Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Cilvēka rokas vispār nespētu pārraut šādu auklu. Ar to var pacelt piecsimt kilogramu lielu smagumu:

Stonors rāva auklu, pārbaudīdams, cik tā izturīga.

— Laikam tev būs taisnība. Un tomēr aukla ir pār­rauta. Ko tagad lai darām?

— Jāmeklē eja, kas ved uz virszemi.

— Kā to lai atrodam? — Stonors jautāja.

— Paliec šeit, es apskatīšu tuneļa nozarojumus. Vienā no tiem jābūt pārrautās auklas turpinājumam.

— Tu vari apmaldīties . . .

— Ņemšu līdzi pāri palikušās auklas rituli. Aukla neļaus mums pazust vienam no otra. Ralf, tu turi auk­las vienu galu.

Rasels iegāja un tūlīt pazuda ejas kreisajā nozaro­jumā. Taču pēc brīža viņš atgriezās.

— Tur ir strupceļš. Eju aizšķērso ledus. Tagad pār­baudīsim nākošo eju . . .

— Pagaidi, Džek, — Stonors klusi sacīja. — Kamēr tevis te nebija, es. . . Vārdu sakot, aukla nav pār­trūkusi . . . Kāds to pārgrauzis. Nu esam slazdā. Labi­rintā slēpjas dzīvi radījumi.

Lovs ilgi ķēpājās, radioaparātu labodams. Vajadzēja apmainīt lampas un dažus izdegušus kondensatorus.

— Gandrīz vai jādomā, ka aparātu skāris tikpat spē­cīgs lādiņš kā Heinrihu, — meteorologs pats sev teica un pabīdīja sāņus apmainīto detaļu kaudzīti. — Ne­būtu nekāds brīnums, ja aparāts nedarbotos arī tagad.

Bet raidītājs darbojās. Lovs apmierināti iesmējās, uzmauca austiņas, pagrieza noskaņošanas kloķīti. Tū­līt tālo staciju pīkstēšanu nomāca doktora spalgā, smalkā balss:

— Hallo, Ledus ala! Hallo, Ledus ala! Kāpēc neat­bildat? Atbildiet! Sāku uztveršanu.

«Tas nu gan klaigā,» Lovs īgni domāja, pārslēdzē­jus griezdams.

— Ledus ala klausās! — viņš sauca mikrofonā, — Sarkangalvīte, kā tev klājas?

Noklausījies ārsta satraukto činkstēšanu, Lovs īsi pastāstīja, kas noticis.

— Vai esi pārliecināts, ka viņš aizmidzis? — ārsts, mirkli padomājis, jautāja.

Lovs uzmeta acis Heinriham.

— Guļ, apkampis zemes vadu, un pat mazliet krāc . . . Vai nedzirdi, ko saku? Traucējumi? Velna bū­šana! — Lovs iesita sev ar plaukstu pa pieri. — Aiz­mirsu pievienot zemes vadu. Sarkangalvīt, vienu brī­tiņu, tūlīt būs kārtībā.

Meteorologs noņēma austiņas un pievienoja vadu pie iezemošanas stieņa. Noskanēja skaļš sprakšķis, un raidītāja zaļā actiņa apdzisa. Radioaparāts atkal vairs nedarbojās.

Lovs steigšus izrāva no ligzdas iezemošanas stiepli. Tās galā sprakšķēdama izšāvās zaļgana dzirksts. Uz- dvesa stipra ozona smarža.

Meteorologs pārlaida roku pār aprasojušo pieri.

«Kādi lādiņi tie varētu būt? Vai tiešām atkal būs jānoņemas veselas trīs stundas?»

Viņš uzmanīgi pataustīja ar plaukstu klonu blakus iezemošanas stienim. Šķita, ka roka jūt vieglas

dzirkstis lecam. Bet varbūt šadu iespaidu radīja tikai

aukstums?

Drošs paliek drošs, Lovs noņēma metāla plāksnīti no Heinriha krūtīm, uzmanīgi ieklausījās gulētāja el­pas vilcienos, paskaitīja pulsu. Elpošana vienmērīga, pulss gandrīz normāls.

Lovs atkal sāka labot radioaparātu. Šoreiz bija iz­deguši tikai drošinātāji. Meteorologs tos steigšus ap­mainīja un drīz jau dzirdēja ārsta balsi:

— Ledus ala, hallo, Ledus ala . . .

— Sarkangalvīt, es tevi dzirdu . . . Nekas sevišķs nebija. Izdeguši drošinātāji. Paklausies, izslēdz zemes vadu. Kaut arī dzirdētu sliktāk … Tā vajag …

— Saule riet. Pēc pusstundas satumsīs pavisam. Ko lai daru? — ārsts jautāja.

— Tieši astoņpadsmitos pieraksti meteoroloģisko aparātu skaitļus. Pamēģini noraidīt meteoziņojumu, pa­ēd pusdienas un dežurē pie radioaparāta. Ja līdz div­desmit četriem tevi neizsaukšu, pieraksti atkal meteo­roloģisko aparātu skaitļus un liecies gulēt. Ja klauvē pelēkais vilks, durvis vaļā netaisi… Es beidzu. Kā saprati?

Nenoklausījies ārsta zūdīšanos, Lovs noņēma radio- austiņas.

«Rasels un Stonors ilgi nenāk atpakaļ. Vai tik nav gadījusies kāda nelaime?»

Lovs atvēra lūkas vāku un uzmanīgi klausījās. Le­dus gaitenī nedzirdēja ne mazākā troksnīša.

Meteorologs, lūku neaiztaisījis, apsēdās uz kastes blakus saliekamai gultiņai. Nomodā pavadītā nakts lika sevi just. Nāca miegs. Gluži nemanot Lovs aizsnaudās.

Viņš pamodās no pieskāriena. Lovs pielēca kājās. Heinrihs bija piecēlies gultiņā sēdus un neskaidri mur­mināja.

Lovs ar lielu piepūli saprata vārdu «radio» un steig­šus paskatījās uz raidītāju. No austiņām kaut kas ska­nēja. Cauri sprakšķiem un traucējumiem Lovs tikko spēja saklausīt ārsta balsi. No ētera plūda dīvaina gau- doņa, kas kļuva arvien stiprāka un nomāca vārdus, kurus mikrofonā iekliedza Ziro.

— … Salauza .. . uzbruka … ak dievs …

— Rišār, pārraidi ar Morzes signāliem! — Lovs sauca un ieslēdza signālu uztveršanas iekārtu.

Neviens tomēr neatbildēja. Austiņās skanēja gau- doņa, un cauri tai neko vairs nevarēja saprast.

Lovs paskatījās pulkstenī. Deviņi. Nakts jau klāt, bet Rasela un šefa arvien vēl nav. Arī ārstam gadī­jusies kāda nelaime… Varbūt viņš atkal ir pie­dzēries?

Heinrihs iekliedzās, un Lovs aši paskatījās atpakaj. No atvērtās lūkas plūda nespodra violeti zaļgana gaisma. Lovs strauji pielēca kājās, ķeblītis apgāzās, un viņš sataustīja virsvalka kabatā pistojes spalu. Vio­letās gaismas plankums kļuva arvien spožāks.

— Kas tur ir? Stāt! — Lovs kliedza un pavērsa pistoli uz atvērto lūku. Neviens neatbildēja, taču gaisma pamazām kļuva blāvāka.

— Stāt! — Lovs atkārtoja, piegāja pie lūkas un ie­skatījās tajā.

Ledus gaitenī neviena nebija. Tikai tālu tālu, kļū­dams arvien bālāks, izplūda neskaidrs violets plan­kums.

Lovs notēmēja… un neizšāva. Spīdošais plankums pazuda. Meteorologs aizcirta lūkas vāku un uzbīdīja virsū smagu kasti.

Heinrihs sēdēja, nokāris pār gultas malu kāju. Plati ieplestām acīm viņš blenza uz Lovu.

— Kas… tur… staigāja?… — Poļa seja bija bai­lēs saviebta, un viņš tikko spēja parunāt.

— Nevarēju saskatīt, — Lovs atbildēja, joprojām uzmanīgi klausīdamies. — Bet tev? Kas tev notika?

— Es . . . neatceros . . . dīvaini. . . Šķiet, guļot no­tirpusi viena puse … roku un . . . kāju . . . nemaz vairs nejūtu . . .

Kāds skaļi klauvēja, un viņš sakāmo nepabeidza.

Uz lūkas uzbīdītā kaste sakustējās.

Kovaļskis mēģināja piecelties, bet ievaidējās un at­slīga atpakaļ uz spilvena.

— Heinrih, neuztraucies. — Lovs piesteidzās pie gultas un aizsedza biedru ar savu augumu.

«Fred, saturies!» viņš domās sevi uzmundrināja. «Gļēvulis mirst tūkstoš reižu, drosmīgais — tikai reiz.

Tūlīt uzzināsim, kādi riebekli rāpo tur tumsā un mums visiem bendē nervus.»

Sienu skāra gaismas svītra. Lūkas vāks lēni vērās

vajā. Lovs pacēla pistoli un uzlika pirkstu uz sprūda.

*

Stonors pirmais pieslēpoja pie Lielās kabīnes gal­venās ieejas. Sniegs bija notīrīts, bet apledojušās dur­vis no iekšpuses aizbultētas.

Stonors atviegloti nopūtās.

— Beidzot esmu mājās . . .

Tur, Ledus alā, arī bija «mājas», bet pēc visa, ko viņš piedzīvoja apakšzemes labirintā, un it īpaši pēc nakts, kas pavadīta, gaidot noslēpumainos ienaidnie­kus, Ledus alas mājas likās neizprotamu "draudu pilnas.

«Pēdējo dienu notikumos vispār ir daudz noslēpu­maina un neizskaidrojama,» Stonors domāja. «Tikai četri ļoti reāli fakti nerada šaubas: milzīgu urāna iežu atrašana, senu raktuvju uziešana, Latikainena pazu­šana un Kovaļska smagā paralīze. Pārējais' robežo ar fantāziju un varbūt ir tikai halucinācija.