Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Toivo ir soms, ziemeļnieki izturas varen prātīgi, un tik pārsteidzīgi viņš gan laikam nerīkotos, — ārsts iebilda.

— Arī es lāgā neticu Stonora hipotēzei, — Lovs piebilda. — Nav nekādu pierādījumu, ka Toivo iznācis no alas.

— Pēdas pie ieejas. Mēs abi ar Džeku tās redzējām.

Lovs neticīgi pašūpoja galvu.

— Heinrih, kā domā tu? — Stonors jautāja.

— Es. .. nezinu… — ar lielu piepūli čukstēja polis. — Es atceros . .. neskaidri. . . Kaut kāds … aiz­kars … šeit. — Ar veselo roku viņš pieskārās pie pie­res. — Visu … cenšos atcerēties… bet… nespēju…

— Tas pāries, — ārsts steigšus sacīja.

— Var jau būt… Nezinu . .. Toivo bija … labs biedrs …

Neviens brīdi neteica ne vārda.

— Ir vēl viens pavisam reāls fakts, — Rasels pēk­šņi ierunājās. — Karalienes Modās zemes noslēpumai­nie aborigēni.

— Džek, Džek, — Stonors ierunājās, — vai tiešām arī tu? .,.

— Jā. Pārrautā un brīnišķīgā veidā atkal savienotā aukla, pazudušais periskops ir reāli fakti. To nevarēja izdarīt «spoki», par kuriem kladzina ārsts.

— Auklas pārtrūkšana — tā mums bija haluci­nācija.

— Pieņemsim, ka halucinācija. Bet periskops?

— Viņi periskopu aizstiepuši, to varu apgalvot tik­pat nešaubīgi kā uzstādīt iesnu diagnozi, — sacīja ārsts. — Visu nakti viņi klaiņāja ap Lielo kabīni un gramstījās gar durvīm. Tā bija šausmīga nakts.

— Bet kas ir tie «viņi»? — Stonors īgni vaicāja. — Jūs pat nevarat pastāstīt, kādi viņi izskatījušies.

— Protams, nepaspēju viņus pienācīgi apskatīt. Pa periskopu bija redzamas tikai ēnas. Neaizmirstiet, ka plosījās stiprs putenis. Bet skaidri dzirdēju viņu soļus, dauzīšanos pie durvīm. Kad viņi tuvojās dur­vīm, tās sāka spīdēt pat no iekšpuses.

— Spīdēt?

— Jā, ar violetu gaismu. Tāpēc es sakrāvu bari­kādi.

— Tas ir ļoti dīvaini, — Lovs piebilda. — Izrādās, ka mums bijušas vienādas halucinācijas. Ledus alā es un Heinrihs arī redzējām violetu spīdumu. Es pat gri­bēju šaut uz to . . .

— Tu gribēji šaut arī uz mani un Džeku, kad nā­cām atpakaļ, — Stonors norūca. — Tas tikai pierāda, ka mums visiem sabeigti nervi.

— Tas pierāda, ka mūsu pārziemošanas mītnes tu- tuvumā notiek kaut kas tāds, ko pagaidām nespējam saprast, — Rasels klusi sacīja. — Vērā jāņem arī ne^ saprotamais.

— Ko tad tu iesaki, Džek?

—- Izeja tikai viena. Esam sastapušies ar parādī­bām, kuras nespējam izskaidrot, esam atraduši objektus, ko nespējam pilnīgi izpētīt. Noslēpumainos apstākļos pazudis mūsu biedrs. Ralf, izeja tikai viena. Jāsazinās ar Padomju staciju. Krievi nav tālu. Viņiem ir lid­mašīna.

— Nekad! — Stonors iekliedzās. — Nekad! Lūgt palīdzību no padomju zinātniekiem! Tu aizmirsti, ka esam atraduši ārkārtīgi bagātus urāna iežus. Darīsim visu citu, tikai ne to. •

— Stonor, pagaidiet, — ārsts pacēla galvu. — Mūsu cienījamam zvaigžņu tulkam taisnība. Krieviem ir labs ārsts. Divatā mēs drīzāk spētu palīdzēt Heinriham.

— Nē, — Stonors skarbi atkārtoja. — Šo iedomu aizmirstiet! Labāk tad lūgsim palīdzību no kontinenta.

— Ralf, tiklīdz lūgsim palīdzību, tūlīt pirmie ieradī­sies krievi, — Lovs zobgalīgi pasmīnēja. — Viņi ir vis­tuvāk. Atsaucīgi puiši un . . . varen drosmīgi, velns pa­rāvis.

— Nu tad izķepurosimies paši, — Stonors nesaval­dīgi sacīja.

Atkal iestājās klusums.

— Kāds tad ir darbības plāns? — Lovs beidzot iejautājās.

— Jāturpina . . . meklēt. . . Toivo … — Kovaļskis skaidri čukstēja.

Stonors saknieba lūpas.

— Meklēsim viņu uz ledāja . .. starp Ledus alu un Lielo kabīni. Priekšpusdienā iesim mēs ar Fredu; pēc­pusdienā ies Rasels kopā ar ārstu. Līdz tumsai visiem jāatgriežas Lielajā kabīnē. Naktī dežurēsim pēc kārtas. Pirms nakts iestāšanās, Džek, papūlieties uzstādīt jaunu periskopu ar horizontālu redzes lauku.

— Un ar spēcīgu starmeti, — Lovs piebilda.

Rasels klusējot pamāja ar galvu.

— Ko pārraidīt pa radio? — Ziro jautāja, ļoti vē­rīgi aplūkodams savus nagus.

— Neko ,. . Nē, nē,' paziņojiet, ka sniega vētrā pa­zudis ģeologs Toivo Latikainens. Līķis pagaidām nav atrasts.

— Un tas būtu viss?

— Viss.

Ārsts pabīdīja fesku uz pieres un pagrozīja galvu.

*

Meklēšana Lielās kabīnes apkaimē bija nesekmīga. Stonors un Lovs vēlreiz nokļuva līdz Ledus alai. Tur viss bija tāds pats kā pirms dažām dienām. Latikaine- nam adresētā zīmīte joprojām vēl atradās blakus radio­aparātam. Stonors pacēla lūku, zem kuras sākās eja uz labirintu, un ilgi, neatlaidīgi raudzījās tumsā. Nekas nebija saskatāms, nekas nebija sadzirdams, no gaiteņa uzdvesa tikai auksta gaisa plūsma.

«Dīvaini, ka neesam atraduši izejas no šīs noslēpu­mainās apakšzemes valstības,» Stonors domāja. «Bet šādas izejas neapšaubāmi ir. Caurvējš pārāk liels. Katrā ziņā šīs izejas jāatrod …»

Astronoma un ārsta pēcpusdienas gājiens arī bija nesekmīgs. Vairākās vietās viņi šķērsoja ledāju, ielū­kojās ikvienā plaisā; viņi pārliecinājās, ka tumšie plan­kumi, kas rēgojās sniegā un firnā, ir tikai morēnas bluķi. Atceļā Rasels ierosināja uzkāpt augstā plankan- kalnē, kas no dienvidu puses sniedzās līdz aizai. Ārsts, sirds dzijumos lādēdams astronoma garās kājas, ierosi­nājumam tomēr piekrita.

No plankankalnes augstākās vietas varēja pārredzēt daudzus desmitus kilometru uz visām pusēm. Ziemeļ­rietumos pavisam zemu virs sniegiem klātā apvāršņa spīdēja nespodra, sarkanīga saules ripa. Ielejā jau iegulušās biezas, zilganas ēnas. Dienvidos aiz bezgalīgā, viļņainā līdzenuma sniega vāliem saskatāmas tālās kalnu grēdas klinšainās smailes. Virs tām satumsuša- jās debesīs varavīkšņu loki. Vētra, brāzdamās no kon­tinenta dzīlēm, tur jau sacēlusi gaisā sīku jo sīku sniega kristālu miriādes. Tie saskaldīja saules starus un izvei­doja varavīkšņotas joslas un velves.

— Zvaigžņu pētniek, jādodas atpakaļ, — ārsts teica, drebinādamies aiz aukstuma. — No dienvidiem brāžas šurp viesuļvētra. Arī saule riet. . .

Rasels vērīgi lūkojās sniegotajā līdzenumā, kas

pletās uz dienvidaustrumiem no plato. Tur, kaut kur dienvidaustrumos, pirms piecām dienām nokrita bolīda atliekas . . . Vai bolīda? …

— Ja mums būtu lidmašīna, — astronoms klusi sacīja.

— Jā, jā, lidmašīna! — ārsts sarosījās. — Varētu aizlidot uz Riodežaneiro. Es gribēju sacīt: varētu turp aizvest Heinrihu, — viņš taisnojās, pamanījis Rasela izbrīnu.

Saulei rietot, ārsts un astronoms pieslēpoja pie Lielās kabīnes. Lovs kaut ko darīja blakus meteobūdai. Stonors skrūvēja klāt pie jaunā periskopa prožektoru.

Uz Stonora jautājumu Rasels noraidoši pagrozīja galvu.

— Mums gan ir jauna vēsts, — StonOr^, Jauni pie­miedza acis. — Krievi atsūtījuši radiogrammu. Piedā­vājas palīdzēt. Laikam dzirdējuši mūsu pārraidi.

— Ko tu atbildēji?

— Pateicu paldies, lūdzu neraizēties par mums.

Rasels novērsās un, ne vārda nesacīdams, iegāja pa

Lielās kabīnes atvērtajām durvīm.

Pretēji ārsta pareģojumiem nakts aizritēja mierīgi. Vējš tagad pūta no citas puses un dzina šurp mākoņu blāķus. Termometrā dzīvsudraba stabiņš pacēlās līdz mīnus desmit grādiem.

— Arā karsts, — Lovs sacīja, pusnaktī pārnākdams no meteostacijas. — Viss klusu.. . Ne vēja, ne spoku. .. Un tāda polārblāzma, ka mirguļo cauri mā­koņiem.