Aleksandrs ŠAĻIMOVS: DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Tulkoja Batsurs.

— Labos putraimos nevaid koju, veca vīra vārdos nevaid melu. Arati sveicina dārgos viesus, kas ieradu­šies Gobi novadā no tālām zemēm. Arati gauži apbrīno drošo jātnieku lielo māku, kuri atceļojuši šurp ar dzelzs rumakiem, — Batsurs uzsita ar plaukstu pa auto­mašīnas apvalku, — pāri Lielo kalnu segliem, kas sniedzas mākoņos. Pirms divdesmit ziemām arati do­māja, ka dzelzs rumaki nolaidušies no debesīm, jo dzelžu zirgiem, mūsuprāt, nebija ceļa, lai tiktu cauri kalniem. Tagad arati domā citādi. Viņi lasa avīzes un klausās radio. Viņi zina, ka cilvēkiem pa spēkam ir viss. Cilvēki spēj atrast ūdeni Gobi smiltājos, var glābt l'.ināmpulkus no sniega aukām, var izbraukt ar dzelzs rumakiem tur, kur senāk kāpa nost no zirga muguras visdūšīgākie jātnieki. Nāks laiks — un cilvēki sa­valdīs arī ļaunos pērkondārdu garus, kas mīt dienvidu debess pusē. Tad Gobi klajumi vairs nebiedēs mierīgos «anus. Arati jau daudz mācījušies no saviem vecāka­jiem draugiem, kuri dzīvo ziemeļos un rietumos. Arati mācīsies arī turpmāk. Laimīgs ir tas, kas baudījis skolo­šanās saldumu un augļus. Arati ir lepni, ka veiklo jāt­nieku vidū, kuri izvadījuši dzelzs rumakus pāri Liela­jiem kalniem, ir arī mongoļi. Mitinieties pie mums un atpūtieties, iekām neapnīk mūsu viesmīlība. Atdosim jums savas vislabākās jurtas, vismīkstākos tūbas paklā­jus, vissiltākās segas. Jaunekļi jau izrauga aitu baros pašus taukākos aunus. Resnais Cibiks, kuram zināmi visi ceptas gaļas smaržu noslēpumi, jau trin nažus. Pa­dzīvojiet pie mums, un jūs tapsiet tikpat laimīgi, cik laimīgi esam mēs, arati, sveicinādami dārgos ciemiņus.

Vecais apklusa, atkal noglauda plaukstām bārdu un, piegājis pie atbraukušajiem, svinīgi apkampa visus pēc kārtas.

Nonācis pie Ozerova, vecais vīrs uzsita viņam uz pleca un lauzītā krievu valodā sacīja:

— Tu biji Gobi — vecais Batočirins tevi atminas. Tu biji Jusunbulaks, tur, — sirmgalvis pamāja uz zie­meļiem. — Tas bija sen, daudz ziema aizgājis.

— Tēv, es tevi neatceros, — Ozerovs atbildēja, savukārt apkampdams veco vīru, — bet apskaužu tavu labo atmiņu — stepes ērgļa atmiņu. Pirms braukšanas uz Gobi biju Jusunbulakā. Kopš tā laika pagājuši jau deviņi gadi.

— Kas bijis Gobi smiltājos un atgriezies atpakaļ, tas taps laimīgs, — vecais Batočirins sacīja.

— Ja vien ir ieradies ar skaidru sirdi, — viņš pie­bilda, apkampdams Pigasteru, kas stāvēja blakus Oze- rovam.

Arati atkal sāka skaļi un laipni tērgavot, sanāca ap­kārt ciemiņiem, apskāva tos, sirsnīgi spieda tiem rokas.

Tonakt ganu apmetnē ilgi neapdzisa ugunskuri. Vējš apklusa, putekļi nosēdās. Sastingušais gaiss bija auksts un sauss. Melnajās debesīs virs tuksneša spoži mirgoja zvaigznes. Patīkams siltums plūda no ugunskuriem, ku­ros sprakstēdami dega sausi saksaulu un karaganu zari.

Batsurs, gulēdams uz tūbas paklāja starp Ozerovu un Tumovu, paklusām sacīja:

— Mūsu amerikānis pielipis pie vecā Batočirina kā dadzis pie zirga krēpēm. Runājas vairāk nekā stundu. Nez par ko?

— Apvidus un situācijas izpētes trešais paņē­miens, — Tumovs iesmējās, — vietējo iedzīvotāju iz­taujāšana.

— Vai amerikānis labi prot mongoļu valodu? — Ozerovs jautāja.

— Labāk nekā es, — Batsurs iesmējās. — Saprast var.

— Dīvains tips, — Ozerovs klusu piebilda, pavēr­damies uz ugunskuru, kur sirmais Batočirins, galvu pieliecis, uzmanīgi klausījās smaidīgā Pigastera vārdos.

— Spiegs! — Tumovs īgni sacīja.

— Ne tikai, — Ozerovs iebilda, — viņš ir arī zināt­nieks. Man ir gadījies lasīt viņa darbus par zemes strā­vām un magnētismu. Arī tev vajadzētu tos zināt.

— Blēņas. Tur nav nevienas jēdzīgas domas. Fanta- zēšana…

— Tavuprāt jau viss ir fantazēšana, — Ozerovs rāmi iebilda. — Bet īstenībā pat visfantastiskākajos priekšstatos ir savs patiesības grauds. Tā, piemēram, šodien, mūs apsveikdams, Batočirins ieminējās par pērkondārdu gariem, kas mītot Gobi dienvidos. Pro­tams, tā ir kāda leģenda. Tomēr man gribētos uzzināt par šo leģendu kaut ko sīkāk. Vai tu ievēroji vecā vīra sacīto?

— Neievēroju, — Tumovs atteica. — Kamēr viņš runāja, pūlējos atcerēties, kur esmu iebāzis mērinstru­mentu kontroltabulas.

— Vai atcerējies?

— Nē.

— Vai neesi atstājis Maskavā?

— Laikam gan ne, — Tumovs mazliet šaubīdamies atbildēja.

Ja tabulas neatradīsies, tas būs skandāls, — Oze­rovs pagrozīja galvu. — Rītdien tūlīt viss jāpār­bauda … Bet jūs, Batsur, vai jūs zināt leģendu, par kuru ieminējās Batočirins? — brīdi klusējis, Ozerovs turpināja.

— Nezinu, — jaunais mongolis papurināja galvu. — Gobi tuksnesī ir daudz leģendu. Šeit ir teiksmas par katru ieleju, par katru klinti. Rītdien pajautāšu Bato- čirinam.

Nākamajā rītā Ozerovu pamodināja vēja svilpoņa un gaudošana. Vētras brāzienos drebēja visa jurta. Gaiss atkal bija smalku smilšu putekļu pilns. Iz­līdis no guļamā maisa, Ozerovs ieraudzīja, ka visapkārt valda drausmīga nekārtība. Čemodāni attaisīti, mantas izmētātas uz klona. Pa apģērbiem, grāmatām, instru­mentiem un citiem ekspedīcijā nepieciešamiem priekš­metiem drūmi rakņājās Tumovs.

— Vai tabulas meklē? — Ozerovs vaicāja.

Tumovs klusēdams pamāja ar galvu.

Durvīs iekārtais tūbas gabals pašķīrās, ienāca Bat­surs.

— Vējš plosās, — viņš sacīja, ņemdams nost pu­tekļu aizsargbrilles. — Būs jānogaida. Takas aizputi­nātas.

Cits pēc cita jurtā sanāca visi ekspedīcijas dalīb­nieki. Pēdējais ieradās misters Pigasters ar savu sekre­tāru — bālu, nerunīgu jaunekli.

Brokastojot neviens neteica ne vārda. Steigšus ēda plovu, klāt piedzēra skābu pienu. Pirmie piecēlās un izgāja laukā šoferi, pēc viņiem — radisti. Kad sāka izklīst kolektori, Ozerovs palūdza, lai viņi saliekot at­pakaļ čemodānos Tumova izsvaidītās mantas.

— Igors Nikolajevičs meklēja kontroltabulas.

— Bet tās taču ir šeit! — Zora iesaucās. — Tabulas iebāztas aptieciņas zāļu kastē. Es vēl brīnījos, kāpēc tās tur ieliktas.

Tumovs jau pavēra muti, lai 2oru sarātu, bet, pa­manījis Ozerova zobgalīgo skatienu, atmeta ar roku un klusēja.

Pēcpusdienā vējš sāka gurt. Ekspedīcijas dalībnieki nolēma doties tālāk. Piekrautās mašīnas jau sarindojās virknē.

— Vai ar Batočirinu runājāt? — Ozerovs jautāja Batsuram.

— Runāju. Viņš tikai pasmējās. Teica: «Brauciet bez raizēšanās. Pērkondārdu gari jūs neaiztiks: tagad aizmiguši uz ilgu laiku.»

— Vai leģendu izstāstīja?

— Negribēja stāstīt. Sacīja: «Jūs mani tincināt par nesaprotamām būšanām. Vakar tas svešzemnieks, kas māk mūsu valodu, taujāja par lielām mašīnām ar kara ļaudīm. Kur tad Gobi smiltājos rāsies lielas mašīnas? Tu tagad prasi par veco leģendu. Kālab jums tas vaja­dzīgs?» Sadusmojās un negribēja vairs ar mani runāt. Pateica: «Jāiet aitas apraudzīt,» — un aizgāja.

Ozerovs domīgi sūca pīpi.

— Aizmiguši uz ilgu laiku, — viņš atkārtoja. — In­teresanti. Batsur, tomēr jāuzzina par to leģendu.

— Tagad viņš nestāstīs ne vārda, — jaunais mon­golis iesmējās. — Mūsu veči ir stūrgalvīgi.

Ekspedīciju pavadīt sanāca visi nometnes iemīt­nieki. Arati skaļos vārdos vēlēja ceļiniekiem labu veik­smi, spieda rokas. Meitenes sniedza aizbraucējiem pia­las ar airanu un kumisu.

Ozerovs paraudzījās uz vienu pusi, uz otru pusi, bet veco Batočirinu nekur neredzēja.