Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Zinātnieki, kas vada plutoniešu ekspedīciju, ar spe­ciāliem aparātiem mani izmeklēja, viņi ir jau izpētījuši cilvēku organisma dzīvības norises un tagad atdzīvi­nājuši Toivo, kuru tāpat kā Heinrihu viņi neviļus skā­ruši ar saviem izstarojumiem un jau uzskatījuši par mirušu. Tagad plutonieši ir noskārtuši, ka viņu izstāro- jumi nāvējoši ietekmē cilvēkus, un mūsu tuvumā iz­turas sevišķi piesardzīgi.

Plutoniešu līdzība cilvēkiem ir maza. Viņu orga­nisma struktūrā galvenā nozīme oglekļa radioaktīvā izo­topa savienojumiem. Plutoniešiem nav dzirdes, nav gandrīz nemaz arī redzes tādā veidā, kā mēs to saprotam, viņi sazinās ar radioizstaroj umiem, bet domā­šanas norises viņiem un mums ir ļoti līdzīgas.

Tiesa, plutoniešu civilizācija vecāka un tālu aizstei­gusies garām mūsējai. Mēs viņiem liekamies tikpat ap­brīnojami un noslēpumaini kā viņi mums, bet mūs un viņus apvieno ^saprāta diženā varenība.

Cik es spēju orientēties tā plutonieša rīcībā, kurš ārstē Toivo, tad Heinriham nepieciešams ilgstošs miegs, mugurkaula elektrizācija un radioaktīvā fos­fora savienojumi. Kaitējumu nodarījis stipri palēni­nātu, elektriski uzlādētu daļiņu īpašs veids. Šāds ener­ģijas veids uz mūsu Zemes nav zināms . . . Plutonieši lidojuši uz Antarktīdu pēc urāna, kura krājumi uz viņu planētas gandrīz pilnīgi izsīkuši. Laikam zem mūsu dienvidu kontinenta ledājiem atrodas milzīgas radio­aktīvo elementu rezerves, varbūt pašas lielākās visā saules sistēmā.

Nojaušu, ka esat stājušies sakaros ar krievu pēt­niekiem un mani meklējat. Šovakar krievu lidmašīnu redzēju virs plutoniešu kosmiskā kuģa atrašanās vietas. Droši vien lidmašīna ieradīsies šeit vēlreiz. Tāpēc ceru, ka vēstule un vimpelis, kuru plutonieši izšaus startē­šanas mirkli, nokļūs Jūsu rokās.

Ardievu, inani draugi! Pasveiciniet krievu bied­rus un pasakiet viņiem paldies. Fred, kad atgriezies mājās, sameklē manu māti un pastāsti viņai visu. Citādi rīkoties mēs nevarējām . . .

Ardievu, dzimtās planētas iedzīvotāji! Ardievu, mīļā dzimtā Zeme!

Džeks Rasels un Toivo Latikainens.»

Veriadze apklusa.

Viņi ilgi stāvēja atsegtām galvām pie plīvojošā vimpeļa. Stāvēja un klusēja.

— Skaidrs, — Lobovs beidzot dobji teica. — Tātad viņi abi ir aizlidojuši. . . Dūšīgi puiši! . .. Par šo divu jaunekļu varonību jau šodien jāpavēstī visiem mūsu planētas iedzīvotājiem.

Mitrofana Kuzmiča Cibuja pazušana sacēla Aluštā lielas baumas. Ļaudis pļāpāja gan šā, gan tā… Rajona milicijas darbinieki meklēja veco mežsargu pat turie­nes Vīnu kombināta milzīgajās mucās, kurās tika uzglabāti slavenie Krimas vīni.

Kas attiecas uz Jevdokiju Makarovnu — tēvoča Mitrofana sievu, tad viņa bija gauži pārliecināta, ka vecais aizbraucis tieši uz elli. Viņa pat pasūtīja piemi­ņas dievkalpojumu par grēcīgo Mitrofanu, kuru velni aizšķūrējuši uz pašu karstāko elles kaktu.

Par Albīnu stāstīt Jevdokijai Makarovnai nepatika.

— Viņš mitinājās pie mums okupācijas laikā. Ej nu sazini, no kurienes bija radies… Gluži savādāks nekā visi citi. — Viņa smagi nopūtās. — Dikti nesa­protams .. . Pareģoja arī nākotni. Viss, ko viņš teica, piepildījās mats matā .. . Bet kur pēc tam palika … — Jevdokija Makarovna atmeta ar tumšo, krunkaino roku un izslaucīja acu kaktiņus ar galvas lakata stūri.

Sapratu, ka šāda runāšana viņu sāpina, un vairāk . neuzmācos. Vēlāk atskārtu, ka atmiņas par Albīnu pā­rāk dārgas Jevdokijai Makarovnai. Vecā sieva nevie­nam negribēja par viņu neko stāstīt. Albīnu viņa turēja gandrīz par savu dēlu.

Bija pavasaris. Ziedēja dārzi. Jūra elpoja — lāgiem uzbrāzās dzestrs vējš. Atbraucēju bija maz un Jevdo- kijas Makarovnas vasarnīca tukša. Vakaros ilgi sēdē­jām verandā pie liela kapara patvāra. Dzērām tēju ar pērno ievārījumu, klusu tērzējām. Lielāko tiesu runāja Jevdokija Makarovna, es tikai piebalsoju reizēm gluži nevietā un atkal un atkal atcerējos tās brīnumainās dienas rītu …

*

— Jupis tevi rāvis, — pukojās Jevdokija Maka­rovna un iegāja iekšā mājā.

— Kāpēc viņa glabā tās lupatas? — es vaicāju, lai pavērstu sarunas uz citu pusi. — Visas kožu sacirstas.

— Meitietis paliek meitietis, — tēvocis Mitrofans noņurdēja, ielūkodamies lādē. — Gari mati, īss padoms. Viņa šito tīni nav taisījusi vaļā savus desmit gadus; allaž uzplijās, lai es izstiepjot no pagraba. Šodien iz­stiepu, bet tagad dīc bez mitas, ka manas nolaidības dēļ viss satrunējis.

Tēvocis iebāza roku lādē un dusmīgi izvandīja lu­patas.

Uzdvesa pelējuma smaka. No panckām izlidoja sud­rabainu koļu mākonis un svaidījās šurpu turpu, glāb­damies no saules stariem.

Tēvocis Mitrofans pakampa no lādes vecu grīdas celiņu baķīti un nometa zemē.

Baķītis paritēja vaļā; izrādījās, ka tajā ir kaut kas līdzīgs platai, spožai jostai ar dubultu portupeju. Ierau­dzījis jostu, tēvocis Mitrofans aiz pārsteiguma skaļi ievilka elpu. Tik mudīgi, ka tas nemaz nepiederējās viņa druknajam augumam, viņš pieliecās, satvēra jostu un to vērīgi aplūkoja, šūpodams sirmo, lielo galvu.

— Kas tad tas? — es ziņkāri iejautājos, rādīdams uz portupejas siksnām, kuras bija savienotas ar sudrabo­tiem metāla diskiem.

Tēvocis Mitrofans bažīgi paraudzījās visapkārt.

— Tā, brālīt, ir tāda būšana, — viņš sāka klepot un nevarēja vien izklepoties, — tāda būšana… Jā… Velns viņu sazin kā te nokļuvusi. Nedomāju, ka tā palikusi manā pagrabā.

— Bet kas tas ir?

— Pagaidi, ļauj atcerēties, kā tas bija …

Tēvocis Mitrofans pabeizēja neskūtos vaigus, paka­sīja pakausi.

— Šo būšanu taču atstājis viņš. Iekšā it kā radio un varbūt vēl kaut kas… Viņš šīs siksnas nekad nenoņēma. Pat gulēja, tajās sajozies… Bieži vien manā klātbūtnē grozīja šo ritentiņu.

Tēvocis Mitrofans piesardzīgi pakasīja ar nagu

Šis nebija pirmais gads, kad pavasara beigas un reizēm arī vasaras sākumu pavadīju tēvoča Mitrofana mājiņā Aluštas nomalē. Ēnainajā vīna dārzā bija ierī­kota lapene. Tajā novietots pavirši sanaglots galds. Šeit bija jauka strādāšana spožās, saulainās dienās, kad debess ir dzidra un dziļa un retie mākonīši šķiet aiz­ķērušies aiz klinšainajām kalnu smailēm.

Jūra turpat blakus, un tās šalkoņa steidzās pie ma­nis reizē ar vieglām vēja pūsmām.

Tēvocis Mitrofans ieradās mājās reti. Vasarā viņš lielāko tiesu dzīvoja mežsarga būdiņā.

— Lai netraucētu atpūtniekus, — viņš sacīja, uz brīdi iegriezies Aluštā pie mums.

Tanī rītā viņš bija mājās . . .

Atceros, ka nekādi nespēju pabeigt savu aprakstu. Nometu spalvu un izgāju dārzā. Tēvocis Mitrofans īsās sporta biksēs, resns, smagnējs, sēdēja uz sola zem za­ļas, biezas vīnstīgu nojumes. Ar mazām ačelēm, kas ierāvušās brūni iedegušās sejas grumbās, viņš vēroja, kā Jevdokija Makarovna cilāja vecus lielā, apkaltā lādē samestus krāmus.

Mani ieraudzījis, sirmais vīrs kļuva mundrāks.

— Ahā, literāts, papīra smērētājs, labdien, labdien! Ko tupi mājās? Būtu gājis uz jūru. Par dienā rakstīto tik un tā vairāk nemaksā. Ja es būtu avīžnieks, es rakstītu tikai naktīs …

— Ko tu piesienies? — Jevdokija Makarovna ne­nocietās un sāka rāties. — Ej labāk un uzvelc kārtīgas bikses. Kauns skatīties! Ja es būtu avīžnieks!… Ko tad tu, plikpaurainais pagāns, rakstītu tajās avīzēs?