Aleksandrs ŠAĻIMOVS: DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

— Ceri vien, draudziņ. Pagaidām arī es zinu ļoti maz…

— Klāt esam, — šoferis teica un nobremzēja ma­šīnu pie marmora kāpnēm, kuras veda uz milzīgām ozolkoka durvīm.

*

Kad viņi nāca laukā no ministrijas, bija melna nakts. Spuldzes virs ielām vairs nedega. Mēness zaigā laistījās tukšās ietves. Neredzēja ne dvēselītes. No tālienes pa­retam skanēja elektrolokomotīvju pūtieni.

— Iesim uz manu dzīvokli, — Tumovs sacīja, — to­mēr tuvāk.

Viņš uzmeta uz pleca Ozerova mugursomu, aiz­smēķēja cigāru un soļoja uz Sarkanā laukuma pusi. Ozerovs nepalika iepakaļ, lai gan blakus druknajam Tumovam izskatījās pavisam sīks. Iekodis zobos ap- dzisušo pīpi, viņš gāja līdzās draugam, soļu rakstā vē­cinādams sainīšiem pieblīvēto tīkliņu. Draugi klusēja, šķērsoja Sarkano laukumu, devās pa lēzeno tiltu pāri Maskavas upei.

Tumovs pēkšņi apstājās.

— Vai ēst gribas? — viņš vaicāja un pašķielēja uz tīkliņu.

— Un tev?

— Kā vienam zvēram: iznācu no mājas bez vaka­riņām.

— Aiz tilta krastmalā ir sols, — Ozerovs piebilda un arī paskatījās uz tīkliņu, kuru turēja rokā.

Viņi ērti apsēdās uz granīta sola, no kura vēl dvesa dienas siltums. Ozerovs uz paklātas avīzes sagrieza baltmaizes klaipiņu, izņēma no mugursomas dakšiņu un karoti. Tumovs veikli attaisīja ar kabatas nazi di­vas konservu kārbas, ar platu plaukstu izsita korķi no vīnogu vīna pudeles kakla.

Viņi ņēma konservus no vienas kārbas un pēc kār­tas piedzēra klāt vīnu tieši no pudeles. Kremļa torņos

n

spilgti mirdzēja rubīna zvaigznes, debess velve jau kļuva gaišāka.

— Brokastis vai vakariņas? — Tumovs uzbilda, at­bīdīdams tukšo kārbu un pievirzīdams tuvāk otru.

— Šis ir pirmais mūsu tālā ceļojuma mielasts, — Ozerovs sacīja. — Jānudien, pirmoreiz ēdu aukstus cūk­gaļas konservus pulksten divos naktī krastmalā pie Kremļa.

— Šeit nav Mongolija. Nav kur uzkarsēt. Bet ap­solu, ka tur, — Tumovs pamāja uz austrumiem, — vis­tukšākajā tuksnesī mums vienmēr būs klēpis saksaula zaru, lai sakurtu ugunskuru un uzsildītu konservus.

— Vai atceries pēdējo nakti pie Adžbogdo kalnu pakājes? — Ozerovs iejautājās.

— Atceros …

— Un mūsu sarunu?

— Arī atceros.

— Vai tu arī tagad vēl domā, ka tev bija taisnība?

— Protams.

— Bet es domāju, ka toreiz mēs abi palaidām ga­rām kaut ko ārkārtīgi svarīgu.

— Tu laikam gribi sacīt, ka amerikāņu mākslīgā pavadoņa bojā eja …

— Tieši to gribu teikt, Igor! Starp noslēpumaino radioaktivitātes anomāliju, kuru novērojām pirms des­mit gadiem un kuras avotu nevarējām sameklēt, un mākslīgā pavadoņa katastrofu, kas vakar notikusi virs tā apvidus, ir kaut kāda saistība.

— Tīrā fantāzija!

— Nē, nav fantāzija. Atceries: lidojot virs Adž­bogdo kalnu grēdas, Isarova lidmašīna iekļuva tik spēcīgā radioaktīvo izstarojumu zonā, ka pārstāja dar­boties daudzi aparāti un apkalpe saslima ar staru sli­mību.

Bot mēs abi, — Tumovs neļāva pabeigt Ozero- v.im viņa sakāmo, — nākamajā gadā krustām šķērsām i/hiinik.ij.im Adžbogdo kalnus, un no radioaktīviem

……… jumiem nebija ne vēsts. Ilgajā lidojumā Isarovs

I)(In .ii/ ii,mdies, sapnī redzējis to radioaktīvo anomā­li i«i. iin

Nu, bet staru slimība? Pats Isarovs pēc lidojuma vairākus mēnešus esot nogulējis hospitālī.

— Viņa staru slimībai es neko daudz neticu. Pirms desmit gadiem šīs kaites diagnostika vēl bija bērnu au­tiņos. Isarovs varēja sasirgt arī ar kādu citu slimību. Iegaumē — viņš ilgi karojis un pārcietis Ļeņingradas blokādi.

—■. Bet kas tad vakar virs Adžbogdo kalniem īsti ir noticis? — Ozerovs domīgi prātoja. — Amerikāņu notā sacīts — aparātu pēdējos raidījumus atšifrējot, konstatēts, ka pavadonis iekļuvis radioaktīvo izstaro- jumu zonā un pēc tam pavadoni iznīcinājusi neizpro­tama enerģētiska plūsma.

— Mūsu «draugi», viņpus okeāna tūlīt nosprieduši, ka mēs viņu pavadoņa iznīcināšanai izmēģinājuši jaunu, slepenu ieroci, — Tumovs pasmīnēja. — Arkā- dij, tās visas ir blēņas! Amerikāņu pavadonī notikusi aparātu avārija.

■— Taisni virs Adžbogdo kalnāja?

— Kāpēc gan ne. Avārija varēja notikt jebkurā orbītas punktā.

— Kādēļ tad tu biji ar mieru piedalīties jauktajā izmeklēšanas komisijā?

— Varbūt tādēļ, lai atkal pavērotu apvidu, kur jaunībā abi strādājām.

— Neticu. Šādam braucienam tev trūkst laika. Pa­saki — vai arī tu nebrīnies, ka mūsu ģeofiziskās ob­servatorijas reģistrējušas neizprotamas izcelsmes ener­ģētisku izlādēšanos Adžbogdo rajonā? Un .tieši tad, kad divtūkstoš kilometru virs šīs vietas beidzis eksistēt amerikāņu mākslīgais Zemes pavadonis.

Tumovs paraustīja plecus.

— Tev nav iemesla neticēt observatorijas biļete­niem.

— Ja gribi zināt, — Tumovs piemiedza acis, — enerģētiskā izlādēšanās ir vienīgais, kas mani inte­resē šinī notikumā. Man radušās dažas domas. Tāpēc biju ar mieru piedalīties komisijā un iepinu šinī pa­sākumā arī tevi. Bet atļauj pagaidām neko sīkāk ne­stāstīt. Manā prātiņā vēl radušās tikai pirmās hipotēzes.

— Man nav iebildumu, pastrīdēsimies Adžbogdo pakājē, — mierīgi sacīja Ozerovs, tīdams avīzes lapā tukšās konservu bundžas.

— Atvainojiet, biedri, — pēkšņi atskanēja kāda balss. — Dīvaina vieta brokastošanai!

— Jūs gribējāt sacīt — vakariņošanai, — Tumovs paskatījās uz runātāju.

Milicis sveicināja, paceldams plaukstu pie cepures naga.

— Kā vēlaties. Pašlaik pulkstenis trīs nulle nulle. Jau aust gaisma. Uzrādiet dokumentus! . ..

— Diemžēl mums ir tikai ārzemju pases, — Ozerovs sacīja, sniegdams milicim sarkanu grāmatiņu.

— Kuras saņēmām nupat pirms pusstundas, — pie­bilda Tumovs, čamdīdamies pa kabatām, — un tāpēc vajadzēja ieturēties šeit…

— Docents Ozerovs, — milicis sacīja, ar interesi palūkodamies uz Arkādiju. — Ļoti patīkami iepazī­ties.— Piesviedis roku pie cepures, viņš atdeva pasi.

— Jūs mani pazīstat? — Ozerovs brīnījās.

— Protams, notālēm, tā sakot, — milicis skaidroja.

— Esmu dzirdējis jūsu lekcijas radio pārraidēs un tele­vīzijā par Zemes izcelšanos. Bija interesanti klau­sīties . ..

— Ļoti patīkami, — Ozerovs pamāja ar galvu.

— Varbūt jūs pazīstat arī mani? — Tumovs norūca.

— Es nekādi nevaru sameklēt savu pasi. Kur esmu to iegrūdis? …

— Tava pase ir bikšu pakaļējā kabatā, — Ozerovs nāca palīgos.

— Neraizējieties, viss kārtībā, — milicis steigšus sacīja, pat nepaņemdams Tumova pasi. — Atvainojiet, dienests paliek dienests. Pasi gan labāk ielieciet kaut kur citur. Viss kas var gadīties . .. Būs jums nepatik­šanas un mums darbs … Laimīgu ceļu, biedri!

«Tu 114» lidoja uz austrumiem. Aiz muguras jau pnlik'i mežiem apaugušie Urālu kūkumi; dienvidos pa- vitleļii n.ušzihi Arāla jūra. Smagnēji, laiski mākoņu lil.iķi (ilzNedz.i t.ilo apvārsni. Tur bija kalni. Zem lid-

M mašīnas tveicīgas pusdienas stundas putekļainajā dū­makā slīdēja Bekpakdali smiltāji.

Ozerovs ērtāk iekārtojās sēdeklī, aizdedzināja pīpi, dziļi ievilka dūmu. Blakus lāgiem iekrācās Tumovs. Vienmuļi dunēja lieljaudas motori. Vieglītēm drebēja ar tumšu audumu apsistā salona siena.

«Vai tanī novadā kaut kas pārvērties aizritējušajos deviņos gados?» Ozerovs domāja. «Bet kas gan tur varētu pārvērsties?» Nebija tur ne ceļu, ne ciematu. Tuksnesis, kurā nav ne lāsītes ūdens, aizšķērsojis pie­eju tālajiem kalniem. Pat arati ar saviem ganāmpul­kiem nerādījās saules izdedzinātajās plakankalnēs. Kilometrus piecdesmit uz dienvidiem no Adžbogdo at­radās lamaistu klostera drupas. Pirms deviņiem gadiem tur mitinājās vecs mongoļu mednieks un kāds zēns. Simtiem kilometru tālā apkārtnē neviena cita cilvēka.