BORISS KOMARS: VĀVERE

BORISS KOMARS

VĀVERE

Vēsturisks stāsts

RĪGA «LIESMA» 1982

No ukraiņu valodas tulkojusi MARTA SILABRIEDE

Mākslinieks AIVARS SPR0DžS

tulkojums latvju valodā, ilustrācijas

«Liesma» 1982

Pie neliela ciemata, kas slējās nefālu no Teterevas upītes, biezā liorzu mežā, pieairējās vienkocī divi cilvēki.

Viens bija kuplu bārdu, cienīga izskata, ģērbies garā, siltā virssvārkā, augstā sabuļādas cepurē un zābakos ar smailiem purn­galiem. Tādu bārdu un tik lepnu apģērbu valkāja tikai Kijevas tirgotāji.

Otrais bija vēl jauns, drukns puisis izspīlētiem vaigu kauliem, or plakanu, vasarraibumiem nosētu degunu un spīdīgu karuli vienā ausī. Viņa nabadzīgais apģērbs liecināja, ka viņš ir kalps vai vergs.

Pārmetis pār plecu platu siksnu, kurā karājās prāva ādas soma, bārdainis nesteidzīgi devās pa ūdens izskalotu taciņu uz ciematu, bet druknulis palika piekrastē pie laivas. Kad tirgotājs nozuda aiz tuvējā piekalna, puisis izvilka no azotes saziedējušu maizes donu un, atlaidies zālītē garšļaukus, sāka to krimst.

Nonācis līdz pirmajai saimniecības sētai, bārdainis apstājās, brīdi šaubīdamies, vai iet tur iekšā vai neiet. Neliels pagalmiņš bija apjozts ar zaru un dažādu mietu žogu, pagalmā, sakumpusi bērzu pavēnī, čurnēja mājele, mirkšķinādama pret austrumiem savu mazo lodziņu pāris plaukstu platumā, kā arī zems meldriem apjumts būcenis. Bija redzams, ka saimnieks šeit ir gaužām na­badzīgs. Diezin vai tur varētu dabūt kaut ko derīgu.

Tomēr tirgotājs negāja garām šai sētai.

«Ja arī neko nedabūšu, tad vismaz iztaujāšu, kurās mājās var kaut ko iegādāties,» viņš nodomāja.

Sakārtojis uz pleca siksnu, bārdainis nogriezās no takas.

Pagalmā pie būceņa tēsa ozola bluķi zaļoksnējs puisis rudiem matiem, garā nātnā kreklā un vienkāršās, ielāpainās biksēs. Lielas skaidas lēca uz visām pusēm no cirvja apakšas.

Bārdainis mazliet pastāvēja, priecādamies par tēsēju, gribēja viņu pasaukt, bet tieši tobrīd atvērās mājas durvis un uz sliekšņa parādījās salīcis saimnieks vecā, nobružātā kažokā, pinkainu ce­puri galvā, izļurušiem apaviem kājās. Viņš paklanījās pret viesi un lūdza to istabā.

Tirgotājs pieliecās un gluži kā alā ielīda pustumšā, zemā mi­teklī. Caur mazo, ēnaino lodziņu, kas bija aizvilkts ar aitas pūsli, tik tikko lauzās cauri blāva gaisma, bet uguns uz klona sakrautā akmeņu ceplī vāri gailēja. Istaba pa pusei ierakta zemē, bez griestiem. Meldru jumts ar smailu kori, pa kuru nemitīgi sūcās ārā dūmi, bija nokvēpis melns un vienos zirnekļu tīklos. Sienas uzbūvētas no tēstiem ozola baļķiem.

Bārdainis nometa no pleciem somu, apsēdās uz bērza bluķa ar seju pret uguni un sacīja:

— Es, saimniek, vēlētos iemainīt bebru, caunu un sermuļu ādas. Varētu arī ūdru un vāveru ādiņas. Bet, ja tev ir lapsādas, es neatteikšos arī no tām. Man, raug še, savukārt ir, — viņš no­rādīja uz somu, — asi naži, sirpji, šaujambultu uzgaļi un makšķerāķi. Laivā — cirvji, lemeši un žebērkļi . ..

Vecais vīrs uzmanīgi noklausījās bārdainī un sacīja bēdīgā balsī:

— Neka nav, dārgais viesi, kauču es labprāt mainītos pre­cēm. Kas man mugurā, tā arī visa mana mantība .. . Šoziem man uzbruka liela nelaimo. Ls atdovu savam kņazam Maļko visu, kas no manis pienācās, bot tad ieradās arī Kijevas kņaza tjūns [1] ar diviem kalpiem, sak: dod ari viņaml Mana veča nonovaldīja mēli, tad šie sāka viņu ar dunckām pārmācīt. Dēls, kā par nelaimi, bija mājās, viņš metās māti aizstāvēt. Sagrāba tjūnu aiz apkakles un izgrūda ārā pa durvīm. Veselību taču dievi puisim dāsni pie­šķīruši … Viņu vis nenoķēra, aizmuka, toties varasvīri savas dus­mas izgāza pret mums, vecajiem. Tik pamatīgi piekāva, ka vēl šobaltdien nevaram vien atklepoties. Es pēc tam nejaudāju pat lokam stiegru uzvilkt… Turklāt itin visu atņēma, kas mums vēl bija: gan zvērādiņas, gan labību, gan medu un vasku. Neatstāja pat šaujamloku ar bultām, medību un zvejas piederumus. Kā tagadīt lai dzīvojam?… Abi vecīši esam nespēcīgi, jebšu sa­cīts: tikmēr spainis ūdeni nes, kamēr osas nenotrūkst. Mūsu vie­nīgā cerība ir dēls. Bet saimniecībā taču nav nedz zirga, nedz vēršu. Vajadzētu puisi kādam atdot par kalpu, bet šeit nav ne­viena, kas gribētu ņemt. ..

Iekams atbrauca uz šejieni, tirgotājs jau bija apceļojis vairā­kus šādus ciematus gar Teterevas krastiem, apmainīdams Kijevas meistaru darinājumus pret mednieku sagādātajām zvērādām, un diezgan saklausījies visādus zemnieku bēdu stāstus. Redzēdams, ka namatēvs tik drīz nebeigs savu sūrošanos, bet nekādas zvēr­ādas no viņa nevarēs iemainīt, jo to nav, viesis jau gribēja ap­jautāties, pie kura no šejienes ciematniekiem viņam derētu iegriez­ties. Taču, padzirdējis, ka vecais vēlētos salīgt pie kāda par kalpu savu dēlu, painteresējās:

— Vai tas ir viņš, kas pagalmā tēš bluķi?

— Viņš gan, viņš, kas tādu nelaimi sagādāja, — vecais dus­mīgi noburkšķēja. — Tagad grib mūsu būdu pielabot, lai nesa­brūk . ..

— Man ceļojumam vajadzīgs palīgs līdz ziemai.

— O, viņš man ir strādīgs.

— Ar atlīdzību neskopošos.

— Bet uz kurieni jūs, tirgotāj, gribat laisties?

— Uz Grieķiju, uz Cargradu.

— Tālu gan! — Vecais nogrozīja galvu. — Un nav bez bries­mām. Ļaudis stāsta, ka pečeņegi atkal stājoties ceļā.

— Mums ir noslēgts miers ar viņu hanu. Bez tam daudz ka­reivju dodas līdzi laivu braucienā.

— Man jau nav nekas pretī, bet vai dēls būs ar mieru. Es savu bērnu nespiedīšu ar varu. Tā taču nav mūsu pašu zeme, bet sveša puse . ..

— Sveša gan, bet puisis atradīsies savējo vidū — neviens pāri nedarīs.

— Iesim aprunāties ar viņu.

— Labāk es pats, — viesis sacīja.

— Ej arī, aprunājies pats, — namatēvs piekāpās.

— Kāds viņam vārds?

— Mikula. Bet visi viņu sauc par Vāveri. Arī mēs esam pie tā pieraduši. Mazotnē viņš bija ņiprs un apsviedīgs kā vāvere. Nu jau ir pieņēmies staltumā.

Tirgotājs apmierināts pasmaidīja, pārsvieda somas siksnu pār plecu un, gāzelēdamies kā pīle, devās uz durvīm.

Pamanījis, ka pie viņa nāk svešais bārdainis, Vāvere pārstāja tēst un izslējās taisns.

«Kas viņš tāds? Ak, jā … Uzkupcis.»

Pienācis klāt, bārdainais vīrs tikko manāmi paklanījās viņam.

Tirgotājam blakus Vāvere izskatījās īsts milzis. Lokans, pla­tiem pleciem, spēcīgas krūtis izrieztas zem krekla. Darbā pietvī­kusi seja, vējā un saulē iebrūnējis kakls un rokas. Deguns taisns, piere gluda un augsta, uz virslūpas jau dīgst melnas pūciņas.

Viesis atlocīja virssvārča stūrus, apsēdās uz kāda bluķa un tūdaļ noprasīja, kur Vāvere bijis, atskaitot dzimto ciematu, ko redzējis un dzirdējis par savu valsti un svešajām zemēm.

Puisis sākumā neuzticīgi noraudzījās uz bārdaini — kālab tas viss viņam jāzina? Atbildēja skopi. Taču vārds pa vārdam — un saruna gāja vaļā.

Vāvere kaut ko zināja par Kijevu un citām Krievzemes pil­sētām. Pat par Grieķiju un Cargradu bija šo to dzirdējis no vec­tēva un saviem vairāk pieredzējušajiem ciematniekiem, lai gan pats tālāk par apkārtējiem mežiem un purviem nekur nebija bijis.

— Ehē, jaunais cilvēk! — Tirgotājs nogrozīja galvu, un pār­lieku lielā sabuļādas cepure nošļūca viņam uz pieres līdz pašām kuplajām, divām kamenēm līdzīgajām uzacīm. Bārdainis sakār­toja to un turpināja sarunu: — Es redzu, ka tu esi gan zināt­kārs savā garā, gan spēcīgs miesās, arī rokas tev nestāv dīkā, bet tu audz gluži kā tāds koks: tas izspraucas no zemes pie kāda satrupējuša celma un rieš lapiņas un zariņus, kamēr pēdīgi arī pats satrūd. Taču tu padomā pats, vai ir labi cilvēkam visu mūžu tā dirnēt uz vienas vietas? Turklāt vēl jaunībā, kamēr ģimene nav sasaistījusi spārnus! Taču arī putns vispirms, iekams sāk ligzdu vīt, aplido kādus pasaules plašumus. Ne jau visa zeme ir necaur­ejamiem briksnājiem apaugusi un trūdošiem prauliem klāta. Ir uz tās arī plaši lauki, gluži kā nosēti ar zāli un ziediem, ir kalni, kas sniedzas mākoņos, ir nepārskatāma jūra, kas spīgo un laistās, nes­dama laivas uz tālām malām. Un visur pasaulē dzīvo cilvēki, ikviens pēc sava prāta. Vai gan nav vērts paskatīties uz to visu? Bet tu pat visvareno dievu Sauli, visas dzīvās radības tēvu, labr ja ieraugi šeit ap pusdienas laiku. Vienmēr to no tevis aizsedz šie mūžsenie meži …