Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Ārsts mulsi iekāsējās.

Stacijas iemītnieki pēc kārtas dežurēja pie peri­skopa, apgaismodami' nometnes apkaimi ar spēcīgiem prožektora stariem. Katru stundu dežurants uzkāpa pie lūkas, devās laukā, apgāja apkārt Lielajai kabīnei un meteostacijai-. Rita pusē atkal uzbrāzās vējš un uz- virpināja sniega putekju grīstes. Sals pieņēmās.

— Pēc trim stundām ausīs gaisma, — sacīja Sto­nors, kurš dežurēja pēdējā maiņā. — Laikam «spoki» nolēmuši likt mūs mierā. Cieši aizbultēsim durvis un iesim gulēt..'. Periskopu var ievilkt un prožektoru iz­slēgt.

Saulei lecot, sniega vētra rimās. Pulkstenis rādīja apmēram, deviņi, kad Lovs atvēra galvenās durvis un sāka tīrīt taku, kas veda uz meteostaciju.

Pie aparātu būdiņas lāpsta skāra kaut ko cietu. Lovs paraka dziļāk un izcēla periskopa cauruli. Meteo­rologs gluži apjuka un paraudzījās visapkārt. Virs Lie­lās kabīnes sniega kupola spoži spīguļoja otra peri­skopa objektīvs, ko nule bija izbīdījis Rasels.

— Ahā, — zobus sakodis, sacīja meteorologs, — bez visiem citiem talantiem viņam piemīt arī ak­tiera talants . . .

Pārlicis pār plecu periskopu, Lovs apņēmīgi soļoja už Lielo kabīni.

Meteorologs bija pārskaities, viņš kliedza pilnā kaklā, un salonā saskrēja visi nometnes iemītnieki.

— Blēdis, āksts! — Lovs bļāva, grūzdams ārstam pie deguna apledojušo cauruli. — Es tevi atradināšu ņirgāties par citiem! . . .

— Fred, rimsties, es taču neesmu vainīgs! — ārsts murmināja un steigšus ierāvās salona kaktā. — Stonor, Rasei, savaldiet Lovu, viņš mani nositīs! . . .

— Liecies nu mierā, — Rasels paklusām sacīja, pa­bīdīdams nost meteorologu un izņemdams no viņa ro­kām periskopa cauruli.

— Es tev likšu apēst tavu fesku, — Lovs joprojām kliedza un mēģināja sakampt ārstu aiz apkakles.

— Fred, netrako! — Stonors sacīja. — Arst, vai tiešām jūs esat izspēlējis šo muļķīgo joku?

— Es . . . es . . . — brīnījās galīgi apjukušais Ziro.

-— Kumēdiņu rādītājs, ķēms, Limožas papagailis! . . .

— Hallo, Fred, nepārsteidzieties! — Rasels šos vār­dus sacīja tik nopietni, ka visi apklusa. — Te ir peri­skopa caurules apakšējā daļa, ko vakar izņēmu no statīva.

— Kas tur sevišķs?

Rasels neko neatbildēja un pielika periskopa apak­šējo galu pie meteorologa ienestās apledojušās cau­rules.

— Kas tur sevišķs? — Lovs atkārtoja, arvien vēl neko nesaprazdams.

— Periskopa augšgals izrauts; nevis izcelts, nevis

izskrūvēts, bet izrauts. Caurule pārrauta. Ne ārstam, ne visiem mums kopā nav tik liela spēka.

— Jupis viņu sazin! — Lovs_noņurdēja, pārliecinā- jiesaka Raselam taisnība.

Ārsts saprata, ka tagad pienācis īstais bridis, lai atriebtos.

— Gangsteris! — viņš kliedza, dūres kratīdams. — Tu mani gandrīz nožņaudzi! Izdzimtenis! Sarūsēju­šais vēja rādītājs! Es esmu apvainots kā francūzis, kā zinātnieks, kā cilvēks. Es . . .

— Sarkangalvīt, piedod man!

— Neesmu tev nekāda Sarkangalvīte, bet medicīnas doktors! …

— Džentlmeņi! — Rasels uzsauca. — Savas attie­cības noskaidrojiet kādu citu reizi. Tagad tūlīt jāap­skata tā vieta, kur atrasts periskops.

*

— Pilnīgi skaidrs, ka vakar tā caurule šeit nav bijusi, — Stonors sacīja, kad bija apskatīta periskopa atrašanas vieta. — Ja Freds būtu lūkojies vērīgāk, viņš tūlīt to pamanītu. Periskops atnests naktī, droši vien pirms rītausmas, kad trakoja sniegputenis.

— Kas te īsti notiek? — Lovs purpināja.

— Pēdas! — pēkšņi iesaucās ārsts, stāvēdams uz Lielās kabīnes kupola. — Pēdas sniegā blakus perisko- pam. Nāciet šurp! . . .

Stonors, Lovs un Rasels steidzās pie ārsta. Dzirksto­šajā sniega segā cita aiz citas iemītas pēdas. Par to nevienam vairs nebija šaubu.

— Kāju pēdas, — Stonors domīgi sacīja. — Nakts viesis, kā redzams, apgājis apkārt periskopam, bet pē­das saglabājušās tikai kupola aizvēja pusē.

— Varbūt tās ir mūsu pēdas? — Lovs šaubījās.

— Vai tad naktī kāds no jums gāja pie peri­skopa? — Stonors jautāja.

Visi noraidoši pagrozīja galvu.

— Pagaidiet! — Stonors iesaucās. — Vai jums ne­šķiet, ka šis iedobums izskatās pēc kailas kājas pēdas? Un šis arī…

— Laikam jums būs taisnība, — ārsts piekrita.

— Te ir lielā pirksta, te vēl viena pirksta un šeit papēža nospiedums.

— Tādas pašas pēdas, kādas aizvakar redzējām pie Ledus alas ieejas, — Rasels sacīja. — Diemžēl mēs tās sabradājām, rūpīgi neapskatījuši.

Stonors nometās uz ceļgaliem un uzmanīgi aplūkoja pēdas. Pieceldamies viņš klusi iesmējās.

Lovs un ārsts izbrīnījušies pārmija skatienus.

— Mani draugi, viss skaidrs, — Stonors svinīgi teica. — Mūsu priekšā vēl viena brīnumaina Antarktī- das mīkla … Šīs ir noslēpumaino sniega cilvēku pēdas, kuri pēc dažu zinātnieku domām dzīvojot Himalaju augsto kalnu apgabalos. Tagad viņi, šķiet, Himalajos kļuvuši par ārkārtīgu retumu. Neviens eiropietis viņus vispār nav sastapis. Taču es pats tieši šādas pēdas re­dzēju pirms dažiem gadiem Donkjala kalnu pārejā uz rietumiem no Everesta. Pie diviem ārkārtīgi svarīgiem atklājumiem mēs tagad pievienojam trešo: Antarktīdā patvērušies cilvēku priekšteči. Mums jāsagūsta vismaz viens no viņiem.

— Spriežot pēc tā, ka sniega cilvēki kā nieku pār­rauj metāla caurules, viņus sagūstīt būs grūti, — ārsts šaubīdamies pagrozīja galvu.

— Vai arī jānogalina!… — Stonors turpināja.

— Tā būs sensācija: sniega cilvēki Karalienes Modās zemē. Es nezinu, kas radīs lielāku iespaidu: senās rak­tuves vai senie cilvēkveidīgie pērtiķi, ko mūsu ekspe­dīcija atradusi Antarktikas kontinenta vidienē.

— Vai arī urāns, — Lovs piebilda.

— Fred, par urānu būs jāklusē, — Stonors nopūtās,

— toties par sniega cilvēkiem . . .

— Vai par viņiem drīkstu sniegt korespondenci pa radio? — ārsts sarosījās.

— Nekādā ziņā nedrīkstat. Vispirms jādabū rokā dzīvs sniega cilvēks vai viņa līķis. Ja pāragri sacelsim troksni, citi var mums aizsteigties priekšā. Mūsu rīcībā ir apmēram trīs mēneši līdz ziemošanas laika beigām. Varbūt laimēsies, un mēs dabūsim nevis vienu, bet vairākus eksemplārus. Manuprāt, par izbāztu sniega cilvēku mums samaksās vismaz miljonu dolāru.

■— Tātad sniega cilvēki vakar aizstiepuši periskopu un šonakt to atnesuši atpakaļ? — jautāja Rasels, kas visu laiku bija klusējis.

— Ticu, ka tieši tā tas ir bijis.

— Kādēļ viņiem šī nēsāšana vajadzīga?

Stonors nezināja, ko atbildēt.

— Bet. .. piedod, mans dārgais, kā es varu zināt, pie kādiem principiem savā rīcībā turas Antarktīdas pērtiķi? … Ko tu domā par to?

— Domāju, ka ikviena hipotēze vispirms jāsaskaņo ar faktiem un loģiku.

— Džek, nākamajās dienās tu pārliecināsies, ka tā nebūt nav hipotēze. Bet kas attiecas uz loģiku . . . Fred, esi tik laipns un atnes kinoaparātu! Steigšus jānofilmē šīs pēdas.

Lielās kabīnes pārzieinotāji, nepacietīgā Stonora skubināti, trīs dienas medīja Karalienes Modās zemes noslēpumainos aborigēnus.

Meklēšanai laiks bija labvēlīgs. Saule dienu no dienas kāpa aizvien augstāk. Vēja nebija. Pat naktīs sals nepārsniedza divdesmit grādus.

Ekspedīcijas dalībnieki izvilka no šķūņa aerokama- nas, un Rasels, izmantodams labvēlīgos apstākļus, de­vās tālu uz dienvidaustrumiem, kur, pēc viņa domām, nokritis milzīgais bolīds. Taču neizdevās atrast ne bo­līda nokrišanas vietu, ne sniega cilvēkus un pat ne viņu pēdas.