Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Tevi šoreiz atstāšu tukšā, — viņš sacīja ārstam. — Spriežot pēc tava deguna, esi jau iztempis visu ne­dēļas devu.

— Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti, — ārsts sacīja un pašķielēja uz pudeli. — Lēju pie pudiņa rumu un tikai mazlietiņ to pagaršoju.

Nogaidījis, kamēr Lovs pielej glāzes, ārsts veikli izkampa viņam no rokām pudeli, paskalināja, paraudzī­jās tai cauri pret gaismu un pielika pudeles kaklu pie lūpām.

— Tam nu gan ir iekšas, — Lovs ar tikko manāmu skaudību sacīja, uzmezdams acis iztukšotajai pudelei.

— Un pamatīgs arī viss cits, — ārsts sacīja, uzkodai notiesādams sardīni. — Jūs šonakt krāksiet, bet man vēl jāsacer un jānoraida ēterā korespondence. Tas vis nav nekāds laika ziņojums! Manā darbā vajadzīga gal­viņa un fantāzija. Pasakiet, par kuru no jums lai me­loju šīsnakts korespondencē.

— Varētu paslavēt viņu, — Lovs pamāja ar galvu uz astronomu, kas gulēja augšā zem griestiem. — Viņš upurē pusdienas savu meteoru dēļ.

— Tā ir laba ideja! — doktors strauji pagriezās uz krēsla. — Aprakstam likšu nosaukumu «Meteoru med­nieks» un sākšu, piemēram, tā: «Pašaizliedzīgais jaunais zinātnieks, jau septīto mēnesi nenolaiž acu no tele­skopa . ..» Jaunais cilvēk, piebilstu, ka otrreiz pusdie­nas es nesildīšu. Vai dzirdat? . . .

— Dzirdu, — Rasels sacīja, raudzīdamies teleskopa okulārā un bez steigas kaut ko pierakstīdams.

— Jūs, angļi, esat apbrīnojami runīgi ļaudis, — •usts turpināja, strēbdams viru. — Nezinu, ko es da­rītu, ja nebūtu Heinriha. Poļi daudzējādā ziņā tomēr ir līdzīgi mums, frančiem.

— Bet es? — iebilda Lovs. — Liekas, arī mani ne­var saukt par pārāk nerunīgu.

— Pirmkārt, tu neesi īsts anglis. Amerikāņi ir īpaša nācija. Otrkārt, arī tu spēj caurām stundām nosēdēt pie šaha galdiņa kā runcis pie peļu alas. Viņš, — ārsts pamāja uz Stonoru, — prot runāt tikai par urānu. Bet, kas attiecas uz šo kosmosa priesteri, nezinu, vai viņš kopš pārziemošanas sākuma pateicis vienā laidā pat desmit vārdus.

Guļvieta tur augšā atkal iečīkstējās. Lovs un ārsts paraudzījās uz astronomu un pamanīja viņa sejā ār­kārtīgu izbrīnu. Rasels bija nometis zīmuli, ar tieva­jiem pirkstiem steigšus grozīja aparāta skrūvītes; pēc tam atlaidās pret spilvenu gluži kā apžilbis, brīdi gu­lēja aizvērtām acīm, tad paslējās augstāk un atkal vē­rīgi raudzījās teleskopa okulārā.

Tobrīd tāla dunoņa, kas kļuva arvien spēcīgāka, pārspēja sniega aukas gaudošanu. Dunoņa auga, auga, beidzot izvērtās apdullinošā dārdoņā, no kuras nodre­bēja Lielās kabīnes sienas un uz galda iešķindējās trauki. Likās — milzīgs vilciens aizdrāžas pār Karalienes Modās zemes tuksnešainajiem kalniem. Ārstam un Stonoram pielecot no galda, krēsli apgāzās. Bet dārdoņa jau pamazām apklusa. Notālēm atskanēja kaut kas līdzīgs sprādzieniem; vēlreiz nodrebēja sienas, un tad viss apklusa. Atkal bija dzirdama tikai vien­muļā sniega vētras gaudošana.

— Kas tur notika? — ārsts iesaucās, ar bailēm rau­dzīdamies uz griestiem.

— Šķiet, tā bija zemestrīce, — Stonors klusi teica un aizvien vēl klausījās. Lovs vērīgi lūkojās astronoma sejā, kas aiz uztraukuma bija nobālējusi.

— Džek, nu kas tur bija? — viņš jautāja, redzē­dams, ka Rasels atkal atslīgst uz spilvena un ar kabatas lakatiņu slauka nosvīdušo pieri.

— Laikam milzīgs bolīds. Nokrita kaut kur tuvumā.

— Vai jūs to redzējāt? — Stonors vaicāja.

— Redzēju.

— Un esat pārliecināts, ka tas bija bolīds?

— Jā-ā …

— Vai tikai nebija starpkontinentālā ballistiskā ra­ķete? — ārsts nedroši ieminējās.

— Ar kuru krievi gribēja iznicināt mūsu staciju,— Lovs piebilda.

— Ne visai asprātīgs joks, — Ziro aizvainojās.

— Jūsu tautieši raķetes izmēģina Kanaveralas zemes ragā. Un viņi, tēmēdami uz Dienvidatlantiku, gluži viegli varēja trāpīt Antarktīdā.

— Tas bija bolīds, — Rasels teica. — Parādījās ziemeļrietumos, pārlidoja pāri stacijai un eksplodēja kalnu līdzenumā uz dienvidaustrumiem no mūsu no­metnes. Ļoti skaidri redzēju, cik krasi samazinās bo­līda ātrums. Pirms bolīda tanī pašā virzienā brāzās me­teorītu plūsma.

: — Vai pašlaik ir kaut kas redzams? — Stonors ziņ­kārīgi vaicāja.

— Nē, sniega auka kļūst spēcīgāka. Putenis aizsedz arī periskopa objektīvu.

— Laiks pierims, atradīsim bolīda šķembas, — Sto­nors teica un aizsmēķēja cigareti. — Antarktikā atrasts jauns meteorīts, tā būs sensācija.

— Neko jūs neatradīsiet, — Lovs pikti iebilda.

— Vējš tagad dzenā pa kalnu līdzenumu simtiem tūk­stošu tonnu sniega. Visas bolīda atliekas būs apbe­dītas dziļi jo dziļi. Džek, vai man nav taisnība?

Rasels nolēca uz grīdas un klusēdams paraustīja plecus.

— Kur tad nu? — Stonors prasīja, redzēdams, ka astronoms satver ārdurvju portjeras malu.

Rasete parādīja ar pirkstu augšup.

— Tikai ne soli nost no durvīm, — Stonors brīdi­nāja. — Vai dzirdat, kas tur notiek? …

Rasels pamāja ar galvu un pazuda aiz smagās portjeras.

Pēc brīža viņš atgriezās, rausdams nost sniegu no bārdas un ūsām.

— Vai kaut ko redzējāt? — ārsts jautaja.

— Neko.

*

Četras dienas un četras naktis sniega vētra plosījās pār apledojušām Karalienes Modās zemes kalnu grē­dām. Sausa, durstīga sniega lēveņi joņoja virs kupe­nās iegrimušajām stacijas ēkām gluži kā milzīgas upes straume palu laikā. Pat dienas vidū neko nevarēja sa­skatīt biezajā sniega duļķē. Izgaisa klintis un debess, apkārtējās kalnu grēdas un dziļā ieleja, kas desmitiem jūdžu stiepās uz rietumiem, uz tuksnešaino kalnu la­birintu.

Virs galvām dūca radiomastu tērauda troses. Svil­poja un gaudoja trakā vētra.

Tiklīdz apdzisa īsā diena, kaut kur augstu debesu velvē uzliesmoja kāvu ugunis. To krāsainie stari nesa­sniedza trakojošā sniega okeāna gultni. Tikai sniega strūklu mainīgā nokrāsa liecināja, ka Antarktikas de­besīs plosās ugunis.

Radiosakari pārtrūka. Sprakšķos un gaudoņā pa­zuda ne vien Dienvidāfrikas un Čīles staciju balsis, bet arī kaimiņu signāli no Lazareva Padomju antarktiskās stacijas, kura atradās tikai septiņsimt jūdžu attālumā no Stonora vadītās Anglijas, Amerikas un Francijas kopējās stacijas. Nevarēja saklausīt arī Ledus alas rai­dītāju, kur jau ceturto dienu nīka no bāzes nošķirtais ģeodēzists Heinrihs Kovaļskis un ģeologs Toivo Lati- kainens. . .

Galvenā izeja no Lielās kabīnes, pie kuras atradās meteoroloģisko aparātu būdiņa, bija pavisam aizpu­tināta.

Lovs un Rasels ar pūlēm atvēra papildi^gjas lūku. Svilinoša sniega vērpete iecirta sejā, aizķepināja acis. Lovs izrāpās no lūkas un, sniegā gulēdams, sāka taustīt stiepļu trosi, kas sniedzās uz meteoaparātu būdiņu. Ro­kas sagrābstīja tikai sausu sniega smeltni, kas brāzās līdzi vējam. Beidzot pirksti sataustīja ledū iedzītu me- tāla stieni.

Lovs sāka lādēties.

— Trose pārtrūkusi! — viņš kliedza Raselam, kurš neatlaidīgi lūkojās tumsā.

Astronoms pasniedza Lovam tievu neilona auklu. Meteorologs apsēja to sev ap vidu un aizrāpās melnajā naktī. Rasels uzmanīgi vēroja, kā atritinās aukla. Laiku

pa laikam viņš aši paskatījās augšup, no kurienes mir­kļos, kad viens puteņa virpulis bija aizbrāzies un otrs vēl nebija uzskrējis, sniegu apstaroja neparasti spožo kāvu zaļganmēļie uguņi.