Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Sakumā domājām, ka viņš svaidīsies no vienas sie­nas uz otru, mēģinās salauzt baļķu režģi, bet tirāno- zaurs apgulās plaisas kaktā uz valgām smiltīm un tikai laiku pa laikam plātīja milzīgos žokļus un šņakstināja zobus. Tumsā viņa acis zaigoja zaļgani violetas. No­spriedām, ka «mazulis» ir izsalcis, un iesviedām bedrē lielus antilopes gaļas gabalus. Tirānozaurs pat nepakus­tējās.

— Ceļojumā noguris, — Džonsons, pats būdams no­kusis, pajokoja, un mēs lēnītēm slājām uz savām tel­tīm.

Kad pamodos, saule jau bija augstu. Tūlīt iedomā­jos par zvīņnesi. Vai nav izlauzies no sprosta, vai nav nosprādzis? …

— Viss kārtībā, — Džonsons mani nomierināja. — Gaļu aprijis un grib vēl. Jeu izmēģināja, cik stiprs mūsu baļķu režģis. Drošs paliek drošs — ārpusē sa­krāvām vēl akmeņus.

Paēdis brokastis, devos pie mūsu gūstekņa.

«Mazulis» vairs neizskatījās tik miermīlīgs kā nakti.

Mani ieraudzījis, viņš uzslējās pakaļkājās un, zo­bainos žokļus plati iepletis, neganti šņāca. Viņa augums krietni pārsniedza liela ķengura augumu.

Lēkādams uz pakaļkājām, zvīņnesis pievilka pie krūtažas īsās priekšējās ķetnas ar gariem, līkiem na­giem. Galva izskatījās pēc krokodila galvas, tikai šau­rāka, un pakausi rotāja robota asu kaula izaugumu sekste. Žokļi gandrīz metru gari. Resnais, lokanais kakls pamazām pārgāja rumpī, kas uz leju kļuva ar­vien platāks. Starp pakaļējo ķetnu pirkstiem biezas peldplēves. Uz platās, plakanās astes balstījās rumpis, rāpulim paceļoties uz pakaļkājām. Šī bija vakar no­šautā nezvēra lieliska miniatūra.

Biju paķēris līdzi kinoaparātu un uzņēmu vairākus desmitus metru filmas. Zvīņnesis gluži vai saprata, ka vajag pozēt. Viņš čāpoja uz pakaļkājām, brīžiem lē­kāja pa plaisas gultni, atšiepa milzīgo rikli, it kā vēlē­damies parādīt baismīgos zobus.

Melnie mednieki atvilka nelielu krokodilu, ko nule bija nošāvuši krastā. Krokodilu iemetām sprostā. Tirā­nozaurs vienā lēcienā bija klāt, uzmina ar pakaļējo ķetnu krokodilam uz astes un īsā brīdī viņu saplosīja. Pēc maza laiciņa no krokodila vairs bija palikušas tikai kaulu drumslas, tirānozaurs apgulās klints ēnā un ta­gad nelikās par mums ne zinis.

— Nevarēs viņu tik devīgi barot, — Džonsons no­rūpējies piebilda, — izaugs liels, iekām nebūsim vēl aizveduši viņu misteram Leslijam Beizam.

Norīkojuši sargus, kuriem zvīņnesis bija jāuzmana, atgriezāmies teltī.

Pievakarē nesējiem vajadzēja atgādāt no galvenās nometnes metāla režģu posmus.

Es jau lauzīju galvu, kā mēs spēsim aizvest tirāno­zauru uz Bumbas pilsētiņu.

Tomēr ne vakarā, ne nākamajā rītā nesēji neiera­dās. Nebija arī Persija Vufa. Nogaidījām vēl vienu dienu un atkal veltīgi. No galvenās nometnes neatnāca neviens. Tas šķita dīvaini. Uzmācās nelādzīgas domas. Džonsons bija noskaņots daudz optimistiskāk.

— Puisis plītē . . . Žūpo tur dienu un nakti, — viņš sacīja, sūkdams pīpi.

Nolēmu pats otrā rītā doties uz galveno nometni, bet vēlu vakarā ieradās Persijs. Viņš bija paņēmis līdzi tikai piecus iedzimtos. Tie atnesa nedaudz pārtikas un kasti viskija. Neatstiepa ne sprostu, ne citus ekspedī­cijas piederumus, kuri mums tik ļoti bija vajadzīgi. Pat radio un teodolītu esot atstājuši galvenajā nometnē.

Persijs bija labi izgulējies un noskuvies. Uzvalks žilbinoši balts. Uz maniem jautājumiem atbildēja it kā pieklājīgi, bet ar klaju ņirgāšanos.

— Nepaņēmu. Nospriedu, ka nevajadzēs. Aiz­mirsu . . .

Padzirdējis, ka viens tirānozaurs nošauts, bet otrs atstiepts nometnē, Persijs izbrīnā savilka uzacis un, pārtraucis mani pusvārdā, teica, ka gribot redzēt iesprostoto zvīņnesi.

Nespēju savaldīties un rupji viņu izlamāju.

Persijs brīdi padomāja, it kā apsvērdams, ir vai nav vērts apvainoties, bet tad novēlēja man un Džonsonam labu nakti un devās apbrīnot tirānozauru.

Džonsons kaut ko purpināja par rupju skrošu lā­diņu, ko vajadzētu kādam sadzīt dibenā, un pētīgi, uz­acis drūmi saraucis, paskatījās uz mani.

— Jau rītdien likšu viņam braukt uz Bumbu, — es sacīju.

— Piesargieties no Persija, — vecais mednieks deva padomu. — Manuprāt, viņš meklē ar jums kašķi! … — Džonsons brīdi klusēja un tad negaidot piebilda: — Ja kas gadīsies, šef, es būšu jūsu pusē.

— Rītdien Persijs vairs šeit neklaiņās! — es iekai- sīgi atkārtoju.

— Lai dievs dod, — Džonsons piecēlās un devās pie miera.

Nākamajā rītā paziņoju Persijam Vufam, ka viņam tūliņ pat jāvācas atpakaļ uz Bumbu, jānodod pastā misteram Beizam adresēta korespondence, jāsalīgst pā­ris smago mašīnu un jāpasaka, lai tās brauc pretim mūsu karavānai. Nobrīnījos vien, ka Persijs neko ne­iebilda.

— Pats gaidiet mūs Bumbā!

Viņš klusējot pamāja ar galvu.

Iedevu Persijam vēstules un nelielu korespondenci, kurā bija aprakstīts Centrālās Āfrikas purvos dzīvo­jošā līdz šim nezināmas sugas tirānozaura zobs. Jauna­jai zvīņneša sugai devu nosaukumu — Tyrannosaurus beizi ritas.

Raksts, tāpat kā vēstules, bija adresēts personīgi misteram Leslijam Beizam. Vārdam «personīgi» pa­vilku apakšā dubultu svītru.

Persijs ielika korespondenci savā somā un pieklājīgi gaidīja, ko vēl pavēlēšu.

— Jums līdzi ies Nkora, — es turpināju. — Viņš pavadīs jūs līdz Bumbai. Nkora zin atceļu. Ņemiet jebkuru vilīti, šoferi, šofera palīgu. Bet ceru, ka šo­reiz …

— Viss būs labāk, nekā jūs domājat, — Persijs steidzās man apgalvot.

Nodomāju, ka viņš ar patiku brauc projām, un vairs neraizējos.

Persijam neredzot, iedevu Nkoram vēl vienu miste­ram Beizam adresētu vēstuli, kurā ziņoju, ka savu vietnieku atlaižu. Šo vēstuli Nkoram vajadzēja nosūtīt no Bumbas.

161

Pēc tam visi apspriedāmies par zvīņneša nogādāšanu

uz galveno nometni. Nolēmām meklēt ceļu, pa kuru varētu apmest līkumu aizām, kas šķērsoja augstieni. Džonsons apņēmās izlūkot ceļu un, kur tas nepiecie­šams, ierīkot pārbrauktuves.

Bija pienācis laiks šķirties no Kvali. Jaunais nē­ģeris ekspedīcijas labā bija paveicis daudz vairāk, nekā sākumā solījies. Atkal un atkal viņš man atgādināja, ka Ngoā — Kvali dzimtajā ciematā — viņam esot «sva­rīgs darīšanas».

Tūlīt pēc apspriedes, kurā Kvali rosīgi piedalījās, sapulcināju melnos karavīrus, lai svinīgi pasniegtu ceļ­vedim Kvali karabīni, pēc kuras viņš tik ļoti tīkoja.

Iedevu ceļvedim nopelnīto naudu un jau sniedzu karabīni un patronām piebāztu ādas somu, kad pie mums piespraucās Persijs Vufs.

— Šķiet, jūs gribat dot šim nēģerim šaujamu ieroci, — viņš skaļi teica. — Vai zināt, 'pret ko viņš to vērsīs?

— Nezinu un negribu zināt, — es skarbi atcirtu. — Es tikai izpildu savu solījumu. Tas, ko Kvali darījis mūsu labā, nemaz nav samaksājams. Bet, pret ko viņš vērsīs savu karabīni, tā ir viņa darīšana. Šeit ir viņa zeme, viņa dzimtene.

— Atzīstu par savu pienākumu jūs nopietni brīdi­nāt, — Persijs piemiedza acis. — Šī ir Beļģijas terito­rija. Jūs sagādāsiet ekspedīcijai lielas nepatikšanas. Tiklīdz beļģieši uzzinās, būs tracis.

— Nekāda trača nebūs, protams, ja kāds no klāt­esošiem negribēs to sacelt. Par šiem nēģeriem es gal­voju, par sevi un Džonsonu ari, tātad . . .

— Es protestēju! — Persijs kliedza. — Protestēju, būdams baltais! Tas ir noziegums!