Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Nē, tas nebija Stonors. Gaismas kūlītis pārslīdēja pār biezu, sudrabainu spalvu klātu augumu, kļuva re­dzama maza, koniska galva ar lielām, atkarenām ausīm, kādas mēdz būt sikspārņiem. Briesmonis lēnām tuvo­jās, viegli cilādams bluķiem līdzīgās kājas. Šķiet, nācē­jam nebija ģīmja, tikai divi spīdoši, sarkanīgi punkti, kas neatlaidīgi vērās Lova sejā.

«Tās, protams, ir acis,» meteorologa apziņā pavī­dēja doma. «Cik uzmanīgi viņš raugās manī un nestei­dzas pienākt klāt!» Lovs pēkšņi atcerējās, kā viņš Rietumsumatras džungļos naktīs medīja luktura gaismā. Allaž viņš trāpīja ar lodi tieši starp zaigojošajām acīm, kas no tumsas lūkojās uz luktura gaismu.

«Kāpēc nešaut arī šoreiz? .. .» Lovs sataustīja ka­batā pistoles spalu. Attālums desmit soļu. Katrā ziņā trāpīs. Bet, patiesību sakot, kādēļ jāšauj? Viņš taču pat nezina, kas ir šī dzīvā būtne. Tagad vairs tikai as­toņi soļi. . . septiņi. . . Rasels vakar iekliedza telefonā, ka sniega cilvēki tie neesot. . . Vai tad saskarei ar kaut ko nezināmu vienmēr jāsākas ar lodi? . . . Lovs apstājās. Apstājās arī pinkainais nakts briesmonis.

«Dīvaini, ka viņš nemēģina tuvoties,» meteorolo­gam iešāvās prātā. «Varbūt viņam ir miermīlīgi nolūki? Miermīlīgi? Vai viņa apziņā šāds jēdziens vispār ir? Ko vispār viņš zin, šis aukstuma un tumsas izdzimte­nis? Vai viņš ko domā, vai viņš ko spēj domāt?»

Lovs juta, ka trīc no galvas līdz kājām, bet tanī pašā laikā bija apbrīnojami, neizprotami mierīgs.

«Miers pirms nenovēršamas nāves?. . . Dīvaini, šķiet, viņš raida man kādas zīmes. Kā jāsaprot šīs viņa kustības? Lai es neeju klāt? . . .»

Aiz briesmoņa muguras uzliesmoja spožs gaismas stars un apžilbināja Lovu. Meteorologs drīzāk noskārta nekā sadzirdēja Stonora saucienu:

— Fred, gulsties zemē!… Tūlīt šaušu!…

— Nē, nē, — Lovs māja ar rokām. — Nešauj . . .

Nevarēja nemaz iedomāties, ka nakts viesa tumšais,

milzīgais augums tik zibenīgi izslīdēs no divu reflektoru staru kūļu saskares apļa. Lovs paspēja saskatīt vēl vienu briesmoņa brīdinošo mājienu, kas neapšaubāmi bija domāts viņam. Meteorologs sastinga. Tanī pašā mirklī zem Stonora luktura uzliesmoja uguntiņa. Dobji nogranda viens šāviens, pēc tam otrs. Divas lodes aiz­svilpa pavisam tuvu. Blīkšķēja šāvieni atkal un atkal. Stonors šāva tumsā uz labu laimi.

— Ralf, nešauj!

Vēl viens šāviens. Tas bija pēdējais.

Netālu no Lova uzliesmoja zaļa gaisma. Pavīdēja pin­kainā auguma neskaidrais apveids, uz mirkli svešā būtne iezaigojās zaļgani violetā spīdumā. Noskanēja skaļš sprakšķis. Spoža, zibens šautrai līdzīga dzirksts ieurbās tur, kur Stonors steigšus taustīja tumsu ar sava luktura dzelteno šķēpu. Gaismas staru kūlis ap­meta lielu loku, atdūrās sniegā un apdzisa.

Lovs paskatījās tur, kur vēl nupat stāvēja svešās būtnes spīdošais augums. Tikai melna tumsa. Lovs raidīja turp sava luktura gaismas šalti — nebija vairs neviena. Aplaida gaismas strēli visapkārt — tukšs.

Nakts rēgs iegrimis gluži kā zemē. Varbūt aizlido­jis pa gaisu? … No augšas vēl skanēja dīvaina šņā­koņa. Lovs atmeta atpakaļ galvu, bet ieraudzīja tikai polārblāzmas mirdzošo plīvuru viļņojam.

Meteorologs lēni devās pie pakritušā šefa. Lovs jau noskārta, kas šeit noticis. Stonors gulēja knūpus, ar seju sniegā. Lovs pieliecās, saudzīgi apvēla apkārt ne­dzīvo augumu. Luktura gaisma skāra sadegušās karabī- nes atliekas, un Lovs gurdiem soļiem slāja uz at­vērto lūku.

*

Lidmašīna ar sarkaniem spārniem apmeta platu loku virs Lielās kabīnes, sveicinot pašūpoja spārnus un lai­dās lejup. Lovs un ārsts sagaidīja ciemiņus pie kabīnes galvenās ieejas.

Mašīnas slēpes viegli pieskārās baltajai, gludajai sniega segai, gaita kļuva lēnāka, un lidmašīna slīdēja pa krāsainām auduma sloksnēm norobežotu četrstūri. Propelleru saceltajā sniega putekļu mākonī iezvīļojās varavīkšņaini riņķi. Visu spektra krāsu apņemtā sudra­bainā mašīnā pieripoja pie Lielās kabīnes.

Melnīgsnējs vīrs ar līku degunu, ar kupliem, mel­niem matiem, ģērbies gaišzilā zīda kombinezonā ar at­pakaļ atmestu kapuci, izlēca sniegā un devās pie Lielās kabīnes iemītniekiem. Viņam pakaļ no kabīnes jau spraucās otrs vīrs — liels, drukns, pūkainā kažokādas kombinezonā un kažokādas zābakos, pēc tam aši iz­kāpa trešais — sīks, veikls, kažokādas biksēs un brūnā ādas jakā.

-— Lazareva stacijas priekšnieks Šota Veriadze,— tumšmatis minēja savu vārdu un sniedza Lovam roku.

— Mani biedri — lidotājs Ivans Lobovs un ārsts Jurijs Belovs.

Milzīgais Lobovs tik stipri sakratīja meteorologa roku, ka tam pirksti vien nokrakšķēja. Sīkā Belova ro­kas spiediens arī likās spēcīgs.

Lovs atbraucējus iepazīstināja ar ārstu.

— Kur ir cietušie? — Belovs franciski jautāja, uz­manīgi un stingri vērdamies Žiro sejā.

— Profesor, jūsu palīdzību gaida tikai viens. Slim­nieks ir apakšā, Lielajā kabīnē. Pārziemošanas stacijas priekšnieks ģeologs Stonors bija beigts uz vietas.

— Kā jūtas ievainotais?

— Ļoti slikti.

— Vai tūliņ drīkstu ieiet pie viņa?

— Protams.

— Biedri, varbūt velti nešķiedīsim dārgo laiku? — Lobovs ierunājās sulīgā, zemā balsī. — Lidmašīna ir pil­nīgā kārtībā. Tūlīt mehāniķi papildinās tvertnēs deg­vielu un sāksim meklēt pazudušos.

— Ivanam taisnība, — Veriadze pamāja ar galvu.

— Vai ir kas jauns?

— Itin nekas, — Lovs sacīja. — Vakarējā diena un pagājušā nakts aizritēja mierīgi. Elektrības piesātinā­tie pērtiķi vairs nav rādījušies.

Veriadze paberzēja gludi noskūto zodu.

— Varbūt rīkosimies šādā veidā. Jurijs paliks šeit. Mēs ar Ivanu lidosim un meklēsim pazudušos. Vai va­rēsiet braukt mums līdzi?

— Protams, — Lovs atbildēja. — Bet, kamēr lid­mašīnā iesūknē degvielu, lūdzu, nokāpsim lejā, izdzer­sim pa tasei tējas. Pie galda visu pārrunāsim mazliet sīkāk.

Palaidis ciemiņus pa priekšu, Lovs iečukstēja ār­stam ausī:

— Rišār, liekas tu godāji šo zēnu par profesoru?

Ziro dusmīgi nošņācās.

— Šis «zēns» ir viens no slavenākajiem mūslaiku mediķiem: akadēmiķis, grāmatu un vairāku simtu rak­stu autors. Fred, tie ir trīs izcili «meistari». Veriadze — plaši pazīstams ģeofiziķis un ģeogrāfs, daudzu valstu akadēmiju, arī jūsu — Amerikas akadēmijas goda biedrs, Belovs — nepārspēts polārais lidotājs. Maskavā viņam par godu uzcelts monuments.

Lovs izbrīnā pašūpoja galvu.

— Rišār, Lielajai kabīnei šodien izcils pagodinā­jums!

— Tikai žēl, ka šos ciemiņus neielūdzām pirms trim dienām.

*

Lovs pie galda īsi pastāstīja par pēdējo desmit dienu notikumiem. Dzirdēdami par apakšzemes raktu­vēm, Belovs un Veriadze pārmija skatienus.

— Kungi, tas viss ir ļoti dīvaini, — Veriadze do­mīgi sacīja, kad Lovs savu stāstījumu bija beidzis. — Atjaujiet uzdot jums dažus jautājumus. Pats par sevi saprotams, ka varat neatbildēt, ja vienu otru jau­tājumu atzīsiet par pārāk tiešu vai nediplomātisku.

Lovs apmulsa.

— Lūdzu, jautājiet. Stāstīšu itin visu, ko vien zi­nāšu.

— Vai šīs senās raktuves atrastas radioaktīva ele­menta rūdas iežos?

— Urāna rūdas iežos . . . Par to aizmirsu j ums pa­teikt.

— Vai iežu izplatība liela?

— Ļoti liela.