Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Kāds tuvojās lēniem soļiem, smiltīm čirkstot.

Pie ugunskura sēdēja Batsurs un Zora. Pie viņiem pienāca Ozerovs. Viņš bija viens pats.

— Kur tad Zambals? — jautāja Batsurs un nemierīgi pameta acis uz draugu.

— Zambals palika tur. — Arkādijs pameta ar roku uz to pusi, no kuras bija nācis. — Mēs atradām plaisu, pa kuru var iekļūt alās. Kādus piecpadsmit kilometrus no šejienes. Pārvietosim nometni turp …

Automašīna bez steigas slīdēja pa tumšo tuksnesi. Spožās prožektoru strēles izcēla no melnās nakts kāpu ņirbošos smilšu vilnīšus, puskaltušu karaganu panīku­šos zarus, vēja izgraustas klintis. Tas viss pēkšņi pazi­bēja, meta spilgtas, asas ēnas un spokaini atkal iegrima tumsā. Ceļotāji šķērsoja lēzenu takira ieplaku, izžuvu­šas upes gultni. Pavīdēja un pazuda tumsā liela, pelēka čūska. Sarkanīgi punkti uzliesmoja kā dzirksteles nak­snīgajos smiltājos pa labi un pa kreisi no mašīnas.

«Šakāļi,» Batsurs domāja.

Viņš sēdēja apvidus mašīnas kabīnē starp Ozerovu un mongoļu šoferi.

Mašīnu vadīja Arkādijs. Pēc kaut kādām viņam vienam pašam apjaušamām pazīmēm viņš orientējās melnajā smilšu kāpu un klinšu labirintā.

«Mēs apbraucam kalnu masīvu gar dienvidu pusi,» Batsurs prātoja. «Tātad Arkādijam taisnība: alas atro­das masīva rietumu daļā, bet nevis austrumos, kur redzē­jām klostera drupas. Mūs maldinājušas šīs drupas.»

Ozerovs nobremzēja mašīnu.

— Tūlīt būs stāvs kritums un pēc tam ieplaka. Tur atrodas apakšzemes ieeja. Es gribētu, lai jūs apskatāt šo vietu tūlīt, tiklīdz uzlēks saule. Vēlos pārbaudīt iespaidus, kādi radušies man.

— Vai ir kas jauns?

— It kā būtu, it kā nebūtu.

Tālu ielejā uzliesmoja un apdzisa sarkana uguntiņa. Pēc tam atkal paspīdēja un atkal apdzisa.

— Zambals signalizē, — Ozerovs sacīja. — Esam jau gandrīz pie mērķa.

Mašīna sāka ripot ātrāk un devās lejup ieplakā.

*

Visi ekspedīcijas dalībnieki apgulās turpat mašīnas kulbā.

Zora jau ierosināja uzcelt teltis, bet Arkādijs Mihai- lovičs tikai dīvaini pasmaidīja un teica, ka šeit neva­rēšot iedzīt mietus. Zora piesita ar āmuru pie zemes un pārliecinājās, ka zem plānas smilšu kārtiņas ir cieta, skanīga klints.

Kad Zora pamodās, mašīnā neviena vairs nebija. Zora steigšus nolēca zemē. Rīts bija apbrīnojami kluss. Automašīna atradās plašas iedobas vidū, kuras virsma bija pilnīgi līdzena. Iedobas tālajā rietumu malā atspo­guļojās pirmie saules stari, bet līdzenumā vēl snauda Atasula kalnu grēdas aukstā, zilganā ēna. Tīras, spožas debesis plētās pār dzelteno smilšu klaju.

Zambals un šoferis pietupušies pūlējās aizdedzināt prīmusu.

— Kur tad Batsurs un Arkādijs Mihailovičs? — Zora jautāja, apžilbinošās debesu zilgmes spožumā pie­miegdams acis.

— Aizgāja uz to pusi, — Zambals sacīja, pamājis ar roku. — Klinšu caurums gāja skatīt. Liels caurums. Ai, ai! Dikti dziļš. Mēs vakar atradām.

— Kāpēc nepamodinājāt mani?

— Kāpēc man prasi? — Zambals brīnījās. — Bat­suram prasi. Tur viņš nāk . . .

Ozerovs un Batsurs lēnītēm soļoja šurp, uz mašīnu.

— Apbrīnojami, — Batsurs sacīja pienākdams.

— Apbrīnojami, — viņš atkārtoja un stipri uzsita Zo- ram uz pleca. — Spēkavīr, vai tu saproti, ko tas no­zīmē?

— Nē, nesaprotu, — Zora sacīja, — glaudīdams sev plecu.

— Arī es nesaprotu, — Batsurs vaļsirdīgi teica.

— Bet Arkādijs Mihailovičs saprata; atklājums ir ār­kārtīgs un gandrīz neticams.

— Mini kādu citu izskaidrojumu, — Ozerovs sacīja.

— Cita nezinu. Turklāt uzskatu, ka tev taisnība. Bet galva tomēr plīst pušu, domājot par visu redzēto.

— Vai atradāt apakšzemes templi? — Zora ziņkāri jautāja.

— Templim tur ir jābūt, — Batsurs atbildēja. — Pa­ēdīsim brokastis un iesim to apskatīt. Bet templis nav galvenais.

— Kas tad?

— Tas, uz kā tu stāvi.

— Smiltis?

— Spēkavīr, tava apķērība netiek līdzi tavai ziņkārībai… Paraus ar ķepiņām smiltis un pasaki, kas atrodas zem tām.

— Vai tu redz! — Zora iesaucās, atrausis smiltis.

— Gluži tāpat iesaucos arī es pirms pusstundas. Kas tas ir par iezi?

Zora uzsita ar veseri pa gludo, it kā nopulēto tumš­pelēka akmens virsmu. Nogulās knūpus, atrausa smil­tis lielākā plankumā, vērīgi apskatīja dīvaino iezi; pa- gajas citā vietā, parakņājās arī tur — atkal tas pats iezis.

Viņš četrrāpus virzījās apkārt automašīnai un zem plāna irdenas smilts slānīša visur atrada tēraudcietu, gludu pelēka akmens virsmu. Tajā nebija gandrīz ne- yienas plaisas, un veseris lēca atpakaļ kā no laktas. Zora piecēlās kājās, paskrēja dažus desmitus metru, at­kal parausa smiltis. Tas pats . ..

— Vai visur ir šāds pamats? — viņš izbrīnījies jau­tāja.

— Visā ieplakā, — Ozerovs atbildēja. — Vietām smilts kārta biezāka. Tā, acīm redzot, nespēj noturē­ties uz gludās virsmas. Vēji smiltis arvien aizpūš. Zora, kā jūs domājat, kas tas ir?

— Ja mēs nebūtu Gobi tuksnesī, es teiktu, ka tas izskatās pēc pulēta betona un visa šī ieplaka līdzi­nās . . . lidlaukam.

— Lieliski! — Ozerovs sacīja. — To nu gan ne­gaidīju …

— Zora, Zora! — Batsurs iesaucās. — Tu būsi aka­dēmiķis. Apsveicu … Zili brīnumi!…

— Jūs taču mani nesapratāt, — Zora gandrīz rau­dādams protestēja. — Un neļāvāt pabeigt sacīto. Es taču teicu — ja mēs nebūtu Gobi tuksnesī. Bet mēs esam Gobi tuksnesī! Kuram katram stulbenim skaidrs, ka šeit betons nevar būt. Par ko jūs mani turat? Protams, es sajēdzu, ka tas ir pavisam kas cits. . . Bet kas? Lavas virskārta? Lava izplūdusi pa ieplakas gultni, un radies šis «betons» … Ko jūs smejaties? Vai tad tā nav?

— Mēs nesmejamies, — Ozerovs nopietni atbildēja. - Tomēr nekad nevajag tūlīt atteikties no spriedu­miem, kas tev pašam liekas vispareizākie. Šī ieplaka mazliet taču līdzinās lidlaukam?

— Jā gan, bet…

— Arī es domāju tāpat. Protams, lava tā nav. Vis­drīzāk tas ir betonam līdzīgs, bet daudz izturīgāks mākslīgs materiāls. Un šis laukums varbūt bijis kaut kas tāds kā . .. lidlauks. Kaut kas tāds.. . Nesteigsi­mies ar galīgiem secinājumiem. Redzēsim, ko dos apakšzemes apskate …

*

Pazemes pētīšana ilga veselu dienu. Batsurs, Oze­rovs, Zambals un Zora lēnītēm virzījās pa gaiteņu un zāļu labirintu. Svaiga gaisa strāva rāva uz priekšu paštaisītās lāpas liesmu. Visi četri gāja gaisa plūsmas virzienā. Reizēm apstājās, lai palūkotos blakus gaite­ņos. Visas ejas un zāles bija izcirstas blīvā, pelēkā smilšakmenī. Uz gludi nopulētām sienām ne uzrakstu, ne zīmējumu. Zāļu augstās, pusapaļās velves pārsteidza ar ģeometrisko formu pareizumu.

— Dīvaina būve, — Batsurs brīnījās. — Ar kādiem instrumentiem izcirsts šis labirints? — Laikam gan šis nav ne mongoļu un pat ne ķīniešu roku darbs . . .

— Protams, šī ir daudz vecāka būve, — Ozerovs piekrita. — Droši vien veidota reizē ar laukumu, ko Zora nosauca par lidlauku. Mongoļu mūki daudz vēlāk apakšzemes zāles pārvērtuši par templi.

— Kas tad visu to izbūvējis? — Zora brīnījās.

— Spēkavīr, nesteidzies! Visu uzzināsim! Ja trīs mednieki apvieno savus pūliņus, viņi savaņģo pat vis­stiprāko lauvu.

— Batsur, vai tad Mongolijā ir lauvas?

— Tagad nav, bet pagājušajos ģeoloģiskajos laik­metos ir bijušas. Es tiku domājis . . .