Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

65

Klusi smiekli, it kā rīklē kaut kas guldzētu, skanēja atbildes vietā. Skrandas nodrebēja uz veča puskaila­jiem pleciem.

5 — A. Sallmovs

— Runā! — Pigasters draudīgi atkārtoja.

Vecais mongolis arvien vēl klusi smējās.

— Runā, kad tev saka!

— Svešzemniek, tu gribi augšāmcelt no miroņiem sensenu teiksmu. Jautā par to Gobi vējiem. Tie tev varētu pastāstīt. Jautā šīm smiltīm. Tās atminas. Smiltis dejoja, liesmainiem virpuļiem joņojot. Jautā sarkanās zvaigznes stariem. Tās zina atnācēju likteni. Lielo ma­šīnu pēdas jāmeklē tur, kur dzimst saule. Tas ir tālu tālu.. . Vecais lama Uerens gan tev pateiktu. Viņš zi­nāja pagājību un nākamību . .. Bet lama sen jau miris. Arī Cambins pagalam. — Vecā vīra balss iedrebējās un apklusa. — Drīz es iešu viņu ceļu … Tu gribi uzmodi­nāt no miroņiem aizmirstu teiksmu . .. Kāpēc? … Saskaiti visus pagraba sienās iekaltos robus, un tu sa­pratīsi. Viņi neatgriezīsies … Viņi sen jau aizmirsuši šo pasauli. Mēs visi esam piekrāpti. . . Lama Uerens ir mani piekrāpis. Svešzemniek, bīsties no pērkondārdu garu dusmām!

— Bet lielās mašīnas, — Pigasters nerimās, — kur un kad tu tās redzēji?

— Stulbenis! — vecais trakās dusmās kliedza. •— Stulbenis un melis! Neko tu nezini par mirušo teik­smu un nekad neko neuzzināsi. Es neesmu nodzīvojis ne deviņdesmit ziemu. Saskaiti, cik svēto zīmju iecirtušas sienā manas vecās rokas. Pēc tam saskaiti visas zī­mes … Tu apmaldīsies gadu tūkstošu gājumā. Visi, kuri ko zināja, sen tapuši par tuksneša pīšļiem. Es esmu pēdējais .. . Bet tu neuzzināsi nekad . . . Ha, ha, ha! …

— Bet lielās mašīnas šeit bija vēlreiz, pavisam ne­sen. Bija, vai ne? — Pigasters pieglaimīgi vaicāja, urbtin urbdamies ar acīm sirmgalvja sejā.

Vecā mongoļa galva nevarīgi noslīga uz krūtīm. Šķita, ka viņš paģībst.

— Seanss beidzies, — Pigasters gluži vīlies nomur­mināja un piecēlās. — Tagad tas ubags aizmigs.

— Vai esat apmierināts? — Batsurs strupi jautāja, neskatīdamies uz amerikāni.

Bet kāpēc neapmierināts ir mans jaunais draugs? V.11 nīdna vietā viņš būtu rīkojies citādi?

— Savām aizdomām nekad neesmu meklējis apstipri­nājumu vājprātīga cilvēka murgos.

— Bet es domāju, ka mērķa sasniegšanai jāizmanto visi līdzekļi.

— Tātad, ja vecais vīrs būtu apliecinājis to, ko jūs viņam pūlējāties uztiept, jūs pasludinātu, ka viņa vārdi pierāda jūsu iedomu pareizumu? Jūs izziņotu, ka pavadonis iznīcināts, izmēģinot jaunu ieroci?

— Batsura kungs, kāpēc uztraucaties? Neko līdzīgu neesmu sacījis.

— Bet pati jūsu metode — meklēt jebkādus pierādī­jumus ar jebkādiem līdzekļiem . . .

— Batsur, nomierinies, — Ozerovs klusu teica. — Varbūt ir pat labāk, ka Pigastera kungs aprunājās ar veco sargu. Tagad Pigastera kunga šaubas būs galīgi izgaisušas. Pēdējos mēnešos un pat gados vecais vīrs nevienu nav redzējis. Viņa atmiņā saglabājušās tikai senu leģendu atliekas … Pigastera kungs, tā taču ir?

— Gandrīz, — Pigasters paklanījās un sakārtoja ap­sēju, kas sedza viņa galvu.

— Iešu un nodīrāšu leopardam ādu, — Batsurs sacīja.

Kad viņš pazuda aiz nogruvušajiem klints bluķiem, Pigasters piekliboja pie Arkādija.

— Man negribētos, ka jums rodas aplami priekš­stati par manu metodi, mister Ozerov. — Amerikānis pieliecās Arkādijam gluži pie sejas un pat pieskārās ar tievajiem pirkstiem pie viņa jakas pogām. — Ne­tīkoju pakļaut veco savai gribai, vēlējos tikai piedabūt, lai viņš sāk runāt. Viņam bija jāizstāsta tas, ko viņš zina. Bet vecais sāka muldēt velns zina ko . .. Varbūt viņš tiešām nevienu nav redzējis. Saprotiet mani pa­reizi! Mans uzdevums jau no paša sākuma nebija viegls un vēlāk, notikumiem risinoties, kļuva vēl grūtāks. Valsts departamenta oficiālā versija jāuzskata par sa­irušu. Zaudēt nevienam nepatīk un it īpaši politikā. Sa­vienotajās Valstīs mans ziņojums dažam labam nebūs pa prātam. Būšu spiests atstāt kādu spraugu . .. citā­diem secinājumiem. Būšu spiests rakstīt pusvārdos, ar zemtekstu … Jūs taču saprotat? Visu Mongoliju ne­esmu spējis apskatīt… Seit kaut kur katrā ziņā kaut

5* 67 kas paslēpts. Tā taču ir? … Atklāti sakot, viss apni­cis … Apnicis no oda pūst ziloni, kā mēdz teikt. To visu, mister Ozerov, protams, saku tikai jums. Ja jūs zinātu, cik ļoti apskaužu jūs un Tumova kungu! Cik liela laime — darīt to, uz ko tiecas sirds, un ticēt, ka darāmais darbs tiešām nepieciešams! Pirms vairākiem gadiem pētīju Grenlandē atmosfēras elektrību. Viss būtu jauki, bet manu šefu interesēja arī vietas, kur varētu ierīkot lidlaukus. Ja kāds saskaitītu, cik maz laika va­rēju veltīt atmosfēras elektrībai… — Pigasters paplēta rokas un nopūtās.

Ozerovs klusēdams smēķēja.

— Man ļoti patīk krievi, — amerikānis pēc īsa brīža turpināja, — it īpaši krievu zinātnieki. Piemēram, misters Tumovs. — Pigasters izteiksmīgi pacēla pirkstu. — Tas ir patiesi izcils zinātnieks. Bazalta plakankalne kondensē saules enerģiju — lieliska doma. Apbrīnoju, kā gan krievi nebaidās runāt par saviem atklājumiem, iekām tie nav publicēti.

— Tā jau tikai iepriekšēja hipotēze, — Arkādijs piebilda.

— Jā, jā, saprotu. Bet pie mums tas … nav parasts, mister Ozerov. Gudru domu viegli piesavināties un uz­dot to par savējo. Dārgais mister Ozerov, nav šaubu, ka arī jūsu doma ir vērtīga. «Zemes dzīļu lieljaudas neitronu izstarojums.» Tas ir kaut kas jauns un dros­mīgs. Taču runāšu vaļsirdīgi. Es jūsu domai nepiekrītu. Man kā ģeofiziķim tuvāki un vairāk saprotami ir mis­tera Tumova uzskati. Ceru, ka jūs neņemsiet ļaunā ma­nus vārdus…

Atgriezās Batsurs un stiepa līdzi nule nodīrāto leo­parda ādu. Pigasters varen vērīgi to apskatīja un pa­grozīja galvu.

— Lielisks zvērs. Nevis leopards, bet īsts tīģeris. Tādu ādu man patiktos izklāt savā kabinetā.

— Leoparda āda pieder jums, — jaunais mongolis bez jebkādas dižošanās sacīja.

— Ķēnišķīga dāvana! Nespēju atteikties. Mister Batsur, esmu jums divkārt pateicīgs.

— Bet nu gan brauksim, — Ozerovs ierunājās.

— Un viļiš! — Pigasters parādīja ar pirkstu uz klos­tera sargu. Vecais sēdēja klinšu ēnā un klanīja kailo pauri, kas šķita kā no vaska veidots.

— Viņu, protams, ņemsim līdzi.

— Jāpiesien gan būs, lai pa ceļam neizlec no ma­šīnas, — Batsurs piebilda.

Vecais nelikās ne zinis. Acis pievērtas, lūpas klusī­tēm kaut ko čukstēja. Amerikānis šķebinādamies pavir­zījās nostāk, kad Batsurs iestūma veco mašīnā un ietīs­tīja brezenta apmetnī. Gaziks bez steigas ripoja atpakaļ pa šorīt iebraukto sliedi.

Nometnē ceļinieki atgriezās naktī. Pigasters visu laiku nebilda ne vārda.

Ierāvies sēdekļa stūrī, viņš saviebies šad un tad pašķielēja uz savu nekustīgo kaimiņu.

Tumovs viņus jau gaidīja. Pēc Igora sejas Ozerovs tūlīt saprata, ka nometnē kas noticis. Pigasteru un ve­čuku nodeva ekspedīcijas ārsta gādībā, Ozerovs un Batsurs iegāja Tumova teltī.

Vakariņas ēdot, Arkādijs īsos vārdos pastāstīja par braucienu. Tumovs klausījās un klusēja. Pat vēsts, ka Pigasters pēkšņi sācis runāt krieviski, šķiet, neradīja Igorā izbrīnu.

Kad Ozerovs savu stāstu bija beidzis, Tumovs klu­sēdams izņēma no karšu somas un nolika uz galda kādu priekšmetu.

Tas bija diezgan prāvs, plakans caurspīdīga kristāla gabals. Elektriskās spuldzes gaismā kristāls iedzirkstījās visās varavīksnes krāsās.