Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

UGUNĪGO

MĀKOŅU VALSTĪBĀ

A STRUGACKIS B STRUGACKIS

ZINĀTNISKI FANTASTISKS STĀSTS

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGA 1962

TULKOJUSI R. LUGINSKA MĀKSLINIEKS A. JEGERS

Sekretārs palūkojās uz Bikovu ar savu vie­nīgo aci:

— No Vidusāzijas?

— Jā.

—• Jūsu dokumentus . . . Viņš uzstājīgi pastiepa pāri galdam tumšu, vēžu spī­lei līdzīgu roku ar nesamērīgi garu rādāmo pirkstu; sek­retāra rokai trūka pusdelnas un trīs pirkstu. Bikovs ielika šai rokā norīkojumu un personas apliecību.

Nesteigdamies atlocījis norīkojumu, sekretārs izla­sīja:

«Ģeoloģijas ministrija komandē Padomju Savienības- Ķīnas Gobi tuksneša ekspedīcijas bāzes inženieri me­hāniķi Alekseju Petroviču Bikovu sarunām par turp­mākajām dienesta gaitām. Pamats — SPSVK pieprasī­jums . . .»

Pēc tam, uzmetis ātru skatienu personas apliecībai, viņš to atdeva Bikovam atpakaļ un norādīja uz durvīm, kas bija klātas ar melnu vaskadrānu:

— Ejiet iekšā. Biedrs Krajuhins jūs gaida.

— Norīkojums paliks pie jums? — Bikovs jautāja.

— Jā, norīkojums paliks pie manis.

Bikovs pieglauda matus un sakārtoja zamšādas jaku. Viņam šķita, ka vienacainais sekretārs lūkojas viņā it kā ziņkāri, it kā zobgalīgi. Bikovs sabozās, atvēra dur­vis un iegāja.

Plašā, krēslainā kabinetā logi bija aizsegti ar bambusa pīteņiem. Vājajā gaismā blāvi atspīdēja kailas plast­masas sienas. Grīdu klāja mīksta, sarkana grīdsega. Bi­kovs pavērās apkārt, acīm meklēdams kabineta saim­nieku, un pie plata, tukša rakstāmgalda ieraudzīja divus

plikus pakaušus. Viens — bāls, pat iepelēks, nekustīgi slējās virs apmeklētāju krēsla atzveltnes, otrs — gaiši dzeltenīgs, noliecies pār papīra mapēm galda pretējā pusē, šūpojās, it kā tā īpašnieks neuzticīgi apošņātu rasējumus un zilās gaismas kopijas.

Tad Bikovs pamanīja vēl trešo pakausi: tas piederēja nejēdzīgi resnam, pelēkā kombinezonā tērptam stāvam, kas bija izstiepies uz grīdsegas un pelēko, kailo galvu neveikli iespiedis kaktā starp sienu un seifu. No viņa kakla uz pagaldi stiepās resna virve . . .

Bikovs apmulsis pamīņājās uz vietas, atkal paraus­tīja jakas ātrslēdzēju un satraukti atskatījās uz dur­vīm. Šai mirklī dzeltenīgais pakausis nozuda. Kļuva dzirdama šņākoņa, un dobja, aizaukstēta balss apmieri­nāti norūca: «Tur lieliski! Lieliski!» Tad aiz galda lēni izslējās smagnējs, sakumpis stāvs neilona darba virs­valkā.

Šim vīram bija milža augums un neparasti plati pleci, viņš laikam bija ļoti smags. Viņa seja ar brūnu, rievu izvagotu ādu atgādināja masku, plānās lūpas saknieb­tas taisnā līnijā, un zem varenas, izriestas pieres auksti un vērīgi Bikovā urbās apaļas acis bez skropstām.

Kas jums, lūdzu? — vīrs iejautājās aizsmakušā balsī.

Es gribētu satikt biedru Krajuhinu, — Bikovs teica, uzmetis piesardzīgu skatienu plikgalvainajam stāvam, kas gulēja uz grīdsegas.

— Es esmu Krajuhins, — apaļo acu īpašnieks ari pa­šķielēja uz stāvu un alkal sāka blenzt uz Bikovu

Plikais pakausis krēslā joprojām nekustējās. Mirkli vilcinājies, Bikovs paspēra dažus soļus uz galda pusi un stādījās priekšā. Krajuhins klausījās, galvu noliecis.

— Ļoti priecājos, — viņš atturīgi sacīja. — Es gai­dīju jūs jau vakar, biedri Bikov. Lūdzu, sēdieties! — viņš norādīja ar platu, lāpstai līdzīgu plaukstu uz krēslu. — Šeit, lūdzu. Atbrīvojiet vietu un sēdieties!

Galīgā nesaprašanā Bikovs piegāja pie galda, pagrie­zās pret krēslu un tik tikko apslāpēja satraukuma smiek­lus: uz krēsla gulēja savāds, ūdenslīdēju skafandram līdzīgs tērps no pelēka, elastīga auduma. Virs krēsla atzveltnes slējās apaļa, sudrabaina ķivere ar metāla sprādzēm.

— Noceliet to un nolieciet uz grīdas! — Krajuhins sacīja.

Bikovs atskatījās uz resno biedēkli kaktā blakus seifam.

— Tas arī ir speciālais tērps, — Krajuhins nepacie­tīgi ierunājās. — Sēdieties taču!

Bikovs steigšus atbrīvoja krēslu un mazliet samulsis apsēdās. Krajuhins, nemirkšķinādams acis, joprojām raudzījās viņā.

— Tā . . . — viņš pabungoja ar bālajiem pirkstiem pa galda virsu. — Nu tad, biedri Bikov, iepazīsimies. Sauciet mani par Nikolaju Zaharoviču. Ceru, ka satik­sim. Turpmāk jums nāksies strādāt manā vadībā. Pro­tams, ja .. . — Sarunu pārtrauca skarbs tālruņa zvans.

— Acumirkli, biedri Bikov … — viņš paņēma klau­suli. — Klausos. Jā, es . . .

Viņš neteica vairs ne vārda, bet zilganajā videofona ekrāna gaismā Bikovs ieraudzīja, ka Krajuhina seja pēkšņi pietvīkst un uz kailajiem deniņiem uztūkst tumši vēnu mezgli. Cik varēja nojaust, runa bija par kaut ko ļoti svarīgu. Bikovs smalkjūtīgi nolaida acis un sāka ap­lūkot speciālo tērpu, kas gulēja uz grīdsegas blakus krēslam. Pa tērpa vaļējo apkakli varēja ielūkoties ķi­verē. Kaut gan no ārpuses sudrabainā lode likās pilnīgi necaurspīdīga, Bikovam šķita, ka cauri ķiveres sieni­ņai viņš saskata rupjo grīdsegas rakstu. Bikovs nolie­cās, lai labāk izpētītu ķiveri, bet šai mirklī Krajuhins nolika klausuli un noklikšķināja pārslēdzēju.

— Izsaukt Pokatilovu! — viņš pavēlēja aizsmakušā čukstā.

— Tieši tā! — atsaucās kāds neredzams cilvēks.

— Pēc stundas.

-— Tieši tā, pēc stundas! . . .

Atkal noklikšķēja pārslēdzējs un iestājās klusums. Bi­kovs pacēla acis un ieraudzīja, ka Krajuhins ar plauk­stām spēcīgi berzē vaigus.

— Tā, — viņš sacīja mierīgi, pamanījis Bikova ska­tienu. — Ir gan stulbenis! Runā vai nerunā — viss kā pret sienu . . . Lūdzu, atvainojiet, biedri Bikov. Pie kā tad mēs . . . Jā, jā . . . Vēlreiz lūdzu piedošanu. Ņemiet vērā, saruna būs ļoti nopietna, bet laika pamaz. Nemaz nav laika. Ķersimies pie lietas . . . Vispirms es gribētu iepazīties ar jums tuvāk. Pastāstiet par sevi.

— Ko tad īsti? — Bikovs jautāja.

— Vispirms biogrāfiju.

— Biogrāfiju? — inženieris pārlika. — Mana biogrā­fija ir gaužām vienkārša. Esmu dzimis 19 .. . gadā ūdens­ceļu transporta darbinieka ģimenē Gorkijas tuvumā. Tēvs nomira agri, man vēl nebija ne trīs gadi. Līdz piecpadsmit gadu vecumam es augu un mācījos in­ternātskolā. Pēc tam četrus gadus strādāju uz Volgas reaktīvajiem gliseriem amfībijām par motorista palīgu, bet vēlāk par motoristu. Spēlēju hokeju. Izlases koman­das «Volga» sastāvā piedalījos divās olimpiādēs. Vēlāk iestājos virszemes transporta augstākajā tehniskajā skolā. Tā ir kādreizējā bruņu tanku karaspēka skola. («Kāpēc es tik daudz runāju?» iedzēla nepatīkama doma.) Tur es beidzu ekspedīciju kodolreaktoru trans­porta nodaļu. Nu . . . mani nosūtīja kalnos, uz Tjan- šanu . . . Pēc tam uz tuksnesi, uz Gobi. Tur es strādāju. Tur arī iestājos partijā. Kas vēl? Tas arī, liekas, viss.

— Patiešām, vienkārša biogrāfija, — piekrita Kra­juhins. — Tātad pašreiz jums ir trīsdesmit trīs gadi?

— Pēc mēneša būs trīsdesmit četri.

— Un, protams, neprecējies?

Šāds priekšnieka jautājums Bikovam šķita visai ne­taktisks. Inženieris necieta aplinku mājienus par savu izskatu. Turklāt Bikovs pazina vismaz vienu sievieti, kas viņa saules apsvilinātajai sejai, platajam degunam un sarainajiem, sarkanīgajiem matiem nepiešķīra lielu nozīmi.

— Es gribēju teikt, — turpināja Krajuhins, —- ka vēl pirms pusgada jūs, liekas, bijāt neprecējies.