Un Golkonda padevās. Golkonda pacēla ķepiņas. Viņa vēl kauc, mutuļo, biedē ar ugunīgajiem mākoņiem un visvisādu pirotehniku, taču tagad tas vairs nevienu, izņemot jauniņos, neietekmē. Pat Melnās vētras mums vairs nav bīstamas — mūsu meteorologi ar ūdeņraža bumbām iznīcina tās jau dīglī. Tur, kur mēs kādreiz izklājām selēna palagus, tagad izpleties augstākās klases kosmodroms. Tas pieņem un nosūta līdz simt kuģiem mēnesī. Apmēram piecdesmit kilometru uz dienvidiem pie kalnu grēdas atzarojuma — pilsēta. Uz to ved astoņas lieliskas stikla masas šosejas. Pilsētas centrā stāv mūsu «Mazulītis». To atrada, izgrieza no zemes un kopā ar apkusušo akmeni uzlika uz plastmetāla pamata. Uz bruņām iekalts īss uzraksts: «Pirmajiem». Tas ir piemineklis Anatolijam Jermakovam, Bogdanam Spicinam, Tahmasibam Mehti un viņu biedriem.
Jā, Aļoša, Golkonda padevās! Ko nu par Golkondu! Drīz vien visa Venēra atradīsies pie uzvarētāja kājām. Pašlaik tiek pētīts smagā ūdens ezeru un purvu gredzens Golkondas apkārtnē (vēl līdz šim nav skaidrs, no kurienes tanīs rodas ūdens; sākumā domāja, ka šie ezeri un purvi kaut kādā veidā saistīti ar Golkondu, bet pirms diviem mēnešiem tāds pats liels smagā ūdens ezers tika atklāts otrā Venēras puslodē, vairāku tūkstošu kilometru attālumā no mums). Irgensens nosēdās dienvidpolā. Tur atklāta pilnīgi jauna pasaule — nepārskatāmi sarkanu koku meži, zaļi ezeri, dīvaini dzīvnieki, zem trakojošas stratosfēras kupola noslēpies neparastas dzīvības rezervāts. Tiek gatavota ekspedīcija uz ziemeļpolu. Ja Venēras ziemeļu polārā cepure būs kaut mazliet līdzīga savai dienvidu māsai, es šai planētai daudz ko piedošu. Šeit, uz vietas, mūsu ekspedīcijas laužas aizvien dziļāk un dziļāk melnajos smiltājos viņā pusē Karsto purvu gredzenam. Bet man, vai saproti, paraksta vannas un ieteic rīt bifštekus.
Starp citu, par bifštekiem.
Nesen es sastapu Mihailu Antonoviču. Viņš stāstīja, ka Augstākās Kosmonautikas skolas priekšnieks atsaucoties par Tevi ļoti labi. Tais pašās domās par Tevi ir arī pats Mihails. Tu jau zini viņa runāšanas manieri: «Aļo- šeņka? No viņa iznāks lielisks stūrmanis, 1-lielisks, tu redzēsi!» Es par Tevi no visas sirds priecājos, sarkan- ādaini!
Man nācās uz pusstundu atrauties no vēstules un uzklausīt mana kaimiņa kibernētiķa Ščerbakova sūrošanos. Tu droši vien zini, ka uz ziemeļiem no kosmodroma ceļ grandiozu apakšzemes kombinātu, kur pārstrādās urānu un transuranīdus. Cilvēki strādā sešās maiņās. Roboti — bez pārtraukuma; lieliskas mašīnas — praktiskās kibernētikas pēdējais vārds. Bet, kā mēdz sacīt japāņi, arī pērtiķi krīt no koka. Tikko pie manis atnāca Sčerbakovs, nikns kā pats velns, un paziņoja, ka tā mehānisko idiotu banda (tieši viņa vārdi) šonakt izvazājusi vienu no lielajām rūdas noliktavām, noturēdama to, acīm redzot, par neparasti bagātu atradni. Programas robotiem bijušas dažādas, tāpēc uz rīta pusi daļa noliktavas satura atradusies kosmodroma noliktavās, otra daļa — pie Ģeoloģiskās pārvaldes ieejas, bet pārējais vispār nezin kur. Meklēšana turpinoties. Es kā vien prazdams nomierināju Ščerbakovu (gandrīz vai nomiru aiz piepūles, cenzdamies saglabāt nopietnu sejas izteiksmi) un atgriezos pie vēstules.
Taisnību sakot, laiks beigt. Spalva lūdzas atpūtā, un mani sauc uz procedūrām. Gribu vēl tikai Tev pavēstīt, ka Mihails pašlaik aizsūtīts uz Amalteju. Amalteja — tas ir piektais Jupitera pavadonis. Šo patiesību Tu droši vien uzzināji skolā, bet, protams, aizmirsi. Tur pašlaik gatavo kaut ko interesantu. Un vispār — Tu būsi stūrmanis, vēlāk būsi arī kuģa kapteinis, es Tevi pazīstu. Taču «Aspice hoc sublimē candens, quem invocant omnes Iovem», tas būtu: «Paraugies uz šo cēlo spožumu, ko visi sauc par Jupiteru.» Sirsnīgi lūdzu — paraugies! Nākamais, lielais uzbrukums notiks Jupiteram.
Jā, Miša man sacīja, ka Dauge esot pilnīgi izveseļojies un nedodot Krajuhinam miera ar saviem nemitīgajiem lūgumiem nosūtīt viņu uz šejieni. Cēla rīcība, protams, bet Tu pie pirmās satikšanās tomēr mēģini viņu atrunāt. Lai pagaida, kamēr mēs šeit iedēstīsim dārzus. Runājot nopietni, es gluži vienkārši baidos par drudža atkārtojumiem. Un tomēr ellišķīgi gribas Jūs redzēt, sasodītie velni!
Paliec sveiks, sarkanādaini! Ceru, ka nepaies ne divi gadi, kad Tu man uzrakstīsi.
Sirsnīgs sveiciens sievai un dēliņam. Un noskūpsti, brāl, sievai roku.
Tavs V. Jurkovskis.
Venēra, Golkondas osta 19 … g. 7. II
Pirmā daļa Septītais poligons
TOC \o "1-3" \h \z Nopietna saruna………………………………………………………….. 7
«Hiusa» komanda………………………………………………………. 16
Uz sliekšņa………………………………………………….. 29
Ikdiena…………………………………………………………………….. 42
Uguns pārbaude………………………………………………………… 61
«Hiuss» atgriežas……………………………………………………….. 75
«Kā argonauti senatnē»……………………………………………….. 88
Otrā dala
Kosmoss un cilvēki
Krajuhins……………………………………………………………….. 105
Kosmiskais uzbrukums…………………………………………….. 117
Briesmu signāls……………………………………………………….. 129
Venēra no putna lidojuma…………………………………………. 147
«Mūsu dzive pilna pārsteigumu …»…………………………….. 159
Trešā daļa
Urāna Golkondas krastos
Purvā……………………………………………………………………… 171
Sarkanais un melnais………………………………………………… 187
Venēra atņirdz zobus………………………………………………… 200
Dūmu jūras krastos………………………………………………….. 215
Dzimšanas diena…………………………………………… . 230
Golkondas pēdējais vārds…………………………………………. 245
Simt piecdesmit tūkstoši soļu…………………………………….. 257
«Hiuss» versus Venus………………………………………………. 265
Epilogs…………………………………………………………………… 281
А. Стругацкий, Б. Стругацкий СТРАНА БАГРОВЫХ ТУЧ
Детгиз Москва 1959
Латвийское государственное издательство
На латышском языке
Redaktors A. Lielais. Māksi, redaktors H. Purviņš. Tehn. redaktore M. Aizupiete. Korektore T. Vilsone. Nodota salikšanai 1962. g. 5. aprīlī. Parakstīta iespiešanai 1962. g. 23. jūnijā. Papīra formāts 84X108/32. 9,0 fiz. iespiedi.; 14,35 uzsk. iespiedi.; 15,47 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 56 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 15500-J1450. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības parvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 308. K2
3 — 30R
4 - 308
[1] vārsmas atdzejojis j. Sirmbārdis.