— Erms! Kas tad to nu nezina. Un kāpēc mūsu tauta karo? Dzīvības dēļ. Lai dzīvotu mūsu bērni un mazbērni, un mazbērnu bērni. Vai zini, kā mums te klājās pirms kara?… Un vai tā var dzīvot, kā jādzīvo tagad? Vai tu tā spētu dzīvot — visu mūžu?
Lielu sāpju ēna pavīdēja Albīna sejā.
— Redzi nu! Tāpēc jau arī tauta karo. Tās pašas dzīves un dzīvības dēļ, par kuru labākas, pats nupat sacīji, neesot visā pasaulē. Puisīt, un kā tad citādi. Tā tam jābūt. Otra ceļa nav.
— Kuzmič, pareizi, pareizi… Bet es … es … — Albīns apstājās un aizsedza ar plaukstām seju.
— Vai tad tu esi no citas miklas cepts, vai tad tu neesi cilvēks?
— Kas tad man, pēc jūsu domām, būtu jādara?
— Paprāto, palauzi galvu! Varbūt beidzot atskār- tīsi…
Vācieši izlīda kā no zemes. Noklakšķēja patšauteņu aizslēgi. Tēvocis Mitrofans sērīgi paraudzījās atpakaļ. Tur stāvēja divi kareivji ragainās bruņu cepurēs. Aiz viņiem — esesiešu apakšvirsnieks ar pistoli rokā.
— Partizāņi?
— Šejienes mežsargs? Vai nepazīstat?
— Bet tas?
— Radagabals no pilsētas.
— Dokumentus!
Tēvocis Mitrofans bez steigas sāka čamdīties pa kabatām, domādams, ko nu darīt.
Albins, lūpas sakniebis, stāvēja līdzās.
— Cūka, ātrāk, ātrāk!
Tēvocim Mitrofanam zem deguna pavīdēja ādas cimdā tērpta dūre, un tanī pašā mirklī norisinājās kaut kas neticams.
Pazibēja gaismas šautra, vēl spilgtāka nekā saules stars, pašas no sevis aizmiedzās acis. Kaut kas iešņācās gluži kā sakaitināta čūska. Atskanēja īss, aprauts vaids, vēl viens šņāciens, dobji būkšķēdami, nogāzās zemē fašisti, un… klusums. Sāka stipri smaržot pēc ozona, it kā tuvumā būtu iespēris pērkons.
Tēvocis Mitrofans atvēra samiegtās acis. N Vācieši gulēja uz smilšainā ceļa. Zem sadegušajām kareivju bruņu cepurēm ģīmji gluži melni. Automātu stobri sagriezušies šķībi, greizi. Apakšvirsnieka līķis gandrīz pārogļojies. Albins lēnītēm kaut ko ielika sava apmetņa kabatā. Jauneklis bija ļoti bāls, bet apbrīnojami mierīgs.
— Kā tad tu viņus tā? … — pavisam apstulbis murmināja tēvocis Mitrofans, ar izbailēm raudzīdamies gan uz nogalinātajiem fašistiem, gan uz Albinu.
— Jauns ierocis, — Albīns sacīja un smagi nopūtās.
— Partizāņiem tāds derētu, — tēvocis Mitrofans ierunājās. — Vajadzēs tevi salaist kopā ar viņiem… Man, brālīt, ar viņiem ir šādi tādi sakari. Jā… Bet nez kāpēc neviens no viņiem tik ilgi nav rādījies… Jūs nu gan, skaidrā valodā runājot, esat draņķi, — viņš piebilda, brītiņu padomājis. — Tāds ierocis, bet otro fronti neuzsākat.
— Otro fronti? — Albīns pārjautāja. — Ak jā.-. Bet šis ierocis izgudrots, kad… — viņš aprāvās. — Vārdu sakot, šis ierocis nav radīts nogalināšanai. Kuzmič, tas ir drausmīgs pārpratums. Taču šoreiz mums abiem nebija citas izejas. Šie ļaunie cilvēki ir pirmās dzīvās būtnes, pret kurām vērsts šāds ierocis. Kaut nu tās būtu arī pēdējās …
— Neesi nu mikstpēdiņš, — tēvocis Mitrofans ie-
bilda. — Ne jau mēs pie viņiem, bet'viņi pie mums nākuši nelūgtos ciemos… Daudz vēl plūdīs asiņu.
— Ko lai tagad darām ar viņiem? — Albīns jautāja.
Tēvocis Mitrofans pakasīja pakausi.
— Varētu iestiept mežā, bet tik un tā atradīs — un tad būs posts un bēdas. Aluštā apšaus nevainīgus cilvēkus. Bet nupat man iekrita prātā viena domiņa. Izskatās gluži tā, it kā viņus būtu izcepinājis zibens. Sameklēsim pērkona spēriena apsvilinātu koku, aiznesīsim fričus tur un atstāsim.
— Lai notiek, — Albīns sacīja, — taču pērkona apsvilināts koks nemaz nav jāmeklē.
Viņš pagājās atpakaļ dažus soļus, paraudzījās apkārt, izņēma no kabatas mazu, spožu pistoli, notēmēja uz garu priedi ar kuplu vainagu, kura auga tieši pie ceļa.
Apžilbinošs stars skāra priedes stumbru no apakšas līdz augšai; kā lāpa uzliesmoja tumšais skuju vainags, sprakšķēdams pārplīsa brūnais stumbrs, un apsvilušais koks nogāzās uz ceļa, ar salauzītajiem, melnajiem zariem apsegdams fašistu līķus.
Tēvocis Mitrofans aiz sajūsmas nolamājās un, pamājis Albīnam, lai tas nākot viņam līdzi, iegāja labu
gabalu drūmajā meža biezoknī.
*■
Taču viņiem neizdevās nokļūt līdz mežsarga mājiņai. Pa mežu klaiņāja vācu patruļas. Laikam bija ieplānots vēl viens uzbrukums partizāņiem. No Aiori klintīm tēvocis un Albīns ieraudzīja, ka ieplakā mutuļo dūmi. un šaudās liesmas.
— Aizdedzinājuši manu būdu, — tēvocis Mitrofans murmināja un nospļāvās. — Negrib atstāt mežā nevienu mītni. Ja varētu vien, visus mežus izsvilinātu. Tik traki viņi baidās no partizāņiem …
— Šausmas! — Albīns čukstēja un, brīdi klusējis, lēnītēm piebilda: — Cik daudz ir vajadzējis spēka un diženas drosmes, lai izturētu un noietu visu ceļu. Cilvēki, es noliecu galvu jūsu priekšā, kaut arī līdz šim neko par jums nezināju. .. Cik niecīgas ir viena cilvēka skumjas un sāpes salīdzinājumā ar tautas ciešanām un cīņu! Neprātis, muļķis…
— Par ko tu tur mels? — vecais vīrs brīnījās.
Albīns neatbildēja. Šķita, ka viņš jautājumu nemaz
nav dzirdējis. Jaunekļa pati ieplestās acis atkal bija vērstas bezgalīgajā tālē, tur, kur tēvocis Mitrofans, vienalga, cik ļoti viņš pūlējās, nespēja saskatīt itin neko.
Vakarā viņi atgriezās Aluštā.
Albīns nodzīvoja tēvoča Mitrofana mājā vairākas nedēļas. Jauneklis tagad mitinājās pagrabā un tikai naktīs izgāja ārā vīna dārzā svaigu gaisu ieelpot.
Tiklīdz satumsa, tēvocis Mitrofanp tūlīt aizklāja logus, aizdedzināja vecu petrolejas lampu un izlaida Albīnu no viņa slēptuves. Pa stāvām, čīkstošām kāpnītēm jauneklis uznāca augšā istabā, sēdās pie galda, vakariņoja kopā ar mājasmāti un mājastēvu.
Vecais mežsargs bija paspējis noglabāt šo to no savas fašistu izlaupītās saimniecībiņas labumiem. Tāpēc viņš un Jevdokija Makarovna nedzīvoja tik lielā badā kā okupētās Aluštas pārējie iedzīvotāji. Borščā, ko saimniece lika galdā, bieži vien gadījās pa sālītas gaļas kumosam, biezputras šķīvī spīdēja eļļas lāsītes, dažreiz nez no kurienes radās podiņš karsēta piena, vārīta ola, bļodiņa ar skābu krējumu. Visu, kas viņiem bija, vecie ļaudis deva arī Albīnam. Tēvocis Mitrofans, vienalga, cik izsalcis viņš jutās, nepieskārās ēdienam, iekām pie galda nepiesēdās Albīns. Vakariņas ieturēja, nerunājot ne vārda. Albīns lāgā nemācēja rīkoties ar koka karoti. Viņš ēda ļoti maz. Pusšķīvītis viras, mazliet biezputras — un viņš jau sacīja mājasmātei paldies.
— Ieēd nu vēl! — Jevdokija Makarovna skubināja. — Paskaties spieģelī — kauli un āda.
— Nē, nē, pateicos! — Albīns atbildēja. — Es jau tā vienmēr … Neko vairāk man nevajag.
Reiz, vakariņas ēdot, uzreiz rimās tikšķēt sienas pulkstenis. Istabā iestājās liels klusums. Tēvocis Mitrofans piesita ar. saliekta pirksta galu pa ciparnīcu, paraustīja pulksteņa bumbas, pagrūda uz vienu pusi, uz otru pusi vēzekli. Pulkstenis negāja.
— Ak dievs, nu vairs nezināsim pat, kāda stunda ir pašlaik, — Jevdokija Makarovna sūrodamās ierunājās. — Viss iet uz galu.
— Jau pirms kara vajadzēja izsviest mēslainē, — tēvocis Mitrofans īgni piebilda un novērsās.
Albīns piegāja pie apklusušā pulksteņa, noņēma to no sienas, rūpīgi apskatīja mehānismu.
Читать дальше