Aleksandrs ŠAĻIMOVS: DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

«Laikam tālu raugās. Tālu tālu… Bet ko viņš redz?…»

Lāgiem pāri Albīna bālajai sejai pārskrēja dīvaina ēna. Smalkie vaibsti saviebās aiz sāpēm: jauneklis strauji sapurināja galvu, it kā pūlēdamies atvairīt at­miņu rēgus.

«Raizējas,» tēvocis Mitrofans domāja. «Protams, daudz būs jāraizējas, ja nav nokļuvis turp, kur sū­tīts … Bet varbūt kaut ko gaida? Vajadzētu viņam atnest kādas grāmatiņas? Palasīs, izklaidēsies, kazi, uz brītiņu aizmirsīs savu nelaimi.»

Tēvocis Mitrofans uzkāpa bēniņos, sameklēja starp vecām kastēm un tukšām pudelēm apputējušu grāmatu kaudzīti — uz fronti aizgājušā mazdēla bibliotēciņu — paņēma dažus sējumus, noslaucīja lupatā un aiznesa Albīnam.

— Senlaiku… — jauneklis domīgi sacīja, piesar­dzīgi šķirstīdams ar trausliem, gariem pirkstiem lapas.

— Kur nu senlaiku! — tēvocis Mitrofans atmeta ar roku. — Mazdēls pirka īsi pirms kara.

— Protams, protams, — Albīns samulsa, — es ne­precīzi izteicos. Grāmatas ir tāda manta… Jo vecākas,

jo vērtīgākas… Es gribēju teikt, ka paies gadsimti —- un dažas no šīm grāmatām kļūs par lielu retumu. Vēstu­res bibliotēkas, muzeji, senatnes cienītāji tās meklēs kā ar uguni. Un ne jau vienmēr tādēļ, lai tās lasītu. Tad viss pārvērtīsies citādi.. . Grāmatas vairs nebūs cilvē­ces pieredzes un zināšanu krātuves. Magnētiskie un elektronu ieraksti ir daudz ērtāki. Par grāmatām inte­resēsies tikai lingvisti, vēsturnieki, kolekcionāri. Piemē­ram, retu lietu krājējiem šī grāmata kļūs par lielu dārgumu.

— Pieņemsies cenā, vai? — tēvocis Mitrofans ne­saprata.

— Pieņemsies cenā? — Albīns brīnījās. — Ak jūs gribējāt sacīt — kļūs dārgāka. Nē, arī tas nav īstais vārds. Grāmatas cenu neviens nepūlēsies noteikt. Tas nebūs vajadzīgs. Gluži vienkārši — grāmata kļūs uni­kāla, ārkārtīgi vērtīga… Bibliotēkai, kurai piederēs šāda grāmata, būs tiesības lepoties. Ar savām sirds asinīm to sarakstījis gudrs vīrs Lielās Pārkārtošanas ga­dos. Šo grāmatu kopā ar citiem retumiem glabās metāla un stikla pilī, kur nespēj iekļūt karstums un aukstums, mitrums un putekļi.. .

Tēvocis Mitrofans pašūpoja galvu un piesardzīgi notrausa tīmekļa pavedienus no grāmatas, ko Albīns tu­rēja rokā. Kabatā sirmgalvis sameklēja ilgi lietotas brilles ar aprūsējušiem ietvariem, uzlika uz deguna, pāri Albīna plecam ziņkāri un bažīgi palūkojās uz virs­rakstu. Izbrīnā vecais sāka mirkšķināt mazās ačeles un vēlreiz izlasīja virsrakstu, biezās lūpas čamstinā- dams. Pēc tam caur pieri paskatījās uz savu ciemiņu.

Albīna seja joprojām bija domīga un nopietna.

— Tomēr viņam visi nav mājās,. — tēvocis Mitro­fans nomurmināja un, uzacis saraucis, izgāja no istabas.

Grāmatas Albīnu neinteresēja. Viņš tās pāršķirstīja un pēc tam vairs pat nepieskārās. Tikai sēdēja, klusēja, domāja. . . Šķita, ka Albīns neatskārst, cik bīstams viņa stāvoklis. Tēvocis Mitrofans ar šausmām gudroja, kas notiks, ja vācieši vēlreiz iedomāsies Aluštu pār­meklēt. Beidzot viņš" neizturēja un nolēma skaidri un gaiši izrunāties ar ciemiņu.

Tēvocis stāstīja Albīnam par karu un okupāciju un skaidrošanu beidza ar šādiem vārdiem:

— Jāsaprot, kādos laikos mēdz dzīvojam. Neviens nezina, kas var notikt kuru katru brīdi…

— Es saprotu, — Albins klusu sacīja, — un par daudz ko zināju arī agrāk. Taču izrādījās, ka īstenība ir tūkstoškārt vienkāršāka un … šausmīgāka. Kuzmič, cik ļoti naivs es biju! Lai pazītu kaut ko pa īstam, ne­pietiek zināt, viss jāredz, jāizjūt pašam… Bet es esmu saistīts; saistīts ar citas pasaules jēdzieniem un liku­miem. Un man nav tiesību iejaukties. Tas ir pats bries­mīgākais… Ja varētu sākt visu no jauna! Ticiet, Kuzmič, tagad nespēju jums palīdzēt. Esmu spiests gai­dīt… Varbūt spēka lauks atjaunosies un tad… Kā šī kļūme izskaidrojama? Es vēl nesaprotu, kas noticis, kā­pēc pārtrūkuši sakari un lauks izzudis, bet…

— Es tev stāstu par zemi, tu man klāsti par debe­sīm, — tēvocis Mitrofans īgni pārtrauca Albīnu. — Mani tavas pārgudrības neinteresē. Nekādas palī­dzēšanas no tevis negaidu. Labāk pasaki — ko darīsim, ja pie mums iedrāzīsies vācieši?

— Darīšu visu, ko jūs man ieteiksiet.

— Pirmais prātīgais vārds nedēļas laikā, — vecais atmaiga. — Nu tad klausies. Vai tev ir kādi doku­menti?

— Dokumenti? … Jā, jā, saprotu … Nekādu doku­mentu man nav.

— Tīrais posts ar tevi. Vai tad šādos laikos var klaiņāt bez dokumentiem?…

— Es nezināju, — Albīns muFsi paraustīja plecus.

— Tagad iegaumē! Es tevi paslēpšu silā mežsarga būdā. Tur fašisti savu degunu nebāž. Gan jau tad vē­lāk redzēsim … Vai piekriti? …

Ciemiņš klusējot pamāja ar galvu.

Viņi devās ceļā nākamās dienas rītausmā. Albīns nebija ar mieru pārģērbties. Viņš tikai uzvilka gumi­jas zābakus un virs sava melnā apmetņa tēvoča Mitro­fana veco brezenta lietus mēteli. Atvadoties Albīns zemu paklanījas Jevdokijai Makarovnai un pateicās par gādību.

— Debesu tēvu esam apkaitinājuši, — vecā sieva iešņukstējās, — dzīvojam kā zvēri; paši pa savu zemīti slepus staigājam, no katra krūma bīstamies. Kad tas reiz beigsies …

— Diezgan ilgi vēl nebeigsies, — Albīns nopietni sacīja. — Jūsējie atgriezīsies šeit pēc gada, bet karš beigsies tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada maijā.

— Vai tu redz, kāds pareģis gadījies, — tēvocis norūca. — Kā tad tu to izbūri, pēc kārtīm vai pēc bībeles?

— Man tikai tā liekas, — Albīns sakautrējās.

— Ja liekas, pārmet krustu, tad vairs neliksies, — tēvocis Mitrofans skarbi teica. — Ar tādām lietām, brālīt, nejoko …

— Bet tu viņam nepiekasies, — Jevdokija Maka­rovna sāka bārties. — Varbūt viņš tālu redz… Dēliņ, pasaki — vai mēs uzvarēsim?

Albīns uzmeta skatienu tēvocim Mitrofanam, pa­griezās pret Jevdokiju Makarovnu un, nojautis viņas acīs lielu lūgumu, nešaubīgi teica:

— Jūs uzvarēsiet, jūsu tauta uzvarēs.

— Paldies, dēliņ! Paldies… Bet vai mēs, es un viņš, ■— sieva pamāja ar roku uz tēvoci Mitrofanu, — nodzīvosim līdz uzvarai?

Albīns apjuka, pasmaidīja.

— To es nezinu, bet no visas sirds vēlu jums pie­redzēt uzvaru!

— Tā jau arī es māku pareģot, — tēvocis Mitrofans piebilda. — Nu, pravieti, iesim!

Pa krūmiem aizaugušām gravām viņi nokļuva līdz mežam un izgāja uz ceļa. Albīns nerunāja ne vārda; tēvocis Mitrofans kaut ko purpināja un lāgiem klusī­tēm lādējās.

— Nesaprotu, kas tu īsti esi? — viņš beidzot sa­cīja. — It kā jucis, it kā izliecies par jukušu. Brīžiem šķiet, ka esi tīri lāga puisis, un tomēr tevī kaut kā trūkst. Vīra dūšas, vai, tev nav? Kur tu tāds esi radies?

— Kuzmič, nedusmojieties, — Albīns iecietīgi sa­cīja, — nāks laiks, un es visu izstāstīšu. Bet tagad nevaru, un tik un tā jūs man neticēsiet un mani ne­sapratīsiet.

— Tu man mīklas minēt liec! Tagad, mīļais puisīt, ir karš. Gan frontē, gan aizmugurē cilvēki iet bojā. Es, teiksim, esmu vecs vīrs. Bet manā vietā frontē karo mazdēli. Ja es būtu jaunāks… — tēvocis Mitrofans atmeta ar roku.

— Jūs domājat, ka man vajadzētu…

■— Neko es nedomāju. Es tak nezinu, kālab šeit esi atsūtīts. Varbūt tā vajag …

— Kuzmič, nerunājiet! — Albīna balss ietrīcējās. — Jūs nupat teicāt — cilvēki ejot bojā. Nogalināt — cik tas ir šausmīgi! Visā Bezgalīgajā kosmosā, ticiet man, nav nekā skaistāka par dzīvību …