Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

2ora nespēja nodibināt sakarus ar autokolonu. Lai­kam vainīgi bija karakurti. Pats ļaunākais, ka neizde­vās sazināties arī šorīt. Austiņās skanēja tādi sprakšķi, it kā tuvumā plosītos pats niknākais negaiss. Šķiet, uz­tvērējā kaut kas nebija kārtībā, bet kas — to 2ora neizprata.

«Nu viņi teiks, ka es no radio neko nesaprotu,» 2ora nobijās.

2ora pat nosvīda, pamanījis, ka Ozerovs mierīgi raugās uz viņu un pacietīgi gaida, kad varēs sarunāties ar otru grupu; 2ora pat sameloja, ka autokolona ne­atbildot.

«Varbūt kādi vietēji traucējumi,» viņš drūmi do­māja, iedams blakus Batsuram. «Bet no kurienes?»

Batsurs smaidīdams brīdi vēroja 2oras saīgušo seju. Pēc tam uzsita viņam uz pleca.

— Nu, spēkavīr, neskumsti! Un neskaisties. Dus­mas dara cilvēku vecu, smiekli — jaunu. Smejies, un viss būs labi.

Ap pusdienas laiku mazā karavāna sasniedza kalnu pāreju. Tas notika gluži negaidot. Gājēji neatlaidīgi kāpa augšup no viena klintsbluķa uz otru. Tik tikko spēja izvilkt kājas, kuras grima sakarsušajās-iežu drum­slās, kas švirkstēdamas slīdēja lejup pa stāvajām no­gāzēm. Cilvēki vilka un bīdīja zirgus, kuri jau zaudēja pēdējos spēkus. Vienīgā rūpe «— kur likt kāju, sperot nākamo soli. Neviens neskatījās augšup.

Pēkšņi Džungārijas Gobi karstais vējš iebrāzās sa­svīdušajās sejās, norāva un aiznesa lejup Ozerova lielo platmali. Klintis pašķīrās. Kāpums bija beidzies. Ceļi­nieki stāvēja šaurā, augstās kraujās iežņaugtā sedlienē. Brūnas klintis kā milzīgi pakāpieni sniedzās tālu lejup uz lēzenām ieplakām un lielā pierobežas tuksneša pla­kankalni. Tveikainajā dūmakā izzuda dzeltenie smil­tāji, un virs tiem, noslēdzot dienvidu apvārsni, stīdzēja viļņaina, plata, balta svītra — it kā mākoņi, it kā tālu kalnu sniegi.

— Tjanšans, — Ozerovs sacīja, — Ķīnas Tjanšana vistālākās austrumu grēdas. Starp mums un tām kādi divi simti kilometru platie Džungārijas smiltāji un takiri [1] .

— Kur ir Ķīnas robeža? — Pigasters jautāja un iekā­sējās.

— Tur lejā tuksnesī savus septiņdesmit kilometrus no šejienes.

— Un neviens to neapsargā, — Batsurs piebilda, — un neviens neinteresējas, kur tā īsti atrodas. Tur,— Batsurs pamāja ar roku uz dienvidiem, — dzīvo draugi. Bet viņi ir tālu. Viņu ciemati tuksneša otrā malā pie Debesskalnu pakājes. Mūsu tautas šķir nevis robeža, bet plašais tuksnesis.

— Bet kas ir tā melnā, daudzām plaisām sašķeltā plakankalne, kas atrodas Adžbogdo pakājē? — Pigas­ters nīgri pārtrauca runātāju, ar abām rokām pietu­rēdams platmali, ko vējš tīkot tīkoja noraut no galvas.

— Tas jau ir tas vulkāniskais plato, ko atklājām pirms deviņiem gadiem, — Ozerovs skaidroja. — No šejienes redzama plakankalnes austrumu mala. Aug­stais līdzenums ir ļoti liels. Tas sniedzas tālu uz ziemeļ­rietumiem. Šis ir vienīgais šobrīd zināmais jaunā vul- kānisma centrs dienvidrietumu Mongolijā. Kaut kur virs šā plato avarējis jūsu mākslīgais Zemes pavadonis.

— Vai ar mašīnu aizbraukt tur nevar? — amerikā­nis interesējās.

— Vietumis var noiet kādu gabalu kājām. Plaisu lielākā daļa parastiem līdzekļiem nav izpētāma. Tur derētu helikopters, ja netrakotu briesmīgie vēji, kas nemitīgi drāžas šurp no Džungārijas.

Karavāna devās lejup uz vulkāniskā plato austrumu malu.

*

Šķērsojot Adžbogdo kalnu grēdu, ceļinieki neko jaunu neatklāja. Aparāti netika reģistrējuši anomāliju pazīmes. Ozerova vērīgais skatiens nepamanīja neko tādu, kas kaut cik atbalstītu viņa hipotēzi.

Palika vēl vulkāniskais plato. Karavāna jau vairā­kas stundas ar pūlēm virzījās gar tā austrumu malu. Plakankalne kraujā kritumā beidzās pie akmeņainā priekškalnes līdzenuma. Stāvās, dīvaini izrobotās klin­tis slējās virs ceļinieku galvām. Dzeguļiem līdzīgi iz­ciļņi, kolonas, ko simtiem metru biezajā lavas un vul­kānisko šūnakmeņu slānī bija izgrauzuši vēja virpuļi, izskatījās pēc varen lielām, sagruvušām pilīm, kuras cēluši milži un sagrāvuši milži. Dziļas aizas sniedzās tālu projām augstajā līdzenumā. Vējš tajās iejoņojis svelpa un dūca kā brīnumainu ērģeļu stabulēs.

Batsurs mēģināja ieiet dziļāk vienā no šīm plaisām, bet izrādījās, ka nekur tālu nevar tikt. Jau aiz pirmā līkuma šauro gultni aizšķērsoja pilnīgi stāva, vairākus desmitus metru augsta krauja.

— Šajās plaisās tā ir parasta parādība, — Ozerovs sacīja. — Bet radioaktivitāte?

— Normāla, — Batsurs paraustīja plecus.

— Viss tāpat kā pirms deviņiem gadiem …

- No kuras puses jūs toreiz devāties uz plakan­kalnes vidieni? — Batsurs vaicāja.

— Vairāk no dienvidiem; tur ir kāda aiza, pa kuru var tikt uz augšu. Blakus bija karsta ūdens avots. Lai gan ari pa plakankalnes virsmu nekur tālu nevar aiz­iet. Dziļas plaisas no vienas vietas.

— Kā varējis rasties tik dīvains reljefs? — Batsurs brīnījās.

— Varbūt lavas plakankalne apakšzemes grūdienu ietekmē sašķēlusies daudzos jo daudzos gabalos, — Ozerovs prātoja.

— Nekur neesmu redzējis neko līdzīgu.

— Vaļsirdīgi sakot, neko līdzīgu neesmu redzējis arī es, — Ozerovs pamāja ar galvu.

— Liekas, it kā ai milzīgu veseri kāds būtu tīšuprāt sitis pa šo augstieni. Gribējis saplacināt, bet tikai sa­dauzījis gabalos … Pavasaros pa šīm plaisām aizplūst ūdeņi, — Batsurs turpināja. — Paskatieties, gultnē ir straumes nogludināti oļi.

— Zīmīgi, ka šie oļi radušies no citāda ieža nekā pats plato, — Ozerovs sacīja. — Droši vien lavas slānī ir konglomerātu kārtiņas. Sie konglomerāti sairst, un tā rodas oļu veidošanās materiāls. Katrā ziņā jāpaņem paraugi.

Jau satumsa, kad karavāna sasniedza plakankalnes dienvidaustrumu malu. Šeit stāvās kraujas strauji griezās uz ziemeļrietumiem un sniedzās uz tālo, mēļo kalnu grēdu pusi.

— Jānudien savādi, — Batsurs brīnījās. — Esam nogājuši gar visu austrumu malu un neesam manījuši ne mūsu mašīnas, ne to pēdas. Biju domājis, ka biedri mūs gaidīs šeit.

— Jā, dīvaini, — Ozerovs piekrita. — Dīvaini ir arī tas, ka klusē viņu radio.

— Arkādij Mihailovič, — ierunājās Zora un, vai­nīgs juzdamies, nodūra acis, — droši vien mūsu radio nav kārtībā. Paklausieties, kādi brīkšķi un brākšķi plūst no austiņām.

Ozerovs uzlika austiņas, brīdi paklausījās, pagrozīja noskaņošanas kloķīšus un, ne vārda neteicis, iedeva austiņas Batsuram.

Mongoļa šaurās acis iepletās, tiklīdz viņš uzmauca galvā austiņas.

— Zora, kad tas sākās? — Ozerovs prasīja, pamā­dams ar galvu uz radioaparātu.

— Vakar vakarā mazliet sprakšķēja, — jauneklis apmulsis skaidroja.

— Bet šorīt?

— Stiprāk, bet ne jau tik traki kā tagad.

— Varbūt magnētiskā vētra? — Batsurs jautāja, no­ņemdams austiņas.

Ozerovs šaubīdamies pašūpoja galvu.

— Zēl, ka mums nav magnetometra, — Batsurs piebilda.

— Pārbaudīsim, kā reaģē kompasi.. .

Visi trīs sameklēja savus kalnu kompasus un at­brīvoja šautras. Tās brītiņu svārstījās, pēc tam apstājās.

— Nekādas magnētiskās vētras nav, — Ozerovs sacīja un ielika kompasu atpakaļ futrālī.

Pienāca Pigasters. Viņš jau bija paspējis uzkāpt tuvējā augstienē un binoklī apskatīt apkārtni.

Sadzirdējis, ka radio nedarbojas, Pigasters paņēma austiņas un skeptiski pasmīnēja.

— Kungi, brīnos par jūsu naivitāti, — viņš sacīja. — Radioaparāts pilnīgā kārtībā. Iemesls pavisam cits — kaut kur gluži tuvu, tepat mūsu deguna galā, darbojas traucējumu stacija. Stacija, kas traucē ārzemju pār­raides.