Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Tik liels dimants! — Batsurs pavisam pārsteigts iesaucās. — No kurienes?

Ozerovs paņēma kristālu un ļoti uzmanīgi aplūkoja.

— Ja §is tiešām ir dimants, — viņš beidzot sacīja, — tad neapšaubāmi vislielākais, kāds jebkad atrasts uz mūsu Zemes. Šī plāksnīte sver apmēram kilogramu. Kur tā atrasta?

— Zora to šodien atradis starp oļiem vienā no plakankalnes aizām.

— Nepavisam nav apdilusi, — Ozerovs piebilda. -— Visas šķautnes asas. Vai atrasts viens pats dimants?

— Protams. Šādi dimanti dučiem apkārt nemētājas.

Ozerovs iedeva spīguļojošo kristālu Batsuram. Jau­nais ģeologs aiz sajūsmas paklakšķināja mēli.

— Nu? — Tumovs vaicāja.

— Apbrīnojams dimants, — Batsurs teica, un satrau­kumā viņa balss iedrebējās.

— Arkādij, bet ko sacīsi tu?

Ozerovs vēlreiz paņēma kristālu, ilgi vēroja tā šķautnes un plaknes caur lupu, smagi nopūtās un uzlika kristālu uz galda.

— Nezinu, kas tas tāds ir, — viņš teica, — bet, manuprāt, dimants gan nav.

Tumovs tīri vai palēcās no sēdekļa. Pakampis ar vienu roku visās varavīksnes krāsās dzirkstošo kristālu un otrā rokā pelēcīgu minerāla plāksnīti, viņš tās pie­grūda Arkādijam pie acīm un kliedza:

— Šis ir korunds — cietības ziņā dimanta tuvākais kaimiņš, tu to labi zini. — Paskaties! — Viņš ar spožā kristāla šķautni vilka svītru uz korunda plāksnītes. Ra­dās dziļa rieviņa asām malām. — Redzi nu! Neesot di­mants? Bet korundu griež kā sviestu . . .

Ozerovs vēlreiz paņēma mirdzošo kristālu, atkal ap­skatīja to, ieskrāpēja svītru korundā un atdeva kris­tālu atpakaļ Tumovam.

— Un tomēr dimants tas nav, — viņš nešaubīgi at­kārtoja. — Šī viela daudz cietāka nekā dimants. Atkal viena mīkla …

*

Veselas trīs dienas ekspedīcijas dalībnieki meklēja vēl kādu drumslu no apbrīnojamā minerāla, ko Tumovs bija nosaucis par dimantu, bet meklējumi bija nesek­mīgi. Ne aizās izžuvušo gultņu oļos, ne zaļganbrūnajās smiltis nemanīja ne to vismazāko dīvainā minerāla graudiņu.

Ozerovs pirmais ierunājās, ka meklēšana jāpār­trauc. •

Jānoskaidro vispirms, kas tas ir par minerālu,—•

viņš pārliecināti sacīja, — un tikai pēc tam jāmeklē. Varbūt šai vielai nav nekā kopēja ar plakankalnes iežiem.

Misters Pigasters pēc atgriešanās nometnē nenāca laukā no savas telts. Sekretāram viņš lika, lai tas pa­sakot Tumovam, ka viņš esot ar mieru parakstīt proto­kolu jebkurā brīdī.

Vecā klostera sarga mūžs strauji gāja uz beigām. Ārsts necerēja viņu dzīvu aizvest pat līdz tuvākajai slimnīcai. Vecais neēda vairs ne kumosu, gulēja kā koka gabals, vienaldzīgs pret itin visu. Uz jautājumiem neatbildēja, acis vaļā nevēra. Ozerovs un Batsurs vis­visādi pūlējās piedabūt, lai viņš ko parunā, bet velti. Pirmajās dienās vecais vēl kaut ko čukstēja, bet tad cieši saknieba lūpas un apklusa.

Ceturtajā dienā pēc zinātnieku atgriešanās no klos­tera izbeidzās radiotraucējumi. Radistiem izdevās no­dibināt sakarus ar Tonhilu un paziņot, ka ekspedīcijas nometnē atrodas smagi sasirdzis cilvēks, kas steidzami jāievieto slimnīcā.

Otrā rītā Zunduins Očirs atbildēja ar radiogrammu un lūdza iekārtot nometnes tuvumā laukumu, lai tajā varētu nolaisties sanitārā lidmašīna.

Tumovs tūlīt aizbrauca izraudzīt lidmašīnas nolai­šanās vietu.

Ozerovs sēdēja teltī un domīgi šķirstīja lauka dienasgrāmatu lappuses. Pa durvīm pabāza galvu Bat­surs.

— Neko neesmu izdomājis, — Arkādijs atbildēja uz jaunā ģeologa vaicājošo skatienu. — Vesela čupa sav­rupu vērojumu un faktu. Daudzi no tiem apšaubāmi. Trūkst paša galvenā. Nekad vēl pats sev neesmu licies tik nevarīgs.

— Ja vecais sāktu runāt… — Batsurs piebilda un nopūtās.

— Laikam gan viņš paņems sev līdzi kapā to, ko zina. Turklāt jājautā — vai viņš vispār zina kaut ko svarīgu.

— Ja mēs vēl paliktu šeit vienu vai divas nedē­ļas? — Batsurs ierosināja, pārbaudoši lūkodamies uz Ozerovu.

— Ko mēs te darītu?

— Turpinātu plakankalnes pētīšanu.

Ozerovs šaubīdamies pagrozīja galvu un piecēlās no galda.

— Pēc dažām stundām ieradīsies lidmašīna, — Bat­surs sacīja.

Viņi izgāja no telts. Vēja nebija. Sausa, smacējoša tveice ieskāvusi tuksnesi. Karstums strāvoja no duļķai­nās zilivioletās debess, karstums dvesa no nokaitušās, akmeņainās zemes, karstums plūda no tuvējām melni- brūnajām kraujām.

Ārsts kopā ar kādu strādnieku iekārtoja virs sani­tārās telts baltu sauljumu.

— Tādas svelmes vēl nav bijis, — teica ārsts, pa­vērsdams augšup sviedriem noplūdušo seju. — Dzeru un svīstu, svīstu un dzeru.

— Kā šodien jūtas jūsu pacients? — Ozerovs vai­cāja.

— Ar vienu kaju viņš ir jau tur… — Ārsts izteik­smīgi savieba seju. — Otru kāju noturu uz bedres malas ar iešļircinājumiem. Tomēr tas ir tikai dažu stundu jautājums.

— Pēc jūsu domām — kāpēc viņš mirst?

Ārsts noņēma platmali un slaucīja ar kabatas laka­tiņu nosvīdušo pliko pauri.

— Es varētu jūs apstulbināt ar desmitiem diagnožu, starp kurām pirmajā vietā būtu vecums, vispārējs spēku izsīkums, bet… — ārsts apklusa.

— Bet? … — Ozerovs jautājoši atkārtoja.

Ārsts samulsis nopūtās.

— Nevaru šeit izdarīt nepieciešamās analīzes; ma­nas domas ir tikai hipotēze un varbūt visai pārdroša. Manuprāt, večuks mirst no' staru slimības.

Ozerovs un Batsurs pārmija skatienus.

No telts atskanēja kluss vaids. Ārsts pašķīra marles aizkaru un iegāja tumšajā durvju ailē. Ozerovs un Bat­surs viņam sekoja.

Vecais gulēja nepakustēdamies. Viņš bija tik izģin-

n

dis, ka kaulu apveidi nojaušami pat cauri plānajam palaga audumam. Šķita — saliekamajā gultiņā ielikts cilvēka skelets. Vecā vira acis bija aizvērtas, bet lūpas brīžiem lēnītēm kustējās. Ārsts saņēma nevarīgo roku, sataustīja pulsu. Ozerovs un Batsurs pieliecās gluži klāt pie slimnieka sejas, cenzdamies saprast, ko čukst bālās lūpas.

— Šķiet, viņš kādu sauc? — Ozerovs sacīja un pa­lūkojās uz Batsuru.

— Csst, — jaunais mongolis viņu aprāja. — Tas laikam tā zēna vārds. Ja mēs pamēģinātu? …

— Cambin! — večuks atkal čukstēja.

Batsurs saudzīgi, bet noteikti pastūma nost no slim­nieka gultiņas ārstu un Arkādiju, nometās uz ceļiem, uzlika roku uz slimnieka krūtīm.

— Es esmu Cambins, — klusi, bet skaidri viņš teica mongoļu valodā. — Esmu atgriezies pie tevis. Vai tu dzirdi?

Vecā sejā pavīdēja kaut kas līdzīgs smaidam.

— Tu esi dzīvs. .. Pērkondārdu gari tevi, puisīt, nav nobendējuši? . .. Tu iekāpi Dārdu aizas rīklē un esi atgriezies sveiks un vesels… Tagad nomiršu mierīgu prātu. .. Vai atradi pērkondārdu garu svētās, mirdzo­šās plāksnes?…

— Atradu … — Batsurs atbildēja.

— Puisīt, nevienam nesaki nekā par to. Neizpaud veco Gobi noslēpumu uzplijīgiem ļaudīm. Ja viņi uz­zinās Dārdu aizas noslēpumu, Gobi novadu piemeklēs lielas nelaimes … Paslēp to, ko esi atradis. Steidzies uz Atasula alām … Pazemes templī noliec savu guvumu pie Lielā Lamas tēla kājām. Blakus tai vienai spožajai plāksnei… Vai atceries? Tempļa sienā iecērt uzrak­stu … Arī tu esi veicis varoņdarbu, iekļuvis Dārdu aizā. Lai saglabājas tavs vārds . .. izredzēto vidū … Es aizeju … Tu stāsies manā vietā . . . Paies piecas ziemas, un pērkondārdu garu trakošanas dienā tev… tev vajag…