BORISS KOMARS - VĀVERE

Nākamajā dienā jau notālēm viņi ieraudzīja augstu piekrastes kapu kalnu. Uz šī kurgāna divi vīri staigāja ar pīķiem rokās, tre­šais lejā ganīja zirgus.

— Te nu ir mūsu zemes mala, — Kudeļa sacīja.

— Mala? — ar izbrīnu pārjautāja Vāvere. — Bet kam tad pie­der zeme tur tālāk?

— Nevienam, tas ir neapdzīvots klaids, kaut gan kādreiz bija mūsu. Uļiči tur mitinājās. Bet tad atnāca kāda klejotāju cilts, sāka laupīt, cilvēki pārbijās un aizmuka. Tikai vietu vietām mežos un birzīs vēl atrodas savrupi ciemi. Tagad uļiču saimniecības un dru­vas aizaugušas ar zāli, kļuvušas par klejojumu lauku pečeņegiem. Taču arī mūsējie reizēm tur iegriežas. Milzīgi plašumi — ir kur izsiroties kā vieniem, tā otriem.

— Kas tā par cilti — šie pečeņegi? Kādi viņi ir?

— Klejotāju tauta, pārtiek no lopiem un laupīšanām. Kur uz- slej savu telti, tur arī viņu mājvieta. Kad lopi nograuž zāli — pār­ceļas tālāk. Gaužām nelietīgi ļaudis! Zobeni viņiem īsi, vienpus- griezīgi un līki. Vairogi — līdzīgi bungām, pagatavoti no vērš­ādas divām trijām kārtām, lai būtu stiprāki. Tādi apaļi kā bungas. Šie staiguļi labi šauj no loka, lidojošu putnu notriec. Bet vēl lie­liskāk viņi prot no astriem vītas cilpas mest. Kā laiž virvi pa gaisu — tā cilpa apvijas ap kaklu. Pēc tam parauj — un jātnieks kūleņiem noveļas no zirga. Daudz un dažādas ciltis šeit nomainī­jušās. Kad es biju tāds puisis kā tu un Putjata, garām Kijevai, ga­rām kalnam, kuru tagad sauc par Ugorsku, gāja ugru cilts. Tā aiz­klīda līdz Donavai un tur apmetās uz dzīvi. Bet vēl agrāk šeit bijuši obri, tad ievazājušies hozāri. Taču šie te, pečeņegi, ieceļo­juši pēc ugriem.

Kudeļa apklusa un ērtāk iekārtojās uz sava sēdekļa. Pēc tam ar nosodījumu sacīja:

— Mūsu dievus viņi neatzīst. Saules dievam, Pērkonam un Ve- lesam neko neziedo. Pielūdz savējos, visvairāk zvaigznes un vi­sādas debesu parādības.

— Vai šo pečeņegu ir daudz?

— Ka ne saskaitīt, kā bites pavasarī. Pa ziemu viņi uzturas pie jūras, kur siltāks, bet vasarā, kad tur izdeg zāle, atklīst uz šo pusi, zirgus un citus kustoņus pārdod mums, taču vairākkārt ir gadījies, ka viņi iebrukuši arī mūsu sētās un sagādājuši postu.

Vāvere cieši raudzījās nevienam nepiederošajā zemē, kas jau grima vakara ēnās.

Kādreiz arī Putjata tur dzīvojis, kādā mežā pie Dņepras-Slavu- tičas. Pečeņegi atstājuši viņu bez dzimtā pavarda, bez tuvinie­kiem. Labi vēl, ka zēns nokļuvis pie saviem tautiešiem, kaut arī kļuvis kalps uz mūžu. Daudz, ak vai, cik daudz posta Krievzemei nodarījuši svešie iebrucēji! . ..

Smagas nedienas arī Vāveres vectēvam sagādājuši staiguļi. Nevis pečeņegi, bet hozāri.

Viņš stāstīja, ka bijis vēl jauns, kad tie iebrukuši ciematā. Viņš tobrīd ganījis govis pie ezera, pamanījis svešiniekus, ielēcis ūdenī ar meldru stiebru mutē un tā nosēdējis zem ūdens, kamēr tie at­kal nozuduši.

Atgriezies ciematā, bet tur mājas un klētis nodedzinātas, guļ daudz nogalinātu cilvēku, dzīvos droši vien aizdzinuši gūstā, la­bības graudus un lopus pievākuši. Tikai vistas klīst pa tukšajiem pagalmiem. Tāpēc ka hozāri nejaudājuši saķert visas vistas. Bez tam vēl aizšauts veprēns skraida apkārt. Tam mugurā tik daudz bultu kā ezim adatu. Hozāri, zini, cūkgaļu neēd, tomēr gribējuši veprēnu nobeigt, lai tas nevienam netiktu.

Nogaidījis vienu dienu, otru, domājis — varbūt vēl kāds at­griezīsies mājās, bet neviens nepārnācis. Paraudājis, pabēdājies r tad no gruvešiem atracis sabrukušo krāsniņu, kurā pirms sirotāju iebrukuma pastāvīgi degusi Pērkona uguns, ielicis poda lauskā kvēlojošas ogles un devies uz ziemeļiem.

Drīz vien viņam ceļā patrāpījies kāds ciemats pie Teterevas, tur tad viņu arī pieņēmuši pie sevis labi ļaudis.

Uguns, ko vectēvs atnesis sev līdzi, nebijusi parasta, bet gan paša Pērkona dāvāta. No tās baidījušies visi ļaunie gari.

Tas noticis senos laikos, kā vectēvs stāstīja, kad cilvēki vēl dzīvojuši lielās dzimtās, kopīgi cēluši sev mājas, vienā barā gā­juši medībās, gan kopuši laukus, gan dažādus amatus strādājuši,

bet ienākumus sadalījuši līdzīgi savā starpā. Vienreiz jaunie puiši aizgājuši uz mežu medībās. Ilgi slājuši apkārt, taču nekādu dzīvu radību nelaimējies ieraudzīt. Laikam meža gars bijis noskaities, ka viņi tam neko nebija ziedojuši pirms iešanas medībās, tāpēc aizgaiņājis visus zvērus. Bet ko viņi varēja ziedot, ja visi pārtikas krājumi dzimtai izbeigušies, pašiem nebija ko likt uz zoba? Trīs dienas pagājušas, puiši jau gribējuši atgriezties mājās, bet tā vēl nebija gadījies, ka viņi no medībām būtu pārradušies tukšām ro­kām. Turklāt vēl bija uzbrukusi jauna nelaime — viņi apmaldījās, nevarēja nekādi ceļu atrast. Laikam tas pats meža gars joprojām vadājis viņus apkārt vien, takas un zīmes piesegdams ar lapām un zāli. Mednieki aiz bada un noguruma pavisam zaudējuši spēkus, saļimuši uz zemes un jau gaidījuši, kad Morāna 1 atnāks pēc vi­ņiem. Taču mirt gaužām negribējās, tālab viņi sākuši lūgt dieviem palīdzību. Te uzreiz nograndējis viss mežs, Pērkons ņēmis mest no debesīm uz zemi vienu ugunīgu bultu pēc otras, lietus gāza straumēm. Medniekiem kļuvis baigi, viņi aizvēruši acis un gulējuši pie zemes, domādami, ka viņi arī dievus kaut kā nokaitinājuši. Tad pēkšņi atskanējis briesmīgs grāviens virs viņiem un brīkšķis . . . Pēc tam viss noklusis, tikai meža galotnes šalkušas un tuvumā kaut kas it kā svilis. Puiši pacēluši galvas un redzējuši — dažu soļu atstatumā no viņiem nogāzts koks deg vienās liesmās, bet blakus tam guļ beigts mednis. Jaunie mednieki saņēmuši pēdējos spēkus, pierāpušies pie uguns, apžāvējušies, putnam noplūkuši spalvas un to izcepuši uz uguns, pusi apēduši, bet otru pusi at­stājuši meža garam. Tad viņi atskārtuši, ka pats Pērkons apžēlojies par viņiem, ietriecis bultu kokā, aizdedzinājis to, bet medni no­sitis. Puiši atguvuši možumu, no koka mizas pagatavojuši turzu, aptriepuši to ar dubļiem, ierausuši iekšā apdeguļus ar svēto uguni un devušies tālāk. Pēc tam arī meža gars kļuvis laipnāks, atsūtījis kazu, ko nošaut, un vēl palīdzējis tikt laukā no biezokņa.

Kopš tā laika nedzisdama senču ciemata krāsnīs degusi Pēr­kona uguns, kamēr pēdīgi iebrukuši neģēlīgie hozāri. Vēlāk stās­tītājs, Vāveres vectēvs, apmeties uz pastāvīgu dzīvi netālu no Teterevas.

' Morāna — ļauns gars, kas pēc senslāvu ticējumiem atnes nāvi.

Vienkocis atdūrās ar priekšgalu mālainā, lēzenā krastā. Vā­vere strauji sazvārojās uz priekšu. Atmiņas tūdaļ aizlidoja no viņa kā izbiedēti putni.

— Velciet malā! — Kudeļa uzsauca.

Airētāji izlēca krastā, satvēra rokās garo ķēdi un izvilka laivu līdz pusei no ūdens.

— Un kas tie tādi? — Vāvere jautāja tirgotājam, pamādams ar galvu uz kurgāna pusi, kur divi ar pīķiem bruņoti vīri staigāja šurpu un turpu.

— Tie ir sargi, kņaza novērotāji. Viņi uzmana apkaimi, lai pe­čeņegi negaidīti neuzbruktu Krievzemei. Līdzko pamanītu naid­niekus tuvojamies, tūdaļ aizdedzinātu darvu, un tad melni dūmi paceltos gaisā. Tos ieraudzītu citi sardzes vīri uz pakalniem un pilsētu torņiem un paziņotu tālāk. Tādā veidā viņi ātrāk nekā visašākie vēstneši padotu ziņu Kijevai un visai Krievzemei par draudošajām briesmām.

Kuģotāji izvietojās visgarām krastam. Tūdaļ spoži uzliesmoja daudzi ugunskuri un dūmu stabi uzvijās gaisā.