Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Mūsu aparāti ir labāki nekā tas, ar kuru ceļoja Albīns, — steigšus skaidroja Mitrofanam otrs sveši­nieks. — Tāpēc mēs atlidojām ātrāk nekā viņš. Albīns varēja pārkāpt laika slieksni tikai viens pats, bet mēs ar savu divu aparātu apvienoto enerģiju aizrausim līdzi arī viņu. Mūsu laikmeta zinātnieki vēl neprot būvēt līdzīgus aparātus ar jebkāda lieluma jaudu. Tas viņiem vēl jāsasniedz… Pavisam vienkārši runājot — tiek radīts īpaša, pietiekami spēcīga virziena lauka enerģētisks kanāls, lai varētu veikt ceļojumu cauri lai­kam. Baidos, ka jūs neizpratīsiet procesa fiziski mate­mātiskā pamatojuma jēgu, ja es šo procesu mēģinātu jums izklāstīt. Šā uzdevuma atrisināšanai vairākus gadu simtus savus pūliņus apvienoja matemātiķi, fiziķi, ki- bernētiķi un hronologi. Tēv, saprotiet, pati «mašīna» ir tur, — viņš nenoteikti pamāja ar spožā, zvīņainā au­dumā iespīlēto roku. — Tur, sešsimt četrdesmit gadus no šīs jūsu nakts, tālā laikmetā atrodas ārkārtīgi spē­cīgs izstarojumu ģenerators. Tas tad arī rada virziena lauka kanālu — tādu kā spraugu bezgalīgajā un, šķiet, atpakaļ nepavēršamajā laikā. Taču pagaidām šī sprauga ir ļoti šaura. Visi četri netiksim tai cauri. Mums līdzi, — runātājs pielika roku pie krūtīm, — ir tikai neliels mijiedarbības lauka enerģijas avots — tas «pa­vediens», kas mūs vilks pa laika kanālu. Sis pavediens ir tievs. Tas var pārtrūkt, ja karāsimies pie tā visi četri-. Tad notiks katastrofa, kas var radīt avārijas pat mūsu laikmeta enerģētiskajās stacijās. Ar laiku ne­drīkst jokot. Vai jūs mani saprotat? …

Tēvocis Mitrofans pavisam apjucis raudzījās apkārt un kasīja pliko pauri.

— Pats svarīgākais, — pirmais svešinieks gribēja runāt skaidrāk, — ka enerģijas patēriņš šādos ceļoju­mos pārāk liels pat mūsu laikmeta enerģētiskajiem agregātiem. Lai sūtītu mūs abus meklēt Albīnu, vaja­dzēja uz dažām stundām pārtraukt enerģijas piegādi visiem planētas lielākajiem ražojošiem centriem, va­jadzēja izslēgt polāro apgabalu mākslīgās saules un aizturēt kosmisko kuģu došanos uz tālajām zvaigznēm. Albīn, tik dārgi izmaksājusi tevis glābšana.

— Nekāds enerģijas patēriņš nevar tikt salīdzināts &r cilvēka dzīvības vērtīgumu, — dedzīgi iebilda otrais svešinieks.

— Protams, un tāpēc drīzāk dosimies ceļā.

— Tēv, neskumstiet, ka nevarat lidot mums līdzi, — klusi teica otrais svešinieks, spiezdams tēvoča Mitro- fana roku. — Jūsu cienījamajā vecumā un ar jūsu drukno augumu ceļojums nebūtu viegls. Pat mums vajadzēja iepriekš speciāli trenēties. Turklāt jums ne­būtu virziena lauka indikatora, — svešinieks pielika plaukstu sev pie krūtīm, — un līdz ar to jūsu auguma masa varētu ieslīdēt izstarojuma kanāla malējā zonā. Tādā gadījumā mēs ceļā varētu izkaisīt, tēlaini runā­jot, atsevišķus jūsu ķermeņa gabalus. Es jūs cienu no visas sirds. Man bija ļoti patīkami iepazīties ar vienu no mūsu godājamajiem, tālajiem priekštečiem… Sveiki!

Runātājs pakāpās atpakaļ un nostājās blakus Albī­nam. Jauneklis kaut ko pačukstēja svešiniekam. Tas pārlaida Mitrofanam vērīgu skatienu, pamāja ar galvu, pēc tam steigšus izņēma no zvīņainā kombinezona ka­batas plakanu, spožu kārbiņu un to atvēra.

— Diemžēl ir tikai viena kārbiņa, — viņš sacīja. — Tiesa, mazliet cits medikaments, nekā derētu jums. Paņēmām kārbiņu līdzi, ja vajadzētu Albīna organismā neitralizēt kādu narkotisku vielu iedarbību. Šie grau­diņi pilnīgi jūs neizārstēs, bet to pietiks vairākiem ga­diem. Lai gan pa šo laiku pats Kuzmičs var atradinā­ties no sava netikuma. Norij iet, — svešinieks teica tēvocim Mitrofanam un sniedza viņam mazu, zaļganu ripiņu.

Tēvocis Mitrofans bailēs sarāvās un paspēra soli atpakaļ.

— Norij iet, tas ir nepieciešami, — pirmais sveši­nieks sacīja, un viņa balsī ieskanējās pavēle. — Jūs lūdz Albīns, viņš nevēl jums ļauna. Neviens mēs nevē­lam jums ļauna.

Augšā troksnis kļuva arvien lielāks. Nokrita un sa­šķīda kāds stikla priekšmets.

Tielēties nebija vairs laika. Tēvocis Mitrofans pa­ņēma tableti, iemeta to mutē, piesardzīgi apvēla ar mēli. Tabletei nebija ne garšas, ne smaržas. Mitrofans sadūšojās, tableti norija un, šausmās izbolījis acis, gai­dīja, kas nu viņam notiks.

Bet viņam nenotika nekas.

— Albīn, kur ir fotonu izstarotājs? — To jautāja pirmais svešinieks. — Tev kabatā. Labi… Ak izlādēts? Vienalga. To lietiņu nedrīkst atstāt divdesmitā gad­simta pasaulē. Ierocis yar nokļūt cilvēces ienaidnieku rokās, un viņi to pārvērtīs par slepkavības ieroci.

Augšā brīkšķēja un brākšķēja — stūma nost ku­modi.

— Albīn, fašisti! — tēvocis Mitrofans čukstēja.

Jauneklis kaut ko teica saviem biedriem.

Visi trīs pacēla rokas, it kā atvadīdamies no tēvoča Mitrofana. Atskanēja klusa šņākoņa, prožektoru gaisma pamazām apdzisa, un iestājās melna tumsa.

Tēvocis Mitrofans taustīdamies aizstreipuļoja līdz pagraba stūrim, kur nupat vēl stāvēja Albīns un viņa ceļa biedri. Neviena nebija … Večuks izčamdīja gultu. Tukša. Tikai asa ozona smarža kairināja nāsis.

Dārdēdama atkrita pagraba lūka. Kabatas lukturīša gaismas strēle iecirtās acīs tēvocim Mitrofanam.

— Kāp laukā!

Vecais vīrs grīļodamies uzrāpās pa kāpnēm. Istaba stāvēja esesieši. Jevdokija Makarovna ar šausmām rau­dzījās uz vīru.

Divi kareivji, lukturus un automātus uz pi iekšu pastiepuši, nokāpa pagrabā. Jevdokija Makarovna trī­cošām rokām aizsedza seju. Pēc brīža kareivji atkal bija augšā.

— Tukšs! — viens no viņiem vienaldzīgi ziņoja.

Jevdokija Makarovna, neko vairs nesaprazdama,

skatījās gan uz kareivi, gan uz tēvoci Mitrofanu.

Virsnieks nikni uzgāza ar steku pa savu spožo zābaka stulmu.

— Bet ko tu darīji pagrabā? — viņš kliedza tēvo­cim Mitrofanam, piemiedzis acis ar gaišām skropstām.

— Gulēju, — tēvocis Mitrofans atbildēja un sāka skaļi žagot, pats juzdamies pārsteigts par to.

— Vecais bija piesūcies kā lūks, — Jevdokija Ma­karovna žēlabaini skaidroja. — Pārnāca, sāka ālēties; ievadīju pagrabā, lūkai virsū uzbīdīju kumodi, lai ne­tiek laukā. Allaž es tā daru: kamēr neizguļ paģiras, ārā nelaižu.

Kad kareivji, zābakiem klaudzot, izgāja no istabas, Jevdokija Makarovna nepacietīgi paraudzījās vīram acīs:

— Kur tu viņu liki?

*

Tēvocis Mitrofans pārbaudoši lūkojās uz mani.

— Ko es viņai, muļķa sievai, uz tādu jautāšanu va­rēju atbildēt? Kā varēju izskaidrot? Es jau pats neko jēdzīgu nesapratu. Pašam bija grūti ticēt tādām lietām … Un tomēr cik reižu netiku redzējis viņam ap vidu šo pašu "jostu. Tāpat kā tagad tu redzi mani.

Tēvocis Mitrofans piecēlās, parāva augstāk bikses, aplika jostu, sakartoja portupeju un piegaja pie spo­guļa.

— Gluži ka tagad redzu, — viņš nopūzdamies tur­pināja, — tepat stāv Albīns un groza šos gredzentiņus.

Atskanēja klusa šņākšana. Paraudzījos uz tēvoci Mitrofanu un pamanīju, ka portupejas metāla diska actiņā uzliesmoja spoža, gaišzila uguntiņa. Prātā iešā­vās šaušalīga doma …

— Pagaidi, pagaidi, tēvoci Mitrofan, — pārbijies iekliedzos, — neaizskar gredzenus …

Bet bija jau par vēlu. Tēvoča augumu ieskāva caur­spīdīga dūmaka. Gribēju sakampt Mitrofana roku, bet neredzams, briesmīgs spēks atsvieda mani istabas kaktā. Pēdējais, ko paspēju saskatīt, — ārkārtīga izbrīna tē­voča Mitrofana sejā. Taču es nekad neuzzināju, ko viņš bija ieraudzījis tanī mirklī.