Aleksandrs ŠAĻIMOVS: DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Vai tu tur kaut ko sajēdz? — vecais iejautājās.

— Šādu pulksteni neesmu redzējis, bet''te jau viss ir ļoti vienkāršs. Gluži kā bērnu rotaļlietā.

Mitrofans nepaspēja ne muti paplest, kad Albīns ātri un nešaubīdamies pulksteni jau bija izjaucis.

— Bet ko nu tagad darīsi? — vecais zobgalīgi jau­tāja, pamādams uz galdā saliktajām atsperēm, stiep- lītēm, āķīšiem.

— Atkal salikšu, — Albīns atbildēja, — tikai šī da­ļiņa jāsalabo. — Viņš veikli ar šķērēm nogrieza no tukšas konservu bundžas skārda sloksnīti, to salieca, ielika sabojātās detaļas vietā; pulksteni samontēja, pie­kāra pie sienas, iekustināja vēzekli. Pulkstenis sāka tikšķēt.

— Tu, brālīt, proti ne tikai šaut, — tēvocis Mitro­fans pašūpoja galvu. — Kā redzams, rokas tev īstajā vietā; pirms kara mēdza teikt — zelta rokas. Gudrs puisis…

— Tas taču ļoti vienkārši, — Albīns piebilda it kā atvainodamies. — Pavisam vienkārši… Bet savu apa­rātu nemāku salabot. Nesaprotu, kas tam noticis, — viņš vēl teica un smagi nopūtās.

— Tu tur pie savējiem — kas tu tāds biji? — tē­vocis Mitrofans taujāja. — Varbūt mehāniķis?

— Mehāniķis? — Albīns atkārtoja un nogrima do­mās. — Nē, mehāniķis nebiju, — viņš beidzot sacīja.

— Nezinu, kā lai jums to izskaidroju, Kuzmič. Tas, ko es darīju, tas tagad nevienam nav vajadzīgs.

— Bet ko tad tu darīji? Kur strādāji?

— Es strādāju visur kur, — Albīns atplauka.

— Šeit, uz Zemes, un tur… — viņš parādīja ar pirkstu uz debesīm.

— Ak dievs, piedod mums, grēciniekiem, — Jev­dokija Makarovna pārmeta krustu.

— Pa gaisu, vai, lidoji? — Mitrofans sarauca uzacis.

— Lidoju… — Albīns teica un apklusa.

— Kāpēc no tevis ne vārda nevar izspiest? — tēvo­cis Mitrofans saskaitās. — Vai tu redz, cik noslēpumai­nas būšanas. Strādājis… Lidojis… Nestāsti ar, man galu galā ne silts, ne auksts!

— Kuzmič, nedusmojieties, — Albīns lūdza. — Esmu apsolījies visu jums pastāstīt un katrā ziņā to izdarīšu. Taču mazliet vēlāk. Tagad nav nozīmes, un es arī ne­pratīšu. Man nepietiks vārdu. Jūs atkal sāksiet domāt, ka esmu slims, ka man te viss nav kārtībā, — viņš pa­rādīja ar pirkstu uz savu bālo pieri. — Jūs taču tā esat domājuši ne vienreiz vien. Tā taču ir?

— Tu esi tāds ērmīgs, — tēvocis Mitrofans apmulsa. — Sēdi, it kā nevienu neredzi, bet pats tak manas do­mas lasīji.

— Nē, domas lasīt nemāku, — Albīns sacīja, — bet, šķiet, es jūs saprotu labāk nekā jūs mani.

Tēvocis Mitrofans neapmierināti šņaukāja degunu, taču neko neatbildēja.

Ritēja dienas… Albīns pārvērtās. Ieraušanās sevī, atsvešinātība pamazām izzuda. Viņā arvien vairāk mo­dās interese pret apkārtni, pret cilvēkiem, viņu cīņām, priekiem un bēdām. Tumšos, nejaukos vakaros, kad aiz loga lietus lāses bungoja pa vīnogulāju lapām, Albīns tagad sīki taujāja večukiem — kāda dzīve bijusi pirms kara, taujāja par revolūcijas gadiem, par fašistu iebru­kumu, par partizāņiem. Vienu vienīgu reizi dzirdējis kādu vārdu, nosaukumu vai datumu, viņš tos iegau­mēja paliekami un noteikti, it kā būtu tos iegravējis savā atmiņā.

— Kuzmič, man jānokļūst pie partizāņiem, — Al­bīns reiz sacīja tēvocim Mitrofanam. — Tur varbūt izdotos paziņot pa radio uz Maskavu… Maskava, — jūsmīgi un skumji viņš atkārtoja, ieklausīdamies šā vārda skanējumā. — Cik tas viss tālu, bezgalīgi un ne­aizsniedzami tālu!…

Ar smalkajiem pirkstiem viņš spieda pieri un aiz­vēra acis.

— Vai zini ko, Kuzmič, — Albīns turpināja pēc ilga klusuma brīža, — veselu gadu gaidīt nevaru. Ne­gribu stāvēt nomajus… Es to neizcietīšu. Jūtu, ka kļūstu arvien vārgāks. Aizvediet mani pie partizāņiem! Tas būtu ļoti svarīgi visai jūsu valstij, iedzīvotājiem. Tiesa, vēstures gaitu tas neietekmēs. Bet es zinu tik daudz… Gribu palīdzēt, kaut arī mazliet, pirms galīgi aiziešu bojā.

Tēvocis Mitrofans bezcerīgi paplēta rokas.

— Albīn, tu tak redzēji. Pašlaik pie partizāņiem aizvest nevaru. Pat pele neizšmauktu cauri. Un neviens partizānis nerādās. Varbūt vasarā …

Pienāca pavasaris. Saziedēja ķirši. No jūras dvesa silts vējš. Albīns stāvēja tumšajā vīna dārzā un ilgi klausījās krasta bangu dunoņā, un dažbrīd nez kāpēc smaidīja.

— Kā ir ar sakariem, vai nekas nesanāk? — tēvocis Mitrofans reiz iejautājās.

Jauneklis sērīgi pagrozīja galvu.

— Varbūt tev vajadzīgi kādi instrumenti?

— Nav vajadzīgi.

Kādu citu reizi, nokāpis pie Albīna pagrabā, tēvo­cis Mitrofans vaicāja:

— Kur tu savu raidītāju glabā? Ja notiks kratīšana, ja vajadzēs bēgt, vai to neatradīs?

— Kādu raidītāju?

— Nu to, kā viņu sauc — varbūt par radio…

— Ak to! Kuzmič, neraizējieties! Aparātu vienmēr nēsāju sev līdzi. Ja bēgšu, nekad to nepazaudēšu.

Jauneklis pasita vaļā svārkus, un kļuva redzama josta ar dubultu portupeju, kas cieši apžņaudza krūtis.

— Te ir tas aparāts, bet nedarbojas…

Albīns pagrozīja pie portupejas piestiprinātos spo­žos diskus un bezcerīgi atmeta ar roku.

— Varen gudri izdomāts, — tēvocis Mitrofans pie­bilda, — bet tomēr sagājis dēlī. Laikam jauns paraugs, kara laika manta.

— Jauns.

— Tā jau būs tā vaina. Labāk vajadzēja ņemt veco.

— Tāda vecā nemaz nav. Sis ir pirmais… — Al­bīns ieteicās un apklusa.

*

Reiz vakarā Albīns sēdēja uz verandas. Saule bija norietējusi, un krēsla lēnītēm ieskāva apklusušo pil­sētu. Virs kalniem blīvējās mākoņi. Arvien biežāk plaiksnījās sarkana rūsa.

Jevdokija Makarovna atnesa patvāri, lēja krūzītēs plānu, iedzeltenu tēju, uzlietu uz rožu ziedlapām. Tā­lumā nogranda pērkons.

— Pirmais negaiss, — vecā saimniece sacīja un pa­berzēja ar lakatiņa stūri sausās acis.

Mazs, izspūris putniņš čiepstēdams ielidoja verandā un riņķoja gar griestiem, ar pelēkajiem spārniem un smailo knābīti skardams sienas un atsizdamies pret logu rūtīm.

— Kur nu, kur nu! — Jevdokija Makarovna ne­apmierināti iesaucās, vicinādama lupatu. — Tūlīt iz­sitīs rūtis. Tiš, tiš!…

Putniņš svaidījās vēl straujāk, meklēdams izeju.

— Nevajag, — Albīns aši teica un piecēlās. — Put­niņu kaut kas nobiedējis. Jānomierina …

Albīns klusi, melodiski iesvilpās caur zobiem, pēc tam pastiepa plaukstu. Mazais nakts viesis, vēlreiz ap­lidojis gar verandas griestiem, droši nometās uz Al­bīna rokas.

Jevdokija Makarovna pārmeta krustu.

— Brīnums, jānudien, brīnums!…

— Zina, ka esmu viņa draugs, — Albīns pasmaidīja. Jauneklis vēlreiz klusi iesvilpās, skatīdamies uz put­niņu; tas it kā atbildēdams sa viciņā ja spārnus un pa- čivināja.

Albīns pamāja ar galvu un, turēdams putniņu uz plaukstas, izgāja ārā dārzā. Tur jaunais puisis iesvil­pās vēlreiz, bet jau citādi — īsi un draudīgi. Nakts plēsoņas tumšā ēna pazibēja starp zariem un klusu pazuda melnajā naktī.

— Cejš ir brīvs, — Albīns sacīja un lēnītēm pakus­tināja pirkstus.

Putniņš uzspurdza gaisā, iečiepstējās un aizlidoja.

— Cilvēkiem palīdzēt ir grūtāk, — Albīns sacīja un nopūtās.

Jevdokija Makarovna pavisam nobijusies pavērās apkārt. Viņa neuzdrošinājās uzplīties Albīnam ar tau­jāšanu.

Iečīkstējās dārza vārtiņi. Atgriezās tēvocis Mitro­fans. Viņš bija drūms. i