Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Tumovs, zvilnēdams gultā guļammaisā, dusmu pilns mēģināja atrunāt Ozerovu un Batsuru, kas atpūtās tur­pat zemē uz tūbas paklājiem.

— Dulnie, kur jūs brauksiet? Tagad šādas vētras gadīsies arvien biežāk. Tuvojas rudens. Vai dzīve jums jau apnikusi?

— Vēl viens skorpions, — Batsurs teica, neko ne­atbildējis uz Tumova jautājumu, un ar veseri iegāza pa teltī ieklāto brezentu. — Pat skorpioni vairs nevar paciest šo smilšu puteni. Neatlaidīgi rāpjas teltī cits pēc cita.

81

— Ja sāks streikot motors, — Tumovs turpināja, *— ko darīsiet tuksnesī vieni paši simtiem kilometru

6 — A. Salimovs

no apdzīvotam vietām un akam? — Viņš saka nevai­dami kāsēt.

— Igor, velti tu esi tik daiļrunīgs, — Ozerovs klusu sacīja. — Jautājums ir izlemts: vētra rimsies, un mēs brauksim. Varbūt mums tagad ir radusies izdevība, kas nekad vairs neatkārtosies. Kad vēl kāda ekspedīcija nokļūs šinī novadā? Mums jānoskaidro viss, kas vien mums pa spēkam noskaidrot.

— Dzīšanās pakaļ rēgam! — Tumovs kliedza. — Es vēl jūs saprastu, ja jūs turpinātu darbus Adžbogdo ap­kārtnē. Bet doties neizpētīta tuksneša vidienē, aizbraukt simtiem kilometru no plato, ko jūs paši uzskatāt par pētījumu galveno objektu, — to jau nedarītu pat vāj- prātis.

— Dažreiz ir lietderīgi attālināties no pētījumu ob­jekta, — Ozerovs piebilda. — Tuvumā sīkumu dēļ ne vienmēr var saskatīt galveno.

— Jūs nebraucat šādu apsvērumu dēļ, — Tumovs viņu pārtrauca. — Jums sagrozījuši galvu prātā jukušā mirēja murgi. Neviens pētnieks, kuram kaut cik paš­cieņas, nešķiestu laiku un spēkus šādām blēņām.

— Varbūt mēs esam vāji pētnieki, — Ozerovs gluži mierīgi piekrita. — Neesam spējuši visus jautājumus atrisināt tik viegli un vienkārši, kā esi atrisinājis tu. Bet ļauj mums pašiem tikt skaidrībā par savām kļūdām. Atgriezušies mēs varbūt apsveiksim tevi un aplieci­nāsim, ka tava hipotēze ir pareiza.

— Vai arī atvedīsim jaunu hipotēzi, — Batsurs pie­bilda tādā pašā noskaņā kā Ozerovs.

— Bet kāpēc gribat meklēt pierādījumus saviem tā sauktajiem «enerģētiskajiem izvirdumiem» simtiem kilometru no vulkāniem?

— Neviens taču tev nav sacījis, ka braucam mek­lēt pierādījumus par «enerģētiskajiem izvirdumiem».

Tumovs pielēca gultā sēdus.

— Atkal jauna hipotēze?

— Varbūt.

— Arvien trakāk! … Kāda tad ir tas būtība?

Tu gauži steidzies mūsu jaunajiem priekšstatiem atkal piekārt apzīmējumu — «fantāzija», — Ozerovs iecietīgi sacīja. — Draudziņ, šoreiz nekas nesanāks!

Klusītēm tev pateikšu, ka šie jaunie priekšstati man pašam šķiet gandrīz fantāzija. Pacieties… kamēr bū­sim atgriezušies.

— Protams, fantāzija! — stūrgalvīgi iesaucās Tu­movs. — Viss ir fantāzija! Viena vienīga fantāzija!

— Tīrā fantāzija, — Batsurs piebilda.

Visi trīs sāka skaļi smieties un tūlīt arī klepot.

— Tavi nodomi mums ir skaidri, — Ozerovs sacīja. — Paldies par gādību, bet mēs tomēr brauksim. Batsur, tā taču darīsim?

— Protams. Kālab gaidīt, kamēr āzim ragi izaugs līdz debesīm un kamielim aste līdz zemei? Paklausie­ties, liekas ari vētra sāk gurt. Tā ir laba zīme.

*

Viņi aizbrauca nākamās dienas rītā. Tumovs nodeva Ozerova un Batsura rīcībā labāko apvidus automašīnu. Plašajā, slēgtajā kulbā sakrāva benzīna mucas, pārtikas produktus, guļamos maisus, aparātus. Ozerovs iekārto­jās kabīnē blakus šoferim — drūmam pusmūža mongo­lim. Batsuram, Zoram un Zambalam bija jāsēž kulbā.

— Tūkstoš kilometru garš ceļš vienmēr sākas ar pirmo soli, — Batsurs sacīja un iekāpa smagi piekrau­tās mašīnas kravas kastē.

Vienmērīgi iedunējās lieljaudas motors; auto lēni devās uz priekšu.

Visi nometnes ļaudis bija sanākuši, lai pavadītu ceļotājus. Zaļā mašīna uzbrauca vienā paugurā, pazuda aiz tā, pēc tam parādījās uz nākamā, tālākā. īsu brīdi automašīna bija redzama paugura korē. Pēdējo reizi pavīdēja kabīnes logā un kulbas durvīs rokas — un apvidus automašīna pazuda no redzes loka, it kā izgaisa tuksnesī.

Tumovs ar smagu sirdi atgriezās nometnē. Viņam uzmācās drūma priekšsajūta.

6*

83

Otrā rītā mašīnu, zirgu un kamieļu karavāna atstāja pie karstā avota iekārtoto nometni un, sarindojusies garā virknē, devās uz ziemeļrietumiem, uz apdzīvotiem novadiem.

Jau otro nedēļu Ozerova un Batsura nometne at­radās pie sarkanīgajām Atasulas klintīm. Pretēji Tu­mova pareģojumiem laiks turējās ciešams. Dienās ce­pināja svelme, naktīs saldēja aukstums, tomēr putekļu vētras vairs neatkārtojās.

Ozerovs un Batsurs izbraukāja Atasulas masīvu krus­tām šķērsām. Nekā ievērības cienīga te nebija. Iesar­kanie klinšu torņi, dzegas, izciļņi, ko vēji bija izdel­dējuši rudajos smilšakmens iežos, tādi paši kā citos lielā tuksneša novados. Tāpat visapkārt pletās bezga­līgi, akmeņaini plato, dzeltenas smilšu kāpas, lēzenajās takiru «bļodās» spīguļoja sāls kristāli.

Klostera drupas atradās nelielā aizā. Tas bija pilnīgi izpostīts un, kā redzams, pamests jau sen. Tikai čūskas klusītēm slīdēja pa gludajām akmens plāksnēm un, sa­dzirdējušas dobjus soļus, steidzās paslēpties starp klinšu bluķiem.

Vienīgā avota ūdens sāļš un tik tikko derēja dzer­šanai.

— Varens ūdens, — Batsurs jokojās. — Zupai nav jāber klāt sāls.

— Vai drīz brauksim projām no šejienes? — Zora interesējās un šķebinādamies atbīdīja emaljētu krūzīti ar tēju.

— Kaut rītdien, spēkavīri Bet vispirms gan jāatrod apakšzemes templis.

— Tāda tempļa te nemaz nav.

— Nesteidzies ar apgalvojumiem. Templim šeit ir jābūt. Vecais taču runāja par apakšzemes templi.

— Bet ja templis ir kur citur?

Batsurs sadrūma. Šāda doma arī viņam jau vairāk­kārt bija iekritusi prātā. Ja nu viņš un Ozerovs nav lāgā sadzirdējuši mirēja vārgās balss minēto nosaukumu? Vecais vīrs runāja par alām. Vienā no tām esot tem­plis ar milzīgu tēlu. Bet šeit no alām nebija ne vēsts.

— Atgriezīsies Arkādijs Mihailovičs, aprunāsi­mies, — Batsurs sacīja. — Šodien viņš nez kādēļ ilgi ir projām. Drīz iestāsies nakts .. .

— Diezin kur tagad ir mūsējie, — Zora sapņaini ierunājās. — Droši vien Alma-Atā, bet varbūt nokļu­vuši jau Maskavā.

iM

— To visu mēs zinātu, — Batsurs piebilda tikpat žēlabaini, — ja kāds mans paziņa laikus būtu pārbaudī­jis radioaparatūru.

Zora pietvīka gluži sarkans.

— Nudien, Batsur, es neesmu vainīgs. Es taču jau teicu… Jūs pašā pēdējā brīdī sadomājāt ņemt mani līdzi, kad viss bija iesaiņots. Turklāt radioaparātu pār­baudīja Igors Nikolajevičs . . . Droši vien viņš radio­aparatūras kastē ir iebāzis sautētas cūkgaļas konservus un nevis rezerves baterijas. Viņš vienmēr visu saputro un aizmirst. Instrumentu tabulas Igors Nikolajevičs bija ielicis ekspedīcijas aptieciņā, apdegumu ziedi — pie pārtikas produktiem. Kad mēs atpūtāmies pie bazalta iežu plato, pavārs šo ziedi kopā ar majonēzi bija pie­licis pie vinegreta. Neviens to neatskārta. Tikai brī­nījās, kāpēc ēdiens ožot pēc zālēm. Pēc tam Igors Nikolajevičs palūdza mani, lai es sameklējot apdegumu ziedi, un es atradu tikai tukšu kārbiņu līdzās majonē­zes burkām. Igors Nikolajevičs toreiz aizliedza citiem stāstīt par to . . .

— Spēkavīr, draugus aiz muguras nedrīkst apru­nāt, — Batsurs zobgalīgi sacīja. — Draugiem būs caurs miegs. Arī tu gulēsi nemierīgi. . . Igors Nikolajevičs ir tikai mazliet izklaidīgs tāpat kā visi izcilie zināt­nieki. Es tavā vietā tomēr tūlīt būtu pārbaudījis radio­raidītāju. Tad mums nebūtu pārtrūkuši sakari ar ārpa­sauli. Tagad var gadīties, ka mūs sāk meklēt kā bez vēsts pazudušus.