BORISS KOMARS - VĀVERE

Sastapis viņas acis, nespēja novērst skatienu — tik ļoti tās valdzināja Vāveri.

— Kā lai pateicos par tavu pakalpojumu? Došu visu, nekā man nebūs žēl.

— Vai gan pieklājas, namatēv, tīkot atlīdzību par šādu pa­kalpojumu?

— Tev asinis tek! — meitene pēkšņi iekliedzās.

— Kur? — Vāvere apskatīja sevi. Labās rokas krekla pie­durkne bija asiņaina. — Ј, nieki! Tur varjags ieskrambāja. Gan sadzīs.

Taču Jana sameklēja balta pašausta audekla strēmeli, pagalmā noplūca ceļmalītes lapu un pārsēja viņam brūci. No lādes izņēma tīru, izrakstītu kreklu.

— Velc mugurā.

Vāvere gribēja atteikties, bet meitene tik lūdzoši un maigi lūkojās viņā, ka viņš piekāpās. Kautrēdamies Janas klātbūtnē pār­ģērbties, viņš izgāja priekšnamā.

Pēc vakariņām namamāte saklāja Vāverem guļas vietu istabā. Taču viņš negribēja tur likties uz dusu. Izteica vēlēšanos pārnak­šņot siena šķūnī. Par to, ka tagad būtu jāatgriežas pie tirgotāja, jaunais airētājs neuzdrīkstējās pat ieminēties, jo saprata, ka Janas vecāki tik un tā viņu nelaistu prom.

Ilgi viņš nekustīgi gulēja mīkstajā, smaržīgajā sienā, raudzīda­mies pa jumta spraugu tumšajās debesīs, kur mirdzēja spožas zvaigznes.

Vāveri uzmodināja skaļas tērgas pagalmā. Viņš paķēra dakšas un paslēpās aizdurvē. Attapies, ka balsis ir pazīstamas, puisis nolika dakšas vietā un izgāja ārā.

— Vai viņš? — namatēvs jautāja Putjatam, pamājot uz Vā­veri.

— Viņš, viņš! — Putjata priecīgi izsaucās. — Bet mēs jau> diezin ko tikai neizprātojāmies. Kopš pašas rītausmas es meklēju tevi.

— Tirgotājs laikam dusmojas? — Vāvere jautāja.

— Nekas, padusmosies un atkal norims. — Putjata atmeta ar roku. — Mēs jau pošamies tālajam braucienam.

— Paldies, saimniek, par viesmīlību! — Vāvere paklanījās,, dodamies uz vārtiem.

— Nē, nē! — Janas tēvs aizstājās viņam ceļā. — Tā es nelai­dīšu. Iesim pie galda. Bet tirgotājam par visu atbildēšu es.

Putjata, kārodams garda kumosa, iedunkāja ar dūri draugam sānos, — sak, neatsakies, lūdzams! Vāvere pameta piktu skatu uz viņu un sekoja namatēvam uz istabu.

Jana, uzposusies kā svētkos, palīdzēja mātei likt galdā bļodas.

Vāvere ne acu nenolaida no meitenes. Viņa arī, rosīdamās pa istabu, pazagšus uzlūkoja puisi. Bet, kad sāka azaidu un viņiem gadījās sēdēt blakus, abi piesarka, it kā viņi sēdētu nevis pie

galda, bet pie kvēlojoša ugunskura. Vāverem pat ausis kļuva kā

>

vārīti vēži.

Tirgotāja namā pārnācējus sagaidīja liela kņada: visa saime palīdzēja viņiem savākties tālajam braucienam.

Rūpju pārņemtais Kudeļa tekāja te uz klēti, te uz istabu, visur iemeta savu aci, visus skubināja.

Ieraudzījis Vāveri un Putjatu, viņš bargi uzbrēca:

— Tad nu gan palīgi! Te tu, cilvēks, mirksti vienos sviedros, bet viņi … Tagad līdz pašai pusnaktij dabūsim kravāties. Un kāds nelabais tevi tik ilgi bija diezin kur aizrāvis?

Vāveres vietā visu izstāstīja Putjata.

Tirgotājs nogrozīja galvu un pārmetoši teica:

— Tu, puisi, neskrej paka| nelaimei, viņa pati tevi atradīs. Liec aiz auss: pilsēta nav nekāds Drevļanas meža kakts.

Vāvere nebilda ne vārda un sāka ar Putjatu palīdzēt Kudeļas ģimenei.

Velti tirgotājs tik ļoti dusmojās un pukojās. Ceļam viņi sapo­sās drīz — līdz pusdienas laikam. Zvērādas, piebārstītas ar sa­berztām rūgtām vērmelēm, bija sabāztas maisos; parastā ceļa pār­tika — kviešu milti, putraimi, sāls, speķis un sausiņi — kulītēs; sil­tais apģērbs, kas ceļojuma laikā noderēs arī guļvietā, neliels zvejas tīkls, katls, karotes, krūka ūdenim — sasieti atsevišķā sainī.

Pēcpusdienā atnāca Jana ar tēvu. Strēlis lūdza Kudeļu nedus­moties uz Vāveri par vakardienas aizkavēšanos.

Pēc tam tēvs aizgāja, bet Jana palika. Viņa izstāstīja tirgotāja sievai, kā tas viss bija noticis, laiku pa laikam uzmezdama acis Vāverem, kas ar Putjatu un Kudeļu krāva mantas šķūrē.

Pabeidzis darbu, kuru viņam bija uzdevis tirgotājs, Vāvere piedāvājās pavadīt meiteni uz mājām. Izgājuši no pagalma, viņi paši nemaz nemanīja, ka klusās ieliņas vietā, kur dzīvoja Jana, jau bija nokļuvuši pie Oļega kapa, kur zem liela kurgāna atdusē­jās bargais Kijevas kņazs.

Uzbērtais kapu kalns jau apaudzis ar zāli un krūmiem. Tikai pati virsotne, kurp vijās iemīdīta taciņa, rēgojās melna — tur katru pavasari, senču piemiņas dienā, ļaudis dedzināja uguns­kuru, sarīkodami Oļega godināšanas mielastu.

— Vai tas tiesa, ka kņazs miris no odzes kodiena? — Vāvere jautāja Janai.

— Visi tā apgalvo. Šo dižvīru neveica nedz šķēps, nedz bul­tas, bet, lūk, odze pievārēja …

Augstā pusdienlaika saule spēcīgi tveicēja. Virs kurgāna gaiss bija smacīgs. Eglītes līdz pašai zemei nokārušas zarus, kļavu un mežrožu lapas noļukušas, it kā ar verdošu ūdeni aplietas.

— Iesim mežā, saplūksim ziedus, — Vāvere aicināja. — Es protu jaukus vainagus vīt.

Tur nebija tāda versme, no biezokņa dvesmoja vēsums, daudz­krāsainu ziedu pilnajā zālē snauda smaržas.

Viņi salasīja veselu klēpi košu ziedu.

Tad abi apsēdās zālē. Jana lika ziedus pušķīšos un sniedza Vāverem, bet viņš pina vainagu. Kad meitenes pirksti neviļus pie­skārās pie viņa rokas, Vāveres sirds vai pamira un visa viņa būtne pielija ar tīksmām, nekad vēl neizjustām vēlmēm. Jana viņam bija tik tuva un mīļa, varbūt pat vēl mīļāka par māti un tēvu. Ja Janu atkal kāds apdraudētu, viņš bez mazākās vilcināšanās stātos pretī ne tikai trim varjagiem, bet pat Pūķim.

Kad vainags bija novīts, Jana to uzlika sev galvā, pietrūkās kājās, nostājās Vāveres vaiga priekšā un sāka rotaļīgi dziedāt: Es nāriņas līdz braslam aizvedīšu Un pati atpakaļ uz mājām atgriezīšos. Jūs tālu, nāriņas, tik aizejiet Un mūsu druvas nenobradājiet! Kad druvā zelta vārpas ienāksies, Ar vainadziņiem meičas rotāsies …

Vāvere kā apburts lūkojās uz meiteni, un viņam šķita, ka nu­pat, nupat kāda nāra ir iznākusi pie viņa no upītes …

Kad abi jaunieši gāja projām no meža, Jana ievaicājās, vai Vāvere nevarētu nebraukt Kudeļam līdzi uz Cargradu.

Ievaicājās it kā starp citu, bet pašai tikmēr uzziedēja vaigos divas sarkanas magones.

— Nebraukt? — Vāvere bija pārsteigts. — Es jau sen vēlos redzēt Grieķiju. Man vectēvs tik daudz stāstīja par to un tās brīnumiem.

— Bet ceļojumā var draudēt briesmas.

— Es no briesmām nebaidos. Bez tam ar tirgotāju jau viss norunāts.

— Labak tu būtu šeit, Kijevā, pie kāda salīdzis. Mani tik ļoti ir iebaidījusi brāļa nāve, — Jana skumji bilda.

— Nē, es nevaru tagad atteikties, — Vāvere attrauca. — Rītu mēs dosimies ceļā.

— Es aiziešu uz laivu piestātni tevi pavadīt.

— Atnāc gan …

Pie tirgotāja viņš atgriezās pievakarē. Saimnieka tobrīd nebija mājās, un Vāvere apmierināts par to, pat maltīti neieturējis, tūliņ nolikās gulēt.

Nākamās dienas rītā tirgotājs lika Vāverem un Putjatam iejūgt zirgu šķūrē, kurā bija sakrautas zvērādas, ceļamaize, apģērbs un aizvest to visu uz piestātni.

— Tu tiešām esi atjautīgs un veikls kā vāvere. — Putjata šķel­mīgi piemiedza aci, kad viņi bija izbraukuši no tirgotāja pagalma. — Velti es tevi toreiz nosaucu par lāci. Tikko esi Kijevā ieradies, bet jau uz strēļa Dobrogasta mājām taciņu min . .. Paskat, kādu kreklu šī jau iedevusi. Tad zini, — pārinieks uzlika roku Vāve­rem uz pleca, — Kijevā meitenes izraksta kreklus un dāvina tikai saviem izredzētajiem …