Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Atnācām gan . . .

Viņš sataustīja zem lieveņa pabāzto atslēgu, at­taisīja durvis, ciemiņu ielaida iekšā papriekšu. Istabā aizklāja logu ar vecu gultas segu un tikai tad aizdedza petrolejas lampu. Tēvocis ar ziņkāri pārlaida skatienu ciemiņam. Tas bija vidēja auguma, gadus divdesmit vecs puisis ar šauru, bālu seju, tumšām uzacīm un gai­šiem pelnu krāsas matiem. Ģērbies pelēkā rūtainā vamzī ar melniem atlokiem un šaurās samta biksēs. Zem vamža balts krekls ar melnu lentīti kaklasaites vietā. Plāns gumijas mētelis ar kapuci. Ienācis istabā, jauneklis mēteli novilka, bet diez vai tas spēja dot valkātājam kādu siltumu šādā aukstā marta naktī.

■— Laikam būsi pārsalis, — tēvocis Mitrofans sa­cīja un nodrebinājās, kaut gan viņam mugurā bija vatenis. — Ķeza ķezas galā. Degvīna nav, un malka, brālīt, ari nav saskaldīta. Rītdien sieva izkurinās krāsni. Bet tagad uz petrolejas ķēķa uzvārīšu tēju. Sasil­dīsimies.

— Nē, auksti man nav, — jauneklis skaņā, mazliet metāliskā balsī teica. — Bet liels paldies, ka devāt man pajumti. Es šeit itin neviena nepazīstu. Vaļsirdīgi sa­kot, es pat nezinu, kur atrodos.

«Nomet cilvēkus, bet kāda tur jēga,» tēvocim Mit- rofanam pavīdēja prātā doma. «Ne karšu, ne piemērotu drēbīšu. Apģērbuši kā cirkus klaunu, viņš tūlīt būtu iekritis. Šitais laikam vests uz Rumāniju, bet nokļuvis, āre, pie mums. Labi vēl, ka nav iegāzies jūrā. Kur viņš liktos, ja nebūtu sastapis mani.»

— Nu tad iepazīsimies, — vecais atsāka, uzrunā­dams ciemiņu, — mans uzvārds Cibulis, vārds Mitro­fans, tēva vārds Kuzmičs, bet kā lai godāju tevi?

— Mans vārds ir Albins, — jauneklis atbildēja.

— Neko teikt, vārds tīri glits, — tēvocis Mitrofans atzinīgi sacīja. — Bet uzvārds?

— Sauciet mani tikai par Albīnu, — jauneklis ap­jucis pasmaidīja.

— Labi, pietiks ar Albīnu, — tēvocis Mitrofans piekrita. — Jauns esi, bet konspirācijas niķus zini. Pa­tiesību sakot, tu dari pareizi. Man tavs uzvārds bijis nebijis. Rītdien sameklēšu piemērotas drēbītes, ar ta­vējām nedrīkst ārā rādīties, tūlīt apcietinās. Dokumenti laikam tev ir? Pase vai kaut kas līdzīgs?

— Nezinu, — Albīns nedroši sacīja. — Bet, lūdzu, sakiet — kur esmu nokļuvis? Kā sauc šo vietu?

— Alušta . ..

— Alušta? — jauneklis atkārtoja, mazliet paraustī­dams plecus. — Tādu vietu neatceros… Bet kas šī par zemi vai, kā to mēdz sacīt… valsti?

— Kas ar tevi ir, vai no mēness esi nokritis? — tēvocis Mitrofans brīnījās. — Šeit ir Krima. Par Krimu tak būsi dzirdēj is? Ko gan j ums tur māca … Valsts šeit bija Padomju valsts, iekām fašisti iebruka. Aiztrieksim fašistus, un atkal būs Padomju valsts… Kur tad tu gribēji nokļūt?

— Ne jau nu gluži šeit, — jauneklis skumīgi no­pūtās. — Tagad nekas vairs nav lidzams, bet baidos, ka tā nebūs mana vienīgā kļūda. Kāds tagad datums?

— Sestais marts.

— Turpiniet, turpiniet!

— Ko lai turpinu?

— Sestais marts — kādā gadā?

Tēvocis Mitrofans aiz liela pārsteiguma muti vien iepleta.

— Puis, tu ar mani te nedzen jokus! — viņš drau­dīgi sacīja un tik spēcīgi uzgāza ar dūri pa galdu, ka šķindēdamas palēcās glāzes.

— Kuzmič, nedusmojieties! — Albīns klusi sacīja.

— Es runāju taisnību. Nezinu, kāds tagad gads. Tā tas ir iznācis. Es… ilgi slimoju… Visu esmu aiz­mirsis …

— Draudziņ, bet kad tu saslimi, kurā gadā? — tē­vocis Mitrofans, aizdomu ' pārņemts, ievaicājās, neno- laizdams acu no ciemiņa.

— Jau sen … Taču esmu aizmirsis …

— Kā tad tevi, slimu puisi, sūtīja šādā darīšanā?

— Kādā darīšanā?

— Labi, labi, — tēvocis Mitrofans atmeta ar roku,

— man tas vienalga. Tikai to gan tev pasacīšu: arī melot vajag mācēt, citādi uzreiz iekritīsi.

Albīns ar smalkiem pirkstiem paberza bālo pieri.

— Tomēr pasakiet — kāds tagad gads?

— Tūkstoš deviņi simti septiņdesmitais, — tēvocis Mitrofans zobgalīgi nomurmināja.

Ciemiņš neapvainojās. Viņš vērīgi paraudzījās uz veco vīru, kaut ko apsvērdams, un nešaubīgi sacīja:

— Nē, nevar būt. •

— Pareizi, tiktāl vēl neesam nodzīvojuši. Bet ja es teikšu — tūkstoš astoņi simti septiņdesmitais?

Albīns nodrebēja. Viņa lielajās, melnajās acīs iezai- gojās zeltainas dzirkstis. Bet, mirkli padomājis, viņš pagrozīja galvu.

— Domāju, ka arī tas nav taisnība.

— Kā tas jāsaprot — «domāju»? — tēvocis Mitro­fans uzbļāva. — Kas ar tevi īsti ir? Pag, pag! Varbūt tev bēniņos viss nav kārtībā, — tēvocis Mitrofans pa­grozīja ar rādītāja pirkstu pie deniņiem. — Varbūt tu esi izsprucis no trako mājas, kur tavas slakas vīrus tur aiz atslēgas? Vai saproti, ko saku?

— Nesaprotu, — Albīns atteica, — bet, ja jums mani jautājumi un mana klātbūtne nepatīkama, es varu aiziet…

— Labāk nu klusē! — tēvocis neļāva viņam runāt.

— Dumiķīt, kur tu iesi? Liecies gulēt, rītdien padomā­sim, ko darīt… Patiesību sakot, tagad ir viens nešķīsts gads: ļaudis to cieši jo cieši atcerēsies — tagad ir kara gads, tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešais gads.

— Tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešais, — Al­bīns atkārtoja un piemiedza acis. — Kuzmič, jūs lai­kam atkal jokojat.

— Es jokojot? — tēvocis Mitrofans gluži apstulba.

— Nudien, zirgam jāsmejas par tavu tik dumju va­lodu. — «Bet ko es ar viņu te tarkšķu? Skaidrs, ka prātā jucis.» — Iesim, — tēvocis skaļi turpināja.

— Gulta ir blakus istabā.

Ciemiņš bez steigas piecēlās, paņēma mēteli, pie­gāja pie durvīm, taču tās nevis atvēra, bet ar joni at­sitās durvīs ar pieri. Nobijies viņš parāvās ātpakaļ, ap­mulsa, pasmaidīja un sacīja tēvocim Mitrofanam:

— Aizmirsu, ka pašam vajag …

Svešinieks paberzēja pieri un, sataustījis rokturi, uzmanīgi attaisīja durvis.

«Vājprātīgs!» vecais nešaubīgi nolēma. «Uzkrita man kā sniegs uz galvas! Naktī nosvilinās vēl mā- jeli…»

Taču nakts pagāja mierīgi. Otrā rītā, paraudzījies Albīna istabā, tēvocis Mitrofans redzēja, ka ciemiņš jau piecēlies. Jauneklis izskatījās nomocījies un sa­traukts. Viņš pat nepieskārās trūcīgajām brokastīm, atbildēja strupi, domādams savu domu.

Uz jautājumu, kāpēc viņš tik sliktā omā, svešinieks īsi atbildēja.:

— Ar mani notikusi lielāka nelaime, nekā biju do­mājis. Nejautājiet, tik un tā nesapratīsiet…

Tēvocis Mitrofans apvainojās, bet savaldījās un neko neteica.

Aizritēja dažas dienas. Albīns neizgāja no istabas, gandrīz neko neēda. No rīta līdz vakaram viņš sēdēja uz gultas malas, neatlaidīgi domāja. Laiku pa laikam, paķēris papīra lapu, rakstīja rindu aiz rindas nesapro­tamas rakstu zīmes, skaitļus, vilka līknes, rakstīja atkal, svītroja, rakstīja, pēc tam saplēsa lapu sīkos gabaliņos un no jauna iegrima pārdomās.

Dažreiz viņš pielēca kājās un strauji soļoja pa mazo, iedzīves lietām piekrauto istabiņu, murminādams ne­saprotamus vārdus. Pēc tam nomierinājās un stundām nepakustēdamies sēdēja, vienaldzīgs pret visu.

Tēvocis Mitrofans iegāja istabā, piesēdās blakus. Albīns klusēja, vērdamies vienā punktā. Šķiet, viņš ne­maz nemanīja, ka tepat līdzās ir tēvocis Mitrofans.

«Kurp viņš blenž?» vecais vīrs klusībā brīnījās un pūlējās saskatīt uz nobalsinātās sienas to vietu, ķas tik ļoti piesaistījusi Albīna uzmanību.