Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Džek, ko es dzirdu, — Lovs izbrīnā piemiedza acis, — arī tu tīko nopelnīt miljonu dolāru!

— Viņš domā, ka šejienes sniega cilvēki pastaigām izvēlas tieši tādu laiku, kāds ir šodien, — Stonors klās­tīja. — Šķiet, šādi apsvērumi ir tīri loģiski.

— Džek, vai tiešām tu tā domā?

Rasels pamāja ar galvu.

— Tad jau var pamēģināt, — meteorologs kļuva mundrāks. — Kas neriskē, tas nevinnē, teicis viens karavadonis un uzsācis kauju, lai gan zinājis, ka to zaudēs.

Pirmais pamēģināja sasniegt aerokamanas Lovs.

Taču pēc briža, nespēdams vairs ne paelpot, viņš ar galvu pa priekšu ievēlās lielajā lūkā, pie kuras Lovu gaidīja Rasels un Stonors.

— Nu, kā veicās?

Meteorologs, atguvis elpu, sāka rupji lamāties.

— Vai līdz kamanām aizrāpies?

— Velns parāvis, aizrāpos, bet nespēju atvērt dur­tiņas.

Rasels neteica ne vārda, apsēja sev ap vidu auklu, pārmeta pār plecu telefona kasti un ienira sniega viļņos.

Lovs nokāpa lejā Lielajā kabīnē. Stonors palika pie ieejas viens pats; viņš saspringti gaidīja.

Pamazām atritinājās aukla, ar kuru bija apsējies astronoms. Sniega vētras šņākoņa un gaudošana no­māca visas citas skaņas.

Aerokamanas bija piesietas virs aizputinātā angāra kādus piecdesmit metrus no Lielās kabīnes. Iespējams, ka ap aerokamanām jau sanesta augsta kupena un no kabīnes neko nevarēs saredzēt. Aukla vairs tālāk neri- tinājās.

Stonors pagaidīja vēl kādu brītiņu un divreiz pa­rāva auklu. Pēc mirkļa viņš sajuta atbildam — Rasels savukārt parāva auklu. Aizgājušais ziņoja: «Pagaidām viss kārtībā.»

Durstīgas sniega šaltis cirtās iekšā pa lūku. Stonors nolaida vāku zemāk, atstādams tikai šauru spraugu, pa kuru pūlējās kaut ko saskatīt aklajā tumsā. Mirkli viņam šķita, ka uzzibsnī gaisma tur, kur atradās aero­kamanas. Vai tiešām Rasels tomēr iekļuvis kamanu kabīnē un ieslēdzis reflektoru? Stonors vērīgi lūkojās melnajā naktī. Nē, laikam viņš būs pārskatījies. Sto­nors jau grasījās vēlreiz signalizēt, paraustot auklu, bet tobrīd apakšā pavērās durvis un atskanēja Lova balss.

Stonors nolaida lūkas vāku, aizšāva bultu un no­kāpa lejā.

— Rasels ir kamanu kabīnē, — Lovs sacīja un sniedza Stonoram telefona klausuli. — Parunā ar viņu.

— Hallo, Džek! — Stonors kliedza klausulē. — Kā veicas?

— Tupu kabīnē, — klausulē skanēja Rasela balss.

— Vai reflektori ieslēgti?

— Jā, ieslēgti.

— Cik liela redzamība?

— Tikai dažus metrus.

— Vai auksti nav?

— Nē, nav.

— Mēs pēc kārtas dežurēsim pie telefona. Ja kas gadās, ziņo!

— Ziņošu.

Aizritēja apmēram divas stundas. Sniega vētra ne­rimās. Atbildot uz Stonora jautājumiem, Rasels strupi teica, ka neko neredzot.

— Džek, varbūt tevi vajadzētu nomainīt? — Sto­nors atkal vaicāja.

— Pagaidām nevajag.

Pagāja vēl kāda stunda. No radiokabīnes pabāza galvu Ziro.

— Atkal ēterā sākas tā mežonīgā kaukšana, tāpat kā toreiz, — ārsts apvaldīti sacīja. — Paklausie­ties … — Viņš iegāja radiokabīnē un durvis atstāja pusvirus.

Reproduktorā atskanēja šņākšana, un tūlīt to aiz­stāja zema, vibrējoša gaudošana — baismīga skumju, baiļu, draudu meldija. Šķita — neizprotami, visuvareni spēki guva varu pār apklusušajiem ziemotājiem. Bet meldija skanēja joprojām, brīžiem apklusdama, brī­žiem kļūdama spalgāka, brīdinādama un draudēdama, noslēpumaina un nesaprotama.

— Prātā var sajukt! — Stonors kliedza un aizsedza ar plaukstām ausis.

Lovs, saviebies kā zobu sāpēs, šūpoja galvu.

— Pietiek! — viņš beidzot uzbļāva. — Pārāk ilgi nedrīkst raidīt. .. šādu mūziku.

Ārsts steigšus izslēdza radioaparātu.

— Nu, kā jums patika?

— Nekad neesmu dzirdējis neko līdzīgu, — Stonors vaļsirdīgi sacīja. — Vai tiešām arī toreiz gaudoja tik­pat traki?

— Uz mata tāpat. Pats gribēju gaudot līdzi aiz šausmām.

— Šeit mēdz būt dīvaini traucējumi, — Lovs no­rūca, aizsmēķēdams cigareti.

Iešķindējās telefona zvans. Stonors pakampa klau­suli.

— Hallo, Džek?

— Nupat redzēju kādu ēnu. Izskatījās pēc . . . lāča vai liela pērtiķa. Palūkojieties, kas notiek pie lūkas.

Lovs saprata pēc Stonora sejas: kaut kas ir atga­dījies.

— Atnākuši?

— Laikam gan . . . Ātrāk! — Stonors pamāja Lovam uz kaktā ieslieto karabīni. — Džek, šauj arī tu, ja vēl ko ieraugi! Arst, ņemiet klausuli!

Nelikdamies ne zinis par Rasela brīdinājumiem, Stonors steigšus iedeva ārstam telefona klausuli, pa­ķēra otru karabīni un nopakaļ Lovam izskrēja no ka­bīnes.

Pielikuši ausi pie izejas lūkas vāka, viņi uzmanīgi klausījās.

— Ralf, tikai sniega vētras gaudošana.

— Taisi vaļā lūku!

Sejā iebrāzās asa sniega šalts. Spēcīgās luktura gais­mas stari ieurbās rēcošajā tumsā tikai pāris metru attālu.

— Fred, it kā neviena nav.

— Dzēs nost lukturi! Veicīgāk! Skaties . ..

Starp sniega vērpetēm vīdēja neskaidrs zaļgani vio­lets plankums. Tas lēnām tuvojās.

Lovs un Stonors aši piesvieda pie vaiga karabīņu laides.

— Uguni! — ģeologs čukstēja.

Reizē nosprakšķēja divi šāvieni, un sniega vētra atkal kauca vēl trakāk. Pēc tam norisinājās kaut kas neticams.

Spoži zaļš gaismas šķēps līdzīgi zibenim pāršķēla tumsu. Vēja brāziens, spēcīgāks nekā visi iepriekšējie, piekļava pie zemes sniega virpuļus un tūlīt aizmēza tos projām.

Kādus desmit metrus no lūkas krampjos valstījas milzīga, pinkaina būtne. No nezvēra garās spalvas sta­roja zvīļa zilganvioleta gaisma, no rumpja nakts tumsā šāvās zaļu zibšņu šautras. Viens no zibšņiem pārdrāzās pār Lova galvu. Uzdvesa spēcīga ozona smarža.

— Tūlīt lūku ciet! — Stonors kliedza.

Blākšķēdams aizcirtās smagais vāks. Lovs gribēja aizbīdīt bultu. Lūkas metāla vāks iezaigojās zilganā gaismā. Stiprs trieciens apdullināja meteorologu, un viņš kūleņu kūleņiem gāzās lejup pa gaiteni, aizrau­dams līdzi arī Stonoru.

*

Ārsts, arvien vēl turēdams pie auss telefona klausuli, satraukti pūlējās sadzirdēt, kas īsti notiek. Sniega au­kas svilpoņa kļuva negantāka. Tātad viņi pacēluši iz­ejas lūku.

— Džek, viņi iet ārā.

— Vai paspēji brīdināt, lai bez vajadzības nešauj? Esmu pārliecināts, ka Stonors ir pārskatījies. Tie nav sniega cilvēki. Tie droši vien ir …

— Džek, viņi šauj!

Klausulē atskanēja sprakšķis, pēc tam šņākoņa.

— Aerokamanas . . . norāva … — ārsts starp sprak- šķiem tik tikko spēja saklausīt. — Nes projām . . . Kaut kur augšup . . .

Daži sprakšķi cits pēc cita … un telefona klausule apklusa.

«Pārtrūka telefona vads,» ārstam iešāvās prātā. «Kas tagad notiks?»

Gaitenī kaut kas dārdēja, dipēja, un ārsts pietrūkās kājās. Portjeras mala pacēlās, kabīnē ierāpās apsnigu­šais Stonors. Tūlīt aiz viņa kļuva redzama Lova izspū<- rusī galva.

Abi ar lielām pūlēm uzsvempās kājās. Lovs, pat sniegu nenopurinājis, piestreipuļoja pie galda un at­slīga krēslā.

— Fred, tu esi ievainots? — Stonors murmināja un ar dūri berzēja acis.

Lovs sevi aptaustīja no galvas līdz kājām.

— Šķiet, ka ievainots neesmu. Kas tas bija par elles izdzimteni, kuru mēs sašāvām?

Stonors gluži apdullis grozīja galvu.

— Mans prātiņš tur par īsu. Nekad neticētu, ja .. . savām paša acīm nebūtu redzējis. Lūkas bulta! — viņš pēkšņi atcerējās. — Vai paspēji aizbīdīt bultu?