Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Es nezinu …

— Arst, tūlīt pārbaudi, vai lūka cieši aiztaisīta! Bet. . . never vaļā. Un nepieskaries pie bultas ar kailu roku.

Ārsts īsu mirkli piemiedza acis un gluži kā uz nāvi notiesāts pašķīra aizkaru un devās gaitenī.

Kad viņš atgriezās, Stonors grozīja rokā telefona klausuli.

— Vai durvis nespīdēja? — Lovs sēkdams jautāja.

— Nemanīju. Bultas aizbīdīju ciet. . .

Lovs atviegloti nopūtās.

— Arst, kas noticis ar telefonu? — Stonors brīnī­damies vaicāja. — Kāpēc nekas nav dzirdams?

— Pēc jūsu šāviena Džeks tikkG vēl paspēja uz­saukt, ka aerokamanas norautas un tiekot nestas prom . .. īsti nesapratu, bet, liekas, viņš kliedza, ka aiz­nesot pa gaisu.

— Pa gaisu? — Stonors pavisam apjucis pār­jautāja.

Lovs pielēca no krēsla.

— Džeks iet bojā, bet mēs te …

— Fred, nevienu soli! Viņam tu vairs nespēsi pa­līdzēt. Neaizmirsti, kas guļ tur aiz durvīm.

Lovs pakāpās atpakaļ un aizsedza ar rokām seju.

— Stonor, ko nu lai darām?

— Gaidīsim, kamēr pierims sniega auka.

Meteorologs, neatņēmis sakrampētos pirkstus no se­jas, atkal apsēdās pie galda. Ārsts nodrebēja, dzirdē­dams, ka Lovs raud . . .

Lielās kabīnes iemītniekiem šī nakts šķita sevišķi gara. Stonors, nespēdams nosēdēt uz vietas, staigāja pa salonu, atkal un atkal pašķīra smago portjeru, pavēra durvis, kas veda uz gaiteni, un tramīgi klau­sījās. Taču ārā svilpa un gaudoja tikai sniega auka.

Lovs sēdēja pie galda, sakrustojis rokas uz krūtīm. Meteorologa stingais skatiens bija vērsts vienā punktā.

Uz rīta pusi no radiokabīnes iznāca ārsts.

Vilkdams kājas kā vecs vecis, viņš piegāja pie Stonora.

— Ēterā viss klusu, un krievi skaidri dzirdami. Viņi mūs izsauc. Ralf, atceries šinī brīdī Džeka māti, atce­ries savus bērnus un atļauj man sazināties ar krieviem.

— Pagaidīsim līdz gaismai. Jāredz, ko šonakt esam nošāvuši. Pēc tam izlemsim. Bet tagad liec man mieru.

Ārsts sakampa meteorologu aiz pleciem un kratīja:

— Fred, vai saproti, kas te notiek? Palīdzi man … saki Stonoram .. .

Bet, paraudzījies Lovam acīs, ārsts atmeta ar roku un sagumis iegāja atpakaļ radiokabīnē.

Beidzot, spriežot pēc pulksteņa, vajadzēja aust gaismai. Sniega vētra arvien vēl trakoja. Vējš brāzās ar briesmīgu spēku. Pie apvāršņa virs saceltiem sniega virpuļiem pakāpās saule, bet pāri Lielās kabīnes kupo­lam viesuļvētra arvien vēl joņiem nesa projām tūk­stošiem tonnu sniega putekļu.

Izrādījās, ka ārā iziet nav iespējams.

Vējš ne vien aizmēza visu nule sasnigušo sniegu, bet arī daļu no vecajām, pagājušajās nedēļās sadzīta­jām kupenām. Papildizejas lūka, kura naktī vēl bija vienā līmenī ar sniega segu, tagad sniedzās tai pāri par veselu metru. Izejas šahtas augšgals drebēja nemitīga­jos vēja brāzienos un vibrēja kā trakā ātrumā skre­joša vilciena vagons. Pa lūku nedrīkstēja pabāzt galvu. Tumsu aizstājusi duļķaina gaisma, bet arī tajā varēja saskatīt tikpat maz kā melnajā aizvadītajā naktī.

Veltīgi nopūlējies izkļūt pa lūku, Stonors aiztaisīja vāku un pa sniega piedzīto gaiteni atgriezās salonā.

— Vecais, saturies! — viņš pačukstēja Lovam. — Ko tu nokar degunu? Te taču ir Antarktīda. Tici, man Džēka tikpat žēl kā tev, bet jāpaciešas. Ja aerokamanas nav sadragātas tepat pret klintīm, tad viesuļvētra tās varbūt aizdzinusi simtiem kilometru.

Tādu auku neatceros redzējis. Vēja ātrums vismaz trīs­simt kilometru stundā. Atjēdzies, mums vēl veicami lieli darbi.. . Un varbūt Džeks nemaz nav pagalam. Aerokamanu tvertnēs bija degviela. Vētra apklusīs, viņš iedarbinās motoru un atgriezīsies.

Lovs lēni pacēla galvu. Stonors paraudzījās viņa sejā un nodrebēja. Vienā naktī Freds bija kļuvis par gadiem desmit vecāks. Acis apdzisušas, grumbas dzi­ļākas, vaibsti skarbāki.

— Vai neesi saslimis?

— Nē, Stonor, saki, kas jādara.

— Vēl kādu laiciņu nogaidīsim. Bet labāk apsprie- dīsimies . .. Lai gan tā nošautā pērtiķa līķi, šķiet, ne­atradīsim. Vētra to varēja aizvelt nezin kur. Fred, tā būtu traka neveiksme.

Stonors nebija maldījies. Pievakarē sniega auka ap­rima tiktāl, ka varēja iziet ārā. Pieliekušies līdz pat zemei, lai spētu noturēties kājās, Stonors un Lovs ļoti rūpīgi pārmeklēja visu Lielās kabīnes kupola tuvāko apkaimi. Tur neviena nebija. Vējš noplacinājis sniega kārtu par vienu vai jiiviem metriem. Atsegts angāra jumts, meteobūdiņas apakšējais stāvs, Lielās kabīnes galvenā ieeja. Jaunu kupenu tuvumā nebija. Ar elek­trību pielādētais, sašautais nakts briesmonis pazudis bez pēdām. Arī no aerokamanām vairs ne vēsts. Tikai pārrautais telefona vads, vējā satinies ap radiomasta atsaiti, atgādināja par aizritējušās nakts notikumiem.

Vakariņas visi ēda klusēdami. Neveiksme bija Sto- noru jromākusi. Lova domas klaiņāja kaut kur tālu tālu. Ārsts visu dienu nebilda ne vārda.

— Diez vai šonakt viņi atkal ieradīsies? — Stonors sacīja, pieceldamies no galda. — Rišār, kā tu domā?

— Man viss vienalga, — ārsts nomurmināja.

— Ķā klājas Heinriham?

— Ej paskaties .. .

Stonors ielūkojās kabīnē, kurā gulēja polis.

— Viņš guļ. . . Vai arī. ..

Ārsts vērīgi paraudzījās uz Stonoru pāri brillēm un, neko neteicis, iegāja Kovaļska kabīnē.

Stonors pienāca pie Lova.

— Fred, ko tu domā par tiem nakts briesmoņiem? Kas tie tādi ir?

— Es par tiem vispār nedomāju, — meteorologs klusi sacīja. —- Neko nezinu. Tu esi gudrāks . . .

— Pārsteidzošas ir viņu spējas akumulēt elektrības lādiņus, — Stonors skaļā balsī prātoja. — Šie pērtiķi ir ārkārtīgi ietilpīgi ceļojoši akumulatori. Ar eiektris- kā§ enerģijas akumulāciju droši vien saistīta arī viņu spīdēšana. Nez kāpēc viņi ierodas, tikai negaisam plo­soties .. . Šerpas man stāstīja par Himalaju sniega cil­vēkiem daždažādas pasakas, bet īstenība tagad pārspēj vistrakāko fantāziju. Ja Džeks nebūtu pazudis, es sāktu domāt, ka mēs abi visu notikušo esam redzējuši sapņos.

— Stonor, kaut tas būtu bijis tikai sapnis!

Stonors pēkšņi iesita sev ar pirkstgaliem pa pieri.

— Nu es saprotu! Varbūt viņu tuvošanās rada šos neizprotamos radiotraucējumus? Ja jau viņi tik ļoti piesātināti ar elektrību . ..

-— Stonor, zini ko, — Lovs domīgi sacīja, — tagad esmu gandrīz pārliecināts, ka Toivo nokļuvis šo elles izdzimteņu nagos. Nav šaubu, ka viņi mitinās pazemes labirintos. Gaisa spīdēšana, čaboņa — tās visas ir viņu klātbūtnes pazīmes. Jābrīnās, ka toreiz viņi mūs pa­laida sveikā …

Stonors sarāvās.

— Vai tu tā domā?

— Mūsu ekspedīcija sarukusi uz pusi, — Lovs tur­pināja. — Tagad mēs neko vairs nepaveiksim. Pat neuzzināsim, kur palikuši pazudušie biedri. Arī Rasels varēja iekrist šo riebekļu slazdos. Varbūt vairāki pēr­tiķi pagājušajā nakti vazājušies ap Lielo kabīni. Ja viņi pa īstam sadūšosies mums uzbrukt, mēs visi būsim pa­galam.

— Uzbrukt?

— Stonor, kāpēc viņi to nevaretu darīt? .. . Visu laiku domāju un nekādi nevaru saprast, kādēļ Rasels brīdinājis ārstu, lai mēs nešaujot.

— Blēņas!

Stonors steigšus iegāja radiokabīnē.

Drīz pa atvērtajām durvīm sāka skanēt mūzika.

— Fred, tā, šķiet, ir Keiptaunas pārraide, — Stonors

sacīja, nākdams atpakaļ. — Pagaidām ēterā viss mierīgi.