Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Raktuvju ejas izcirstas pēc stingri noteikta plāna?

— Jā. Visas ejas cita pret citu veido taisnus leņķus. Bet atvainojiet, kā jūs to zināt?

— Pagājušajā gadā mūsu pārziemotāji šādas rak­tuves atrada arī Lazareva stacijas tuvumā. Viņu pētī­jumi tagad laikam būs jau publicēti.

Lovs smagi nopūtās.

— 2ēl, ka nelaiķis Stonors to nezināja.

— Jāpiebilst, ka arī mēs neko nezinājām par jūsu atradumu. Citādi būtu pārraidījuši jums visus datus.

-— Veriadzes kungs, — 2iro nenocietās, — kā jūs un jūsu biedri domājat… nu . . . kā to lai jums pa­saku . . . kas ierīkojis šīs apbrīnojamās raktuves?

— Šinī jautājumā ir vairāki viedokļi. Atbildēt droši vien būs vieglāk, kad apskatīsim jūsu atradumu. Mūsu uzietajās raktuvēs eju kopgarums nav liels, ledus tās stipri sabojājis, un raktuves laikam ļoti sen jau pa­mestas. Jāpiebilst, ka arī torija ieži, kuros izcirstas šīs ejas, ir lielā mērā izmantoti. Lova kungs, vēl viens jautā­jums. Kā jūs domājat: vai šīs noslēpumainās būtnes, ar kurām jūs sastapāties, mitinās pazemes ejās?

— Nav šaubu, ka šīs būtnes tur staigā. Fakti, par kuriem jums stāstīju, ir pietiekami skaidri.

— Līdz tumsai vairs tikai četras stundas, — Belovs teica zemā balsī un atbīdīja neizdzerto glāzi. — Tērzē­šanu varēsim turpināt lidmašīnā.

— No kuras vietas gribat sākt meklēšanu? — Ve­riadze vaicāja un piecēlās.

— Tonakt vētra brāzās no dienvidaustrumiem, — Lovs sacīja. — Kamanas varbūt ir aizdzītas uz ziemeļ­rietumiem, uz okeāna pusi. — Man šķiet, ka vajadzētu lidot gar piekrasti.

— Uz kuru pusi no jūsu stacijas atrodas senās rak­tuves?

— Sešus kilometrus uz rietumiem.

Veriadze iegrima domās.

— Manuprāt, meklēšana tomēr jāsāk no dienvid­austrumiem, — viņš beidzot teica. — Kungi, nebrīnie­ties par to! Lai gan vējš pūta tieši no dienvidaustru­miem, četras vai piecas stundas pēc tam, kad Rasela kungu piemeklēja nelaime, aerokamanas, acīm redzot, atradušās krietnu gabalu uz dienvidaustrumiem no jūsu stacijas. Mūsu radistiem nebija iespējams kļūdīties. Briesmu signāls saņemts tieši no turienes. Neviens, izņemot Rasela kungu, šādu signālu nevarēja noraidīt.

- Bet tas notika jau sen.

— Pirms kādām trim dienām. Taču citādu ziņu mums nav.

— Labi, pamēģināsim sākt no dienvidaustru­miem, — Lovs piekrita.

— Kāds no mājās palicējiem lai pastāvīgi dežurē pie radioaparāta. Par palīgu šeit varu atstāt vienu no mūsu mehāniķiem. Lidmašīna nepārtraukti sazināsies ar Lielo kabīni un Lazareva staciju. .. Pēc trīsarpus stundām atgriezīsimies.

*

Tieši pēc trīsarpus stundām, saulei rietot, Belova lidmašīna pieripoja pie Lielās kabīnes. .

Kamēr apkalpe piesēja lidmašīnu sniega kupola aizvējā, Veriadze un Belovs paspēja pārmīt dažas frāzes.

— Aerokamanu slieču pēdas neatradām, — sacīja Veriadze, atbildēdams uz profesora jautājumu, — taču kaut ko ļoti interesantu tomēr redzējām. Iespējams, ka tev ir taisnība… Vakarā Lobovs attīstīs fotofilmu, mē­ģināsim tikt skaidrībā. Bet kas jauns tev?

— Ģeodēzists ļoti slims. Taču cerības ir. Es varētu daudz ko līdzēt, ja ārstēšana būtu sākta agrāk. Starp citu, tas Žiro ir krietns puisis. Kaut arī, šķiet, alkoholi­ķis, bet talantīgs ārsts. Ziro ir darījis visu, kas viņa spēkos, un pat vēl vairāk. Ja viņš tik ļoti nebūtu pūlē­jies, polis nomirtu jau pirms dažām dienām.

— Vai redzēji viņu priekšnieka līķi?

— Jā. Priekšnieks nogalināts ar kādu man nezi­nāmu milzīgas jaudas enerģijas lādiņu. Audi pilnīgi sa­ārdīti, taču, spriežot pēc dažām pazīmēm, enerģijas lādiņš bijis auksts.

— Tātad patiešām notikusi slepkavība.

— Bet tas nav cilvēku noziegums.

— Esi pārliecināts par to?

— Pilnīgi. Ģeodēzista paralīzi radījis līdzīgs-enerģi­jas lādiņš, tikai daudz vājāks . . .

Vienojušies par dežurēšanas kārtību, visi, izņemot

Lobovu, nokāpa Lielās kabīnes salonā. Lidotājs palika mašīnā, lai attīstītu uzņemto filmu.

Žiro gribēja palielīties ar savu kulināra talantu un vakariņās pasniedza vairākus smalkus franču ēdienus. Jāpiebilst, ka vakariņas visi paēda klusējot. Aiz plā­nas šķērssienas starp dzīvību un nāvi svārstījās Ko­vaļska paralizētās miesas. Vakariņu laikā Belovs divas reizes cēlās no galda un iegāja ģeodēzista kabīnē. Tumšā angārā gulēja sakropļotais Stonora līķis. Tas vēl bija jāapbeda.

Pēc vakariņām Lobovs atnesa attīstīto filmu. Visi noliecās pār to.

— Te sniega klajā redzams kaut kas neparasts, — Veriadze sacīja, — kaut kas līdzīgs milzīgai, lēzenai, pilnīgi apaļai piltuvei ar dobumu vidū. Piltuves dia­metrs pārsniedz divsimt metrus. Gandrīz piecsimt kilo­metru no šejienes. Zīmīgi, ka briesmu signāls, par kuru jums stāstīju, raidīts apmēram no turienes. Paskatieties, cik dziļš ir centrālais kanāls. Nevarējām saredzēt, kur tas beidzas, kaut gan lidojām pāri zemu jo zemu.

— Varbūt piltuve ir tanī vietā, kur nokrita bo­līds? — Ziro ierunājās.

— Jūs esat manījuši bolīdu? — Belovs pacēla galvu.

— Kas to redzējis un kad?

— Milzīgs bolīds aizdrāzās pāri pirms kādām di­vām nedēļām, — atbildēja Lovs. — To redzējis Rasels, bet bolīda sacelto troksni dzirdējām mēs visi. Rasels apgalvoja, ka bolīds nokritis uz dienvidaustrumiem no Lielās kabīnes. Lidmašīnā lidojot, es to biju aizmirsis. Bet tagad, paraugoties uz fotogrāfiju. .. Var būt, ka ārstam taisnība.

— Nē, tas nekādā gadījumā nav meteorīta izsists dobums, — Veriadze noteikti sacīja. — Rītdien nolai­dīsimies pie tās piltuves. Ivan, vai nolaidīsimies?

— Vajadzēja nolaisties jau šodien, — Lobovs rūca.

— Es taču gribēju . ..

— Tad līdz tumsai mēs nebūtu tikuši atpakaļ.

Lovs klusītēm nopūtās. Veriadzes vērīgā auss to

saklausīja.

— Lova kungs, — gruzīns viņu uzrunāja. — Lūdzu, nedomājiet, ka atstājam novārtā galveno uzdevumu — jūsu biedru meklēšanu. Varu gandrīz apgalvot, ka esam tikuši uz pareizām pēdām.

— Bet nevarēja taču Rasels, joņodams pretim viesuļvētrai, ar aerokamanām četrās stundās aizkļūt piecsimt kilometru no Lielās kabīnes.

— Ar aerokamanām, protams, nevarēja . . .

Tobrīd atskanēja tāla dunoņa, kas strauji kļuva spē­cīgāka. Salona sienas saka drebēt. Dunoņa auga, auga, pārvērtās par apdullinošu dārdoņu, un klausītājiem jau šķita, ka viņiem pārplīsīs ausu bungādiņa.

Belovs pielēca no galda un drāzās uz āru. Durvīs viņam uzskrēja virsū viens no mehāniķiem. Tas kaut ko kliedza, māja ar rokām it kā aicinādams. Tāpat ne- apģērbušies visi izsteidzās laukā.

Augstu tumšajās debesīs, citu pēc cita zvaigžņu pulkus uz mirkli aizsegdams, joņoja milzīgs violeti zaļ­gans bolīds, un tam nopakaļ stiepās spīdošu dūmu grīste. Bolīds brāzās no dienvidaustrumiem un ziemeļ­rietumiem. Skatītāji, svilinošu salu nejuzdami, stāvēja kā sastinguši. Acis neatlaidīgi vēroja brīnumaino kos­mosa sūtni. Dunoņa tālē pamazām apklusa.

— Tūlīt tas eksplodēs. . . tūlīt… — Lovs čukstēja.

Bet bolīds neeksplodēja. Tas saruka par tikko ma­nāmu punktu un pazuda starp zvaigznēm.

— Nokritīs lielā tālumā, kaut kur okeānā, — no­pūzdamies sacīja Lovs.

— Šota Rustamovič, kas tas bija? — mehāniķis jautāja. — Nekad neesmu redzējis kaut ko līdzīgu..