BORISS KOMARS - VĀVERE

Vāvere ar Putjatu atnesa pa klēpim sausus zarus. Kudeļa stei­dzās gatavot vakariņas, bet abi jaunie airētāji devās līdzi kara­vīriem uz zveju upes līcī. Viņus turpu aizveda novērotājs ar ru­dām ūsām.

Gar meldru un kārklu ceriem līcī peldēja milzum daudz pīļu un zosu. Tās, gluži kā pieradinātas, nemaz nebaidījās no cilvē­kiem. Un tikai tad, kad blakus nošmīkstēja no krasta izšauta bulta, putnu bars aizspurdza no turienes projām.

Karavīri izšāva vai trejus desmitus bultu, bet nogalēja tikai vienu zosi, jo meldru dēļ bija neērti notēmēt.

— Ak, nē, ar šiem medniekiem, ķēpaušiem, mums šovakar lai­kam neiznāks nekādas vakariņas, — kurgāna sargs zobojās. — Pe­čeņegi gaužām priecātos, ja sastaptos ar tik neveikliem šāvējiem. Būs man pašam jāpapūlas.

Viņš pacēla loku. Ilgi tēmēja, piemiedzis aci, un uzreiz trāpīja pīlei.

Taču pēc tam arī viņa bultas, aizdrāzušās garām, noguldzēja ūdenī. Tagad karavīri savukārt ķircināja novērotāju, sacīdami, ka

viņam tēmēšanu traucē ūsas. Bet ūsas viņam patiešām bija nepa­rastas — kuplas un garas, sniedzās vai līdz pleciem.

Vāvere stāvēja savrup, apskauda tos, kam bija šaujamloki, jo viņam briesmīgi gribējās izmēģināt arī savu roku šādās me­dībās.

— Piebrauksim ar laivu tām klāt, — ieteica viens karavīrs.

— Sie putni pazīst laivu, — attrauca novērotājs.

«Kā būtu, ja es pamēģinātu savā veidā?» Vāvere iedomājās. «Vai tikai ietekā nav pārāk dziļš?»

Viņš pajautāja novērotājam.

— Kā kurā vietā, — tas paskaidroja, — pie krasta būs līdz viduklim, bet tālāk, kur ir pīles, sniegsies līdz kaklam.

Vāvere atģērbās.

— Ko tu gribi darīt? — kurgāna sargs viņu tincināja. — Upē neej peldēties — aizbaidīsi mums medījumu.

— Es nevis peldēties, bet medīt.

— Kur tev ir loks?

— Es bez loka, ar meldra palīdzību.

— Ak tā! — Novērotājs saprata. — Tad ej, tikai tarbu paķer līdzi, varbūt noderēs.

— Nu, ašāk, ašāk! Redzēsim, cik tu esi nadzīgs zēns, — ka­ravīri skubināja.

Vāvere krastmalā nolauza nokaltušu pērngada meldru stiebru, izurbināja to ar žagariņu, uzmauca plecā tarbu, iemeta tajā ak­meni, lai tā grimtu ūdenī, un brida uz priekšu pa līci.

Slēpdamies aiz kārklu ceriem, viņš piezagās līdz ūdens klaju­mam, ieņēma mutē stiebru, klusītiņām ienira, tā ka virs līmeņa pa­lika tikai stiebra galiņš.

Gāja lēnām, kājas grima dūņās. Puisis jau domāja, ka ir aplam novirzījies kaut kur prom no putnu bara, kad piepeši ieraudzīja sev virs galvas kustamies pīles pleznas. Pastiepa roku, manīgi vitvēra putnu aiz kājām un pierāva sev klāt.

Pīle izmisīgi spārdījās zem ūdens, kamēr viņš to iebāza tarbā. Knd ar šo darbu bija galā, parādījās vēl viena pīle. Drīz arī tā nokļuva tarbā. Taču, iekams Vāvere to parāva zem ūdens, pīle skftļi iopēkšķējās, izbiedēdama visu putnu baru. Tas pacēlās spār- 1101 un «izlaidās — Vāvere to noskārta no ūdens šļakstiem.

Viņš jau gribēja iznirt, kad vēl augšā ieraudzīja prāvu ēnu.

Zoss! Jaunais mednieks kļuva priecīgs un vienā mirklī, izlaidis no mutes stiebru, stingri ar abām rokām satvēra pleznas.

Zoss bija pagadījusies liela, sitās ar spārniem, tā ka ūdens vien mutuļoja kā katlā, — tik tikko izdevās nabadzīti pieveikt.

— Tās tikai bija medības! — Visi brīnījās, kad Vāvere iz­brida krastā ar savu lomu. — Kur tu tāds esi radies?

Rudūsainais kurgāna novērotājs iebrauca upē savu mazo vien- koci, pievāca medījumu, bultas un ielūdza visus medību dalīb­niekus atnākt pie viņa ugunskura pēcāk, kad viņš būs pagatavojis vakariņas.

Vienu pīli novērotājs atdeva Vāverem, lai viņš to aiznes sa­vam saimniekam.

Vāvere aizgāja pie kurgāna sargiem vēlu, kad Kudeļa ar Put- jatu jau bija nolikušies gulēt.

Rudūsainis sēdēja pie ugunskura. Šonakt bija viņa kārta uz­manīt uz kapukalna uguni.

— Kāpēc tu nokavējies? Mums šeit bija tādas vakariņas! Ka­ravīri vēl atnesa stipru medaļu. Nu, nekas, apsēsties, es arī tev kaut ko pataupīju …

Vāverem nenāca miegs, un viņš vēl ilgi sēdēja pie ugunskura ar rudūsaini. Tas stāstīja viņam par karagājieniem, kādos ne reizi vien bijis pats, kā arī par kurgāna sargu skarbo dzīvi. Apprasījās par Vāveri, kas viņš un no kurienes.

Tikai pirms rītausmas Vāvere nolikās uz īsu atpūtu.

Pamazām krasti pārmainījās. Ceļa sākumā mrži sniedzās līdz pašam ūdenim, bet tagad tikai vietumis kuploja nelielas birztalas, zemi kārklu puduri un vientuļi vītoli nokareniem zariem. Citādi it visur, kurp vien aci met, klaji lauki vien, lauki vien, ar garu zāli un košiem ziediem tikpat kā tepiķiem klāti. Un nekur nedz ciematu, nedz ļaužu. Vienīgi putnu bari lidinās pār bezgalīgajiem plašu­miem un reizēm no biezās zāles paceļ galvu kāda stepju anti­lope vai sarkanīgā smailpurnīte lapsa.

Ap pusdienlaiku, kad aiz karstuma pārgurušie airētāji ļāva lai­vai pašai slīdēt pa straumi, Vāvere pamanīja uz attāla pakalna stepē melnu punktiņu.

— Tur laikam klija nolaidusies? — Viņš piebakstīja Putjatam pie pleca.

— Nūja, — Putjata nomurmināja, pat nepaskatījies uz to pusi.

Toties Kudeļa tūliņ pacēla acis uz pakalnu.

— Izseko, nolādētie vilki … — viņš bažīgi noburkšķēja.

— Kādi vilki? — Vāvere neizpratnē jautāja.

— Nevis vilki, bet pečeņegi, kaut viņiem kraukļi izknābtu acis! — sirdīgi attrauca Kudeļa un, pievirzījis savu vienkoci pie blakus laivas, kur apspriedās norūpējušies tirgotāji, pārvācās tajā.

— Ko viņi šeit izseko? — Vāvere atkal vaicāja Putjatam.

— Ko tad citu, ja ne mūs, — tas negribīgi atbildēja.

— Mūs? — Vāvere brīnījās. — Kāpēc tad mūs?

— Skaidrs, kāpēc: tīko mūs aplaupīt, saņemt gūstekņus.

— Bet tirgotājs sacīja, ka Igors ar pečeņegu hanu saderējušr mieru.

— Saderējuši gan mieru un zvērējuši nepārkāpt šo norunu, tomēr pečeņegi ne visai izpilda savus solījumus. .

— Kā viņi var mūs aplaupīt? Mēs taču esam uz ūdens.

— Uzbrūk pie krācēm, kad mēs izkāpjam uz sauszemes. Un arī tad, kad jūrā saceļas vētra un kuģi piestiij pie krasta. Kāpēc gan, tavuprāt, karavīri pavada mūsu braucienu? Lai to apsargātu.

— Vai tu redzējies, Kudeļa par to nebilda no vārda .. .

— Protams, Kāpēc runāt par to? Ja viņš būtu pateicis, tad varbūt tu nemaz nesaderētu pie viņa darbā. Viņš mani no paša sākuma brīdināja, lai tev neko nestāstu. Bet tagad tu nekur vairs nespruksi . .. Nūja, patlaban tirgotājam nav viegli atrast kādu, kas gribētu braukt uz Grieķiju. Pečeņegi arvien biežāk uzbrūk. Vai tu domā, ka es dotos šai ceļojumā, ja būtu mana griba? Tas ir jādara … — Puisis nopūtās. — Kāda bēda tirgotājiem? Ja kāds no viņiem nokļūst gūstā, ir par ko atpirkties. Turpretī mums… kā saka: no gaisa naudiņa nebirst… Bet tu nebaidies. Redzēji taču,, kādus šoreiz upurus ziedoja Velesam! Tas pasargās. Bez tam kņazs sūta mums līdzi tik daudz karavīru! Ja pečeņegi arī uz­bruks, tad no viņiem kauliņi vien pajuks.

— Tad ir gan lapsa mūsu saimnieks! — Vāvere nogrozīja galvu. — Iznāk tā: mīkstu gultu saklāja, bet pagali zem sāna atstāja.

— Vai arī: zirgu parādīja, bet āzi tev iemānīja.

Tikmēr uz pakalna vienam melnajam punktiņam blakus parā­dījās vēl vairāki.

— Tpū, nešķīsteņi, kaut jūs izčibētu! — kāds izsaucās.