Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Tepat tuvumā viņam jābūt. Indikators rāda — divi metri atstatu.

— Gaismu!

Uzliesmoja viens spožas gaismas konuss, pēc tam otrs. Aiz bailēm vairs ne dzīvs, ne miris tēvocis Mitro­fans ieraudzīja divus garus augumus, kuri kā par brī­numu bija iekļuvuši pamatīgi noslēgtaja pagraba. Abiem svešiniekiem mugurā spīguļojoši zvīņaini kombi­nezoni ar kapucēm. Ap vidu platas jostas ar tādām pašām portupejām kā Albinam.

Uz kapucēm virs lielām brillēm, kas aizsedza acis, piestiprināti reflektori, kuri izstaroja spilgtu gaismu.

— Šķiet, tas ir viņš, — teica viens no svešinie­kiem, ar prožektoru apgaismojis guļošo Albīnu.

— Bet kas tad te notiek?… Laikmetā, kurā esam nokļuvuši, plosījās kari pret mūsu priekštečiem, kas lika komunisma pamatus. Varbūt Albīnu sagūstījuši viņu ienaidnieki, kuri vēsturē pazīstami ar nosau­kumu — fašisti. Varbūt šis ir cietums? Are, tur kaktā grozās vēl viens ieslodzītais.

Tēvocis Mitrofans gribēja ko sacīt, paskaidrot, ka viņš nav ieslodzītais un pagrabs nav cietums, bet mēle bija kā nolēmēta, un no uztraukumā aizžņaugtās rīkles izlauzās tikai guldzošas skaņas.

— Pie tā paša atbrīvosim arī šo, — ierosināja otrs svešinieks.

— Jūs esat aizmirsis kategorisko pavēli — neie­jaukties itin nekur, — pirmais iebilda. — Mūsu iejauk­šanās var novest pie nelabojamas nelaimes. Albīn, vai jūs mūs pazīstat? -— svešinieks turpināja, noliekdamies pie jaunekļa! — Kā redzat, jums nav izdevies pazust. Mūsu laikmeta cilvēce aicina jūs atbildēt par no­darīto.

— Labprāt, — Albīns čukstēja, — bet esmu ļoti slims. Šķiet, drīz miršu …

— Jums būs vēl jāpaciešas dažas absolūtas laika vienības. Pēc tam jums palīdzēs ārsti. Jābrīnās, ka jūs esat izturējis tik ilgi. Jūs esat dzimis laikmetā, kad cilvēki vairs neslimo, un aizmucis simtiem gadu tālā pagātnē, epidēmiju un karu laikmetā.

— Pēc tā, ko es izdarīju, — Albīns klusu teica, — pēc Loas bojā ejas man bija tikai divas iespējas — nāve vai aizbēgšana pagātnē. Es izvēlējos otro iespēju. Kad atjēdzos, bija jau par vēlu. Mans aparāts vairs nedarbojās.

— Laika vadīšanas virziena lauku izslēdzām tūlīt, tiklīdz sapratām, ka esat aizbēdzis. Tāpēc jūs arī neno- kļuvāt līdz paša izraudzītajam laikmetam. Mūsu ietekmē jums bija jāizdara «piespiedu nolaišanās» …

— Ta jau es domāju, — Albīns tikko spēja aplaizīt sakaltušas lūpas, — bet cerēju, ka spēku lauku atkal ieslegs.

— Velti esat cerējis. Augstākā Padome gribēja pa­mest jūs likteņa varā. Mūsu Cilvēcē nebija noticis ne­viens noziegums vairāk nekā simt gadu laikā. Bet jūs mēģinājāt izdarīt noziegumu, mēģinājāt aizkavēt sva­rīgas ekspedīcijas lidojumu. Jūs nepadomājāt, ka tas var radīt katastrofu. Bet, kad nodārdēja eksplozija, jūs gļēvi aizbēgāt, izmantodami jums uzticēto aparatūru. Ja Loa nebūtu tik ļoti lūgusi…

— Loa? — Albīns iesaucās un strauji piecēlās sē­dus. — Loa… Viņa ir dzīva? Katastrofa nav noti­kusi? — Albīns sāka skaļi raudāt.

Svešinieki paskatījās viens uz otru.

—- Redziet nu, — sacīja otrais, kurš līdz šim klusē­jot klausījās sarunā, — taisnība tiem mūsējiem, kuri domāja, ka viņa neprātīgās rīcības iemesls bijusi mī­lestība un greizsirdība. Albīna mīlestība bija pārāk de­dzīga, bet Loa gribēja lidot…

— Un tomēr viņam būs jāatbild, — pirmais sveši­nieks uzsvēra. — Savam egoismam paļaudamies, Albīns gandrīz nogalināja daudzus citus. Laime, ka eksplozija notika dažas minūtes pirms astronautu iekāpšanas kuģī. Kosmosostas galvenajam priekšniekam ir taisnība: viņš tūlīt iedomājies par Albīnu, tiklīdz uzzinājis, ka kuģa vadīšanas aparatūra nav vairs kārtībā. No attāluma tajā var radīt traucējumus tikai Laika vadīšanas aka­dēmijas zinātnieki. Bet akadēmijā dežurējis Albīns. Kosmosostas darbinieki domājuši, ka, sadzirdējis sprā­dzienu, vainīgais tūlīt steigšoties uz ostu. Bet vainīgais pa galvu pa kaklu aizmucis uz pagātni… Es balsošu par Albīna izraidīšanu ilgā trimdā uz vienu no tālajām planētām.

— Baidos, ka trimdas sods būs jāpiespriež di­viem, — piebilda otrais svešinieks. — Neviens neliegs Loai doties līdzi notiesātajam. Albīn, jūs taču visu vēl nezināt… Loa pēdējā mirklī atteicās piedalīties ekspe­dīcijā. Viņa gribēja palikt kopā ar jums. Taču jūs… Bet kas attiecas uz noziegumu… Jau pirms gadu sim­tiem gudri vīri teica, ka visgrūtākais esot pāraudzināt cilvēkus. Jau sen mēs esam uzcēluši komunismu, ap­guvuši telpu un laiku, bet neesam vēl pilnīgi droši, ka cilvēku apziņā neparādīsies pagātnes recidīvi. Šis ir viens no pagātnes recidīviem. Tas nācis no cilvēku pa­gātnes, un tas nenovēršami aizrauj cilvēkus pa­gātnē …

Augšā dunēja soļi, skanēja skaļas balsis, un sveši­nieks bija spiests apklust.

— Kas tur notiek? — viņš jautāja un vērīgi klau­sījās.

Tēvocis Mitrofans, vēl lāgā nesaprazdams, no kurie­nes radušies viņa ciemiņi, tomēr atzina par nepiecie­šamu teikt arī savu vārdu.

— Jūs… biedri, neraizējieties. Nekas briesmīgs nenotiks. Tie riebekļi, atvainojiet par izteicienu, iz­okšķerē visus kaktus un pagultes. Meklē vakarējo dienu… Bet tomēr neko neatradīs. Lūdzu, dariet vien savu darāmo.

— Albīn, kas ir šis cilvēks? — svešinieks jautāja, Mitrofanam neko neatbildēdams.

— Tas ir Kuzmičs. Viņš man deva patvērumu un mācīja dzīves gudrības. Kuzmičs nav sava laikmeta pats krietnākais cilvēks, bet viņam ir zelta sirds, un viņš vienmēr aizstāv taisnību.

— Tātad mums viņam jāpalīdz, — svešinieks ne­šaubīgi teica. — Tēv, atveriet durvis, un mēs padzīsim varmākas, kuri uzdrošinājušies ielauzties jūsu mītnē.

— Zini ko, labāk nedzen vis tos varmākas, — tēvo­cis Mitrofans lūdza. — Šitos aiztrieksi, būs klāt citi. Tad man un manai vecenei būs vakars. Nosvilinās arī kaimiņu mājeles. Liekas, jūs esat lāga puiši. Atbrauciet pie mums, kad šos draņķus būsim paši padzinuši.

— Viņam taisnība, — sacīja pirmais svešinieks. — Ne jau velti mums dotas tik stingras instrukcijas. Mūsu iejaukšanās var radīt lielu postu. Divdesmitā gadsimta cilvēki bez mūsu palīdzības lieliski attīstīs savu dzīvi. VisUs pamatus varenībai un labklājībai, kas ir mūsu laikmeta cilvēku rīcībā, viņi ir jau izveido­juši … Bet mums tagad jāsteidzas. Virziena izstarojuma kanāls šobrīd patērē visu lielo spēkstaciju enerģiju. Albīn, sagatavojieties: murhs jāveic ceļš cauri gad­simtiem. Vienalga, kāds būs Augstākās Padomes lē­mums, — šis ir jūsu pēdējais ceļojums cauri laikam. Laika pārvaldīšanas akadēmijā jūs vairs neatgriezī- sieties. Ceļš uz turieni jums slēgts uz visu mūžu.

Svešinieki palīdzēja jauneklim piecelties no gultas. Viens no viņiem aplika Albīnam platu, spīguļojošu ap­metni.

— Ardievu, Kuzmič, — Albīns čukstēja un pastiepa roku uz tēvoča Mitrofana pusi. — Paldies tev par visu. Bet varbūt ceļosi mums līdzi?

Tēvocis Mitrofans kā apdullis grozīja galvu. Viņš dzirdēja, ka augšā dimd smagi soļi. Ik brīdi esesieši varēja pacelt pagraba lūku un, ar automātiem drau­dēdami, iebrukt arī šeit. Kā izkļūs no pagraba Albīns un viņa ceļa biedri? Vai iegrims zemē? Un kurp sve­šinieki viņu, Mitrofanu, aicina?

— Kuzmič, nu tad ceļosim!

Tā teica Albīns. Bet viens no svešiniekiem noraidoši papurināja galvu. Viņš klāstīja kaut ko par atceļa gravitācijas mazo jaudu. Viņu visu četru summārās masas enerģētiskais ekvivalents pārsniegšot virziena lauka pieļaujamo sākotnējo impulsu.