziļa šahta. Tās sienas sniedzās vertikāli biezajā ledus slānī.

— Vakar šeit ir bijis viņu kosmosa kuģis, —- Ve­riadze čukstēja. — Nekad to sev nespēšu piedot.

— Vai nolaidīsimies? — Lobovs jautāja, gluži aiz­smacis aiz satraukuma.

— Protams.

Pēc brīža Veriadze, Lobovs un Lovs stāvēja pie mil­zīgās šahtas malas.

Šahta bija vienīgais pierādījums, ka šeit atradies kosmosa kuģis. Nekādu lūžņu, nekādu degvielas at­lieku vai atkritumu apkārtnē nemanīja. Dzidrs, caur­spīdīgs, slāņains gaišzils ledus.

— Viņi izmantojuši kādu enerģijas veidu, kas mums pilnīgi svešs, — Veriadze domīgi sacīja. — Ciemiņu kuģis, ieurbdamies ledū, nav to izkausējis. Kuģis grie­zis ledu gluži kā sviestu. Spriežot pēc šahtas apmēriem, kosmosa kuģis bijis milzīgs. Šķiet, tas bijis savus trīs­simt metrus garš un pāri par simt metru plats cilindrs. Cik varena tehnika ir šo būtņu rīcībā!

— Bet kāpēc viņiem vajadzēja slēpties ledāja dzī­lēs? — Lovs izbrīnā jautāja.

— Belovs domā, ka šīs būtnes ieradušās no planē­tas, kur klimats neparasti bargs. Mūsu saules stari sve­šajām būtnēm ir nāvējoši. Tāpēc tās jūs apciemojušas tikai naktīs, sniega vētrai plosoties. Varbūt Antarkti­kas negantie puteņi visvairāk līdzinās šo būtņu dzimtās planētas parastajiem apstākļiem.

— Drausmīgs klimats, — Lovs piebilda, un pār mu­guru viņam pārskrēja drebuļi.

— Mister Lov, viss ir relatīvs, — Veriadze pasmai­dīja. — Dzīvība uz dažādām planētām radusies un veidojusies dažādos apstākļos. Šīm būtnēm mūsu mē­reno joslu klimats laikam būtu pilnīgi neciešams, ne­maz jau nerunājot par tropu apgabalu klimatu.

— Varbūt šīs būtnes kādreiz ieradušās arī Himalaju augstajos kalnos?

— Iespējams …

— Taču svešinieku pirmā tikšanās ar mūsu planē­tas iedzīvotājiem Antarktīdā cilvēkiem bijusi tra­ģiska, — Lovs sacīja. — Mēs esam zaudējuši trīs un varbūt arī četrus darba biedrus.

— Šķiet, bojā gājusi arī viena svešā būtne. ..

— Tātad jāsecina, ka visā šajā sadursmē vairāk vainīgi esam mēs, cilvēki, — Lovs turpināja, nodūris galvu.

— Jūsu vārdos ir sava daļa patiesības. Bet turpmāk visai cilvēcei tā būs laba mācība. Šīs būtnes, kā re­dzams, ne vienreiz vien jau apciemojušas mūsu pla­nētu. Tās var ierasties atkal. Vai zināt, es nez kāpēc ticu, ka jūsu biedri Rasels un Latikainens nav gājuši bojā. Būtnes, kas apguvušas kosmisko lidojumu teh­niķu, nevar būt dzīvības iznīcinātājas. Ar savu augsti attīstīto tehniku viņas spēs radīt apstākļus, kuros jūsu draugi varēs dzīvot. Bet līdz ar to būs nodibināti sa­kari starp divu planētu iedzīvotājiem. Varbūt mēs vēl paši pieredzēsim tos laikus, kad Rasels un Latikainens atgriezīsies uz Zemes. Atgriezīsies, bruņoti ar jaunām zināšanām, kas cilvēcei būs bezgala vērtīgas. Atšķirība, kāda pastāv starp dzīvu būtņu ārējo izskatu .un viņu dzīves apstākļiem uz dažādām planētām, nedrīkst būt par šķērsli saprāta kontaktiem . . .

— Un tomēr, kaut arī jums būtu taisnība, viņi no­laupījuši mūsu biedrus.

— Nolaupīšana ir attaisnojama,- ja svešajām būt­nēm bijis dižens mērķis — nodibināt sakarus starp di-

Es, piemēram, labprāt lidotu viņiem līdzi. Ticiet man, ļoti daudzi domātu tāpat…

Antarktīdas pētnieki apskatīja un nofotografēja šahtu, paņēma sniega un ledus paraugus, un Lobovs atkal pacēlās ar lidmašīnu gaisā. Drošs paliek drošs, viņi nolēma vēlreiz rūpīgi aplūkot kosmosa kuģa at­rašanās vietas apkaimi. Lidmašīna, drāzās paralēlās līni­jās pāri milzīgajam sniega līdzenumam, kura centrā melnēja šahtas piltuve, — drāzās uz ziemeļiem, uz dienvidiem un atkal uz ziemeļiem.

Šādā veidā lidmašīna joņoja desmitiem reižu. Pēt­nieki uzmanīgi raudzījās lejup, taču bezgalīgajā, bal­tajā sniega autā nemanīja nekādas pēdas.

— Viņiem ir bijuši īpatnēji lidošanas aparāti, — Veriadze sacīja. — Iziedami no sava kuģa, viņi tūlīt pacēlušies gaisā. Laikam gan neko neatradīsim. '

Un tomēr beidzot atrada. Atkal drāzdamies pa līdz­tekus maršrutu, pētnieki apakšā saskatīja kaut ko sar­kanu. Lobovs nolaidās zemāk. Lidmašīna vēlreiz aiz­joņoja pāri sarkanajam plankumam.

— Garš drānas gabals, — Veriadze teica. — Vimpe­lis? Būs jānolaižas . . .

Lobovs nolaidās dažus desmitus metru no sarkanā plankuma. Pētnieki steigšus skrēja turp. Izrādījās, ka tas ir elastīga, ļoti stipra sa-rkana auduma vimpelis, piestiprināts pie metāla kāta, kurš iedzīts dziļi ledū. Lidmašīnas propelleru saceltajā gaisa plūsmā vimpelis sāka plivināties. Vējainā laikā vimpeli varētu saskatīt pa lielu gabalu.

— Šis vimpelis mums kaut ko signalizē, — Veri­adze ierunājās. — Paskatīsimies …

241

Vimpeli atraisīja un metāla kātu piesardzīgi izvilka no ledus. Kāta apakšējā daļā bija caurspīdīgs paresni­nājums. Tajā ielikta sarullēta papīra lapa.

Veriadze mēģināja paresninājumu atskrūvēt, lai piekļūtu pie vēstules, bet tas viņam neizdevās. Lobovs sažņaudza metāla stieni rokās, mēģināja pārlauzt. Li­dotāja apaļā seja aiz piepūles pietvīka gluži sarkana.

Stienis beidzot ieplaisāja un pārlūza. Papira lapa no­krita sniegā.

Padomju stacijas priekšnieks vēstuli pacēla un sniedza Lovam.

— Tā ir adresēta jums.

Lovs paņēma papīra lapu.

— Rasela rokraksts, — Lovs čukstēja, un viņa lūpas kļuva gluži bālas.

Veriadze gaidīja, mierīgi raudzīdamies uz Lovu.

— «Mani draugi,» — meteorologs lasīja trīcošā balsī. — Nē, es nespēju. .. Veriadzes kungs, lasiet jūs!

— «Mani draugi! Pēc nepilnas stundas divi cilvēki pirmoreiz atstās mūsu Zemi. Neesam vairs gūstekņi, bet viesi. Pirmie sakari ir nodibināti. Palīgos nāca rasējumu un formulu valoda, un tagad es un Toivo jau saprotam daudz ko. Diemžēl ar aizlidošanu nedrīkstam vilcināties. Ja aizkavēsimies, tad mūsu mājastēvu kos­mosa kuģis nekad vairs nesasniegs viņu planētu. Mēs lidojam līdzi no laba prāta. Vai kādreiz atgriezīsimies? Ja arī neatgriezīsimies, ja nevarēsim pārciest skarbos klimatiskos apstākļus, kādi valdot uz tālā Plutona, no kura atlidojis šis kuģis, mūsu piezīmes pēc dažiem gadu desmitiem tomēr tiks nogādātas uz Zemes. Ceru, ka tās palīdzēs nodibināt radošus kontaktus starp divām tālām mūsu saules sistēmas civilizācijām. Tad vairs neatkār­tosies pēdējo dienu traģiskie notikumi. Toivo vēl ne­spēj rakstīt. Viņa rokas paralizētas, bet ik brīdi viņš atveseļojas arvien vairāk.