BORISS DJACENKO: SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

BORISS DJACENKO

SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

No vācu valodas tulkojis Ingus Liniņš

RIGA «LIESMA» 1989

Atklājumu, kas citkārt izlasāms vien lielu filozofu darbos, Vovka šorīt izdarīja pats: pasaule ir bēdu ieleja un dzīve — traģisks tukšums, bez mazākā cerību un prieka stariņa. Pie šīs atziņas Vovka nonāca, līdzko viņa samiegojusies acs pamanīja blakus gultai zīmīti: «Izārdi veco puloveru, gribu tev noadīt jaunu! Un nedauzies cauru dienu apkārt pa ostu! Mamma.»

Lūdzu, te nu cilvēkam vajadzētu saglabāt priecīgu omu un nekrist dziļā pesimismā! «Izārdi veco puloveru!» — tas skanēja gluži tāpat kā: nomazgā savu kaklu! — kas arī bija nepatīkami, bet to varēja pusminūtes laikā nokārtot, kamēr šāds sievišķa darbs aprija stundas. Un tad vēl: «Nedauzies cauru dienu ap­kārt pa ostu!» It kā tik svarīgo dzīves pieredzi varētu gūt, iebā­žot degunu dzijas kamolā.

Saīdzis Vovka izlīda no gultas, uz mazgājamo bļodu — kā protestēdams pret savu verga likteni — tikai nicinoši paskatī­jās un paņēma bikses. To mugurpusē vīdēja divi ielāpi, un Vovka neviļus iedomājās, cik daudz miesisku un dvēselisku cie­šanu tiktu aiztaupīts, ja viņam būtu tādas ādas bikses kā Ēri­kam. Zēns palūkojās uz kontaktdakšu ar elektriskā vada paga­rinātāju. Nopietnā reizē māte to izmantoja kā palīglīdzekli audzināšanā. Un, ja kājās nebija nekas cits kā nodilušas bik­ses, tas sāpēja. «Āda izolācijai būtu daudz piemērotāka,» mūsu varonis nopūtās. Vai viņš jau nojauta, kādiem piedzīvojumiem liktenis viņu šodien izraudzījis? Ar atbildi nesteigsimies. Taču, ja taisnība, ka lieli notikumi jau iepriekš piesaka savu tuvošanos, tad visai zīmīgi bija tas, ka Vovkam zem biksēm pēkšņi kaut kas ieniezējās un zēnam vajadzēja krietni kasīties, līdz nieze pārgāja.

Tā kā Vovka ilgāk vairs nespēja noskatīties uz ienīsto pulo­veru, ko māte bija izklājusi uz gultas, viņš nolēma aiziet pēc piena. Zēns paņēma no palodzes desmitsantīmu monētu un kannu. Līdzās kannai stāvēja stikla burka. Tajā peldēja četras- zaļas vardes. Vovka tās vakar bija izmakšķerējis kādā Rīgas parka dīķī; viņš gribēja šīs dzīvās radības iemainīt citiem pui­kām pret pastmarkām. Man rokā ir desmit santīmi, viņš prātoja,, ko gan visu nevarētu nopirkt, ja tie nebūtu jāizšķiež par tik plie­kanu šķidrumu kā piens. Viņš sarauca savu uzrauto degunteli, it ka grasīdamies šķaudīt, bet piepeši zēna šķelmīgās acis iezibsnījās. Viņam iešāvās prātā doma, kuras dēj atkal bija vērts dzīvot.

Piena veikals vēl bija slēgts, četras pienotavas kannas stā­vēja laukā pie durvīm. Vovka paskatījās apkārt un žigli ķērās

pie darba. Nepagāja ne minūte, kad viss bija nokārtots. Zēns rātni sveicināja kādu pazīstamu kundzi, kas nāca pāri bruģim; jau mazāk rātni, toties iekšēji gavilēdams, viņš pameta gaisā desmitsantīmu monētu un veikli satvēra to ar mēli.

īsi pirms astoņiem Vovka iestājās kopā ar sievām rindā pie veikala, it kā joprojām gribēdams nopirkt pienu. Tieši astoņos tirgotājs Daugava atvēra savu veikaliņu un ienesa piena kan­nas. Pircēju acu priekšā viņš salēja tās letes katlā un, kā ik rītus, atgādināja:

— Man pienā nav ne pilītes ūdens!

Par piena atšķaidīšanu viņš jau divas reizes bija sodīts, taču tas viņu netraucēja joprojām blēdīties. Tikai tagad, kā Vovka acīgi bija novērojis, Daugava lēja nevis pienam klāt ūdeni, bet pienu ūdenim, ko iepriekš bija iepildījis letes katlā.

Šodien Vovka izlikās, ka viņam gar to visu nav nekādas da­ļas. Daugava sāka tirgoties. Bija dzirdams, kā veikalā šķind kannas, list piens. Piepeši spēcīga, saniknota balss pārtrauca šīs miermīlīgās skaņas. Tā piederēja mājas sarga Klepera kun­dzei:

— Paskatieties, tur pienā kaut kas peld!

— Manā veikalā tiek ievērotas sanitārās normas, pienā nekas nevar peldēt, — cienīgi atskanēja Daugavas sadusmotā balss.

— Un tomēr tur kaut kas peld! Kaut kas zaļš, varbūt lapa?

— Paklausieties, Klepera kundze, kā var hermētiski noslēgtā piena kannā ietikt lapa?

— Tomēr es saku jums … Ak dievs, tas taču, tas taču ir kaut kas dzīvs!

— Dzīvs?

— Re, ienirst un tagad atkal uzpeld virspusē!

— Pilnīgi izslēgts, tur būs kāds pārpratums.

— Pārpratums? Dievs debesīs, tā ir varde! Krupis, gandrīz vai maza krokodila lielumā!

— Ak kungs, ja tā būtu iestrēgusi manam dēliņam kaklā, — iesaucās vecā Puķīša kundze. — Viņš tagad gulētu zilu sejiņu un pārgrieztām acīm, nosmacis un noindēts.

— Gatavais zāļotājs, pat tīru krāna ūdeni viņš nevar paņemt, lai atšķaidītu pienu, — sašuta kāda cita sieva.

— Tur jau peld vēl dažas! — Bērziņa kundze noliecās pār katlu. — Piena vietā viņš mums pārdod dīķa ūdeni, viņš pār­dod mums varžu zupu.

— Policiju, sauciet policiju! Lai izmeklē pienu ar mikro­skopu, tās pienākums ir sargāt mūsu bērnu dzīvības ar roku dzelžiem, — Klepera kundze atkal lamājās, un ne mazāk šķen­dējās arī citas sievas; kņada izcēlās vēl skaļāka un jautrāka nekā svētdienās Rīgas sīkumtirgū.

Vovka iebāza desmit santīmus kabatā. Viņš taču nevarēja izdot naudu par pienu, kas bija pieķērnāts ar vardēm, to pat māte sapratīs. Samierinājies ar dzīvi, zēns devās no veikala prom un grasījās klusu uzsvilpot kādu dziesmiņu, kad atkal atminējās puloveru. Viņa labais garastāvoklis no jauna izgaisa.

Lai vispār nebūtu jāredz šis sasodītais pulovers, Vovka pa­lika pagalmā. Kaut arī bija vasarsvētku brīvlaiks, neviens no viņa draugiem vēl nerādījās, un ko vērts bija viņa varžu pie­dzīvojums, ja nevienam par to nevarēja izstāstīt. Viņš atkal atcerējās savas mīlas mokas, jo viņa izredzētā, Zvaigznīte, aiz­vakar nebija viņam izrādījusi pienācīgu uzmanību. Tik smalk­jūtīgs cilvēks kā Vovka to nevarēja tik ātri aizmirst.

Atbalstījies pret kādu trušu būri, zēns prātoja, kas tagad būtu darāms. Vovka palūkojās uz noplukušo sētas māju, kurā viņš dzīvoja, tad viņa skatiens slīdēja uz ielas nama sētas pusi, kur stāvēja miesnieka Buldura ķerra. Plašā, apaļiem bruģak- meņiem klātā pagalma labajā un kreisajā pusē bija redzami vairāki malkas šķūnīši; pazema mūra celtne deva pajumti ogļu tirgotavai un skārdnieka darbnīcai. Zārcinieka Romja darbnīcas priekšā snauduļoja kaķis. Virs darbnīcas jumta slējās dažu koku vainagi; tur pletās popa Sergeja dārzs. Pašā pagalma iedibenē vēl stāvēja agrāko laiku govju kūts. Tajā Zvaigznītes tēvocis, grāmatsējējs Krasts, bija iekārtojis savu darbnīcu.

Pēkšņi Vovka sarāvās, it kā ar basu kāju būtu uzkāpis uz spraudītes. īres nama vārtu ejā parādījās zilacaina mei­tene ar divām garām, gaišām bizēm. Taču viņa nebija viena! Lovka nesa viņas iepirkumu somu. Grāmatsietuves durvju priekšā zēns atvadījās no meitenes un devās jau uz sava tēva kurpniekdarbnīcu, kad pamanīja Vovku. Vovka bija sakrustojis rokas uz muguras un tik bargu skatienu ieurbās savā nodevī­gajā draugā, ka Ļovkam no bailēm pieklātos cauri zemei izkrist. Taču Ļovkam tas pat prātā nenāca. Vislabākajā noskaņojumā viņš droši tuvojās Vovkam, un viņam vēl pietika bezkaunības draugu uzrunāt:

— Šodien nav labs laiks, citādi varētu iet uz Daugavu no­peldēties.

— Peldēties tu vari iet viens, un, ja tu slīksi, es stāvēšu bla­kus un tikai svilpošu. — Tā kā iznīcinošais skatiens uz Ļovkas nejūtīgo dvēseli nebija atstājis nekādu iespaidu, Vovka tagad, pavērsis acis pret debesīm, viņam pat virsū neskatījās.