Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Ja arī atradīs, gana esam dzīvojuši…

— Mēs jau nu esam, bet viņš? Arī mums nebūtu par ļaunu nodzīvot līdz uzvarai. Varbūt vajadzētu ap­runāties ar priesteri Serafimu?

— Muļķe! Pamēģini tik iepīkstēties, tad es tevi iz­skološu tā, kā vēl neesi skolota!

— Vecuma dienās tu esi prātu izkūkojis. Ļaudis stāsta, ka arī priesteris Serafims palīdzot partizāņiem.

— Es nezinu, kurš tur kuram palīdz. To gan zinu, ka mācītājiem es neticu ne par kapeiku. Tas ir viss…

Jevdokija Makarovna aizvainoti saknieba lūpas un apklusa.

Visu vakaru tēvocis Mitrofans staigāja kā melns mākonis. Otrā dienā viņš nez kur bija sameklējis pu­deli draņķīga degvīna, ko vācieši taisot no zāģu skai­dām, un nu tik sākās dzeršana.

Jevdokija Makarovna aizmuka pie kaimiņiem; viņa labi zināja, ar ko šāda žūpošana beigsies. Istabā jau bija liela nekārtība; sakaltušām dubļu pikām pienēsāta visa grīda, durvis vaļā līdz kājai, pa tām pūta iekšā auksts vējš.

Laiku pa laikam vecais kaut ko purpināja, draudīgi trieca ar dūri pa galdu. Zaļā pudele palēcās vien, glāze šķindēja. Bet tad galva Mitrofanam noslīga uz krūtīm, un viņš aizsnaudās. Pēc brītiņa vecais satrūkās, pamo­dās, sniedzās jau pēc pudeles, bet ieraudzīja Albīnu.

Jauneklis stāvēja pie galda un lūkojās uz veco vīru neizpratnē un ar sāpēm.

Viņu skatieni sastapās.

— Tu te neglūni uz mani, — tēvocis Mitrofans murmināja ar stīvu mēli. — Kas tu esi, ka drīksti šitā bolīt uz mani acis? Es te no bēdām… Vai tu vari sa­prast manas bēdas? … Manu bezspēcību? … Tu ne­vari… jo tu esi nezin kas. Kas tu īsti esi, nu pasaki! Bet varbūt tu esi tikai spoks? …

— Kuzmič, kāpēc jūs tā darāt? — Albīns klusi jautāja.

273

— Laikam neesmu tev atļaušanu izlūdzies? — tē­vocis Mitrofans kliedza; viņš jau pacēla dūri, bet Al­bīns pavērās vecajā tik cieši, ka tas lēnītēm ļāva no­slīdēt rokai uz galda un sniedzās pēc pudeles.

18 — A. Salimovs

— Ne, — Albīns noteikti sacīja un pabīdīja pu­deli tālāk.

— Tu man te piesargies! — tēvocis Mitrofans drau­dīgi teica un grīļodamies piecēlās no galda.

— Nē, — vēlreiz teica Albīns, paņēma pudeli un izsvieda to pa plaši atvērtajām durvīm.

Tēvoča Mitrofana mazās ačeles iepletās. Šķita — viņš pūlas atskārst, kas te īsti noticis. Kad atskārta, sažņaudza dūres un paspēra soli uz Albīna pusi.

Jauneklis pat nepakustējās. Dzeldamies Mitrofanam tieši acīs, viņš klusu teica:

— Kuzmič, nomierinieties, nomierinieties! Nāciet man līdzi… — Paņēmis apklusušo veci zem rokas, Albīns palīdzēja viņam iziet tumšajā dārzā, pieveda Mitrofanu pie lietus ūdens mucas, iesmēla un uzlēja tēvocim uz galvas vairākus kausus auksta ūdens. Tē­vocis Mitrofans nepretojās, tikai purināja galvu un sprausloja.

— Kuzmič, bet tagad gulēt, — sacīja Albīns un iebī­dīja veco atpakaļ istabā. — Liecieties gulēt!

Tēvocis Mitrofans smagi atslīga uz savas gultiņas, pacēla galvu un paraudzījās Albīnam acīs.

— Es tev… neko nenodarīju?

— Nē.

— Nu tad paldies… Paldies, dēliņ.

Vecais atlaidās uz spilvena^ un drīz jau krāca.

Albīns aiztaisīja durvis, nokāpa pagrabā, apsēdās uz gultas malas un aizklāja seju ar rokām. Tā viņš nosēdēja visu nakti.

Jevdokija Makarovna pārradās mājās, ritam aus­tot. Redzēdama, ka vecais guļ, viņa palūkojās pa­grabā.

— Vai manējais taisīja lielu traci? — viņa vaicāja, ieraudzījusi, ka Albīns visu laiku bijis nomodā.

— Nē, — jauneklis atbildēja, joprojām galvu plauk­stās atspiedis.

— Ko tad tu tā sēdi? — vecā sieva bažīgi iejautā­jās. — Vai kas sāp?

— Jā, — Albīns klusu atbildēja, — esmu sa­slimis …

Pievakarē viņš sanīka pavisam. Albīns vairs ne­

spēja piecelties. Iešana lietus gāzē un ķīviņš ar Mitro» fanu bija izsūcis Albīnam pēdējo spēku lāsi.

Pagāja vēl dažas dienas. Albīns jutās aizvien vār­gāks. Bāls, novājējis viņš nepakustēdamies gulēja savā gultiņā pagraba tālākajā kaktā. Sākumā tēvocis Mitro­fans naktīs nesa Albīnu laukā vīna dārzā, bet tad kādā vakarā, nokāpis pagrabā, redzēja, ka jauneklis ir ne­samaņā.

«Vai tiešām nomirs?» vecais domāja, piesēzdamies uz gultas malas. «Pazīstama ārsta neviena nav, fašisti visus apcietinājuši. Ko lai daru?»

Albīns smagi elpoja, nesamaņā kaut ko čukstēja.

— Viņu žņaudz tā josta, — tēvocis Mitrofans prā­toja. — Noņemšu un kaut kur nolikšu. Arī pierādījumu būs mazāk, ja iebruks esesieši".

Sataustījis sprādzes, tēvocis Mitrofans uzmanīgi atāķēja jostu, portupejas siksnas un lēnītēm atbrīvoja no tām slimnieku.

Albīns sakustējās, atvēra acis. Tēvocis Mitrofans pabāza portupeju zem lupatu čupas, kas bija samesta uz klona, un pieliecās pie jaunekļa.

— Loa, piedod man, — Albīns klusu čukstēja, pla­tām acīm vērdamies tumsā, — mūs šķir mūžība. Tu piedzimsi pēc simtiem gadu, bet es nomirstu pagātnē. Nekas tik ļoti nešķir cilvēkus kā laiks. Ja tu atrastos Visuma viņā malā, tu man būtu tuvāk nekā tagad… Tu mani nemīlēji. Es to sapratu tanī briesmīgajā dienā . .. vecajā Maskavā, kad pateici, ka tu braukšot projām. Līdz ar tavu aizbraukšanu uz Kosmosa tālajām pasaulēm mēs būtu šķirti daudzus gadus. Nespēju to pārciest, kļuvu par noziedznieku. Zvēru, negribēju, ka tu ej bojā. Nē, nē… Gribēju tikai lidojumu aizkavēt: vienu dienu, vienu nedēļu, vienu mēnesi… Bet tu no­miri manas vainas dēļ… Nākotnē man nekā vairs ne­bija ko darīt. Vienīgā izeja — aizbēgt uz pagātni. Tagad pienākusi mana kārta. Mirstu, bet visas domas trauc pie tevis cauri nepārvaramam laikam, Loa… Ak tas esi tu, Kuzmič… Arī jūs esmu piekrāpis. Ne­esmu jūsu sirsnīgās gādības cienīgs… Neesmu tas, par ko jūs mani turējāt… Neesmu cīnītājs par nākotni. Esmu atbēdzis uz pagātni… Nākotnes pasaule … cik

tā ir daiļa, Kuzmič!… Ja es varētu uz mirkli atgriez­ties … pie darba … pie draugiem … Loa, Loa …

Augšā klauvēja.

Tēvocis Mitrofans krekstēdams uzkāpa līdz pagraba lūkai.

— Ko tev vajag?

— Vecais, nu ir nelaime. Kaimiņos vasarnīcā kra­tīšana.

— Gan jau būs labi. Uzbīdi uz pagraba lūkas ku­modi. Es palikšu šeit. Viņš murgo. Liekas, mirst.. .

Čīkstēja grīdas dēļi, pa kuriem Jevdokija Maka­rovna vilka kaut ko smagu. Pēc tam viss apklusa.

Tēvocis Mitrofans nokāpa pagrabā un piegāja pie slimnieka gultas. Albīns gulēja nepakustēdamies, acis bija aizvērtas, elpa tikko dzirdama. Sprakstēdama dega svece. Pie sienām līgojās kroplas ēnas.

Vecais vīrs tramīgi klausījās. Visur valdīja klusums. Viņš sāka kūkot un drīz aizsnaudās.

Mitrofans pamodās — tuvumā kāds strauji sakustē­jās. Atskanēja šņākšana. Sīvi oda ozons. Sveces lies­miņa pasviedās sāņus un nodzisa. Iestājās melna tumsa. Albīns pagriezās un ievaidējās. Tēvocis Mitrofans pie­lēca kājās, meklēja sērkociņus.

Viņš jau sataustīja kārbiņu, bet tobrīd blakus sa­dzirdēja kādu klusu elpojam.

— Kur mēs esam? — jautāja skarba, mazliet me­tāliska balss.

— Tur, kur gribējām nokļūt, — skanēja atbilde. — Pašlaik ir nakts, pulkstenis divi, divdesmit astotais maijs, tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešais gads.

— Nokļuvām drīzāk, nekā es cerēju, — turpināja pirmā balss. — Bet kur viņš ir?