BORISS DJACENKO: SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Buldura kundze, — viņš iesaucās balsī, kas drebēja aiz­turētās jūtās, — es redzu, ka man jums jāpaskaidro.

— Nerunājiet. Nekas jums nav jāpaskaidro! Ejiet!

— Nē. Man jums viss jāpasaka. — Skaistais Alfons bridi ap­domājās. — Jau vairākas nedēļas es nevienu nakti neguļu ilgāk par pusotru stundu, un nepaiet ne diena, kurā meistars nelū­kotos uz mani noraizējies. «Alfon,» viņš arvien saka, «kas noticis ar tevi? Tev tā trīc rokas, it kā tu pats grasītos nokniebt sev ar stangām pirkstus.» Un kāpēc es neguļu? Tā­pēc, ka mana sirds kaislībā pret jums burtiski izkvēl oglēs. Vai jūs atceraties, kā mūsu skatieni pirmo reizi satikās? Jūs bijāt izliekusies pa logu un saucāt savai kalponei, lai viņa pagalmā izdauza celiņam arī otru pusi. Kopš tā mirkļa jūs esat kļuvusi par manu likteni. Dzeniet mani prom, es iešu, bet nekad vairs ncatgriezīšos. Toties, ja jūs mani uzklausīsiet, jūs izglābsiet ne tikai mani, bet arī dzīvību manai vecajai mātei, kuru es pilnīgi uzturu.

— Dievs debesīs, es pat nesaprotu, ko lai daru! — Sie mīlas vārdu plūdi Buldura kundzi svētlaimīgi satrauca.

Skārdniekzellis pavērās viņā ar ievainota tīģera skatienu, tad

tuvojās kundzei. Sprīža attālumā no drebošās miesnieka sievas viņš palika kā zemē iedzīts.

— Vai jūs vēl arvien gribat triekt mani prom?

— Es_esmu precēta sieviete, — Buldura kundze čukstēja, do­mādama: ja viņš tūliņ neko nedarīs, es viņu izsviedīšu pa durvīm.

— Jūs esat nelaimīgi precēta sieviete, jūsu laulība patiesībā neeksistē.

— Un tomēr …

— Un tomēr tu gribi palikt auksta un neskarta kā nejūtīga- klints?

Nē, uz tādu nežēlību Buldura kundze nebija spējīga. Līdz­jūtība laupīja viņas kājām spēku, viņa noslīdēja uz gultas malas.

Vēlāk Buldura kundze sacīja:

— Tas nekad nenotiktu, ja mans vīrs nebūtu tik neaptēsts un rupjš. Ak, tas ir briesmīgi, ka man ar tādu cilvēku jādzīvo.

— Miesnieks paliek miesnieks, — Alfons atteica.

— Tu esi pavisam cits cilvēks. Tavā skatienā ir dvēsele, es jūtu, tā mii mani, — Buldura kundze dūdoja.

Alfons pameta acis rokaspulkstenī.

— Jau vienpadsmit.

- Ko, jau vienpadsmit?! Tad gan man jāpasteidzas, lai viss būtu kārtībā, kad vīrs pārnāks. Taču pēcpusdienā mūs uz galvo­šanu neviens netraucēs, viņam ir darīšanas skārnī.

— Ja man būs laiks, es ienākšu. — Alfons paņēma savu cepuri.

Buldura kundze viņu mīļi aizvadīja līdz durvīm.

Kad Bulduris atgriezās, sieva sveicināja viņu ar neierastu sirsnību. Noskūpstīja, gribēja zināt, kādas bijušas mācības, pa­līdzēja noaut zābakus. Dzīvoklis spīdēja no tīrības, teļa cepetis čurkstēja krāsnī, uz galda stāvēja kauss ar alu.

Sākumā Bulduris bija īdzīgs, taču ilgi nespēja turēties pretī tādam dvēseles siltumam. Pēc pusdienām viņš izkratīja sievai sirdi:

— Vai tu zini, kas mani šorīt sevišķi nokaitināja?

— Nu, dārgumiņ …

— Ka tu runāji par tādiem sievišķiem, kas meklē mierinā­jumu citur.

— Bet es to tikai pateicu, lai tu zinātu, cik ļoti man tādas lietas ir pretīgas.

— Tā arī tam jābūt, — miesnieks apmierināts teica un maigi piekļāva sev sievu …

Pēkšņi pie dzīvokļa durvīm atskanēja zvans.

Bulduris sadusmots devās atvērt.

— Atvainojiet par traucējumu.

— Mēs gribētu jums ko lūgt.

Vovka un Ļovka bija redzējuši miesnieku atgriežamies un vē­lējās izmēģināt laimi pie viņa.

Nabadziņi! Pirms zēni paguva izteikt savu lūgumu, durvis viņiem atkal deguna priekšā aizcirtās.

Tas nu bija par daudz! Pat Ļovka noskaitās un piekrita draugam, ka pie šādiem cilvēkiem var kaut ko panākt vienīgi ar viltu.

Apsverot, vai tomēr nevajadzētu iet pie Staubiņa un apvai­cāties par pārējām grāmatām, viņi pagalmā pie skārņa sētas ieejas pamanīja kārtībnieku Vurgku.

— Ko tad šis te meklē? — Ļovka neviļus pieklusināja balsi.

— Tas noteikti atnācis pēc teļa stilba, kukuļa sagribējies uz vasarsvētkiem, — Vovka nicinoši sacīja.

Un izskatījās, ka viņam taisnība. Kad Bulduris pēc īsa brīža devās uz savu gaļas veikalu, Vurgks paspēra viņam dažus so­ļus pretī, un abi iegāja tā sauktajā miesnieka kantorī.

— Nāc, iesim paklausīsimies, ko Vurgks sacīs. — Vovkā bija pamodies detektīva instinkts.

Ļovka pretojās. Ar policiju viņš negribēja ielaisties.

— Tātad kas jūs atvedis pie manis, Vurgk? — Bulduris bija apsēdies aiz vecā rakstāmgalda netālu no loga.

Kārtībnieks svarīgi atvēra dokumentu vākus, kurus turēja uz ceļgaliem, un izvilka no tiem aprakstītu papīra lapu.

— Mēs esam saņēmuši par jums vairākus ziņojumus, un man ir dots uzdevums noskaidrot, cik tajos patiesības.

Miesnieks uzlēca stāvus.

— Ziņojumus? Par mani?

— Diemžēl es citādi nevaru izteikties, — Vurgks sacīja bargā ierēdņa balsī. — Jūsu kādreizējais māceklis Priede pat ir iesniedzis par jums sūdzību. Jūs viņam par virsstundām esot parādā astoņdesmit latus, kurus jūs, par spīti iepriekšminētā Priedes vairākkārtējiem atgādinājumiem, atsakoties izmaksāt. Bez tam ir ienākušas sūdzības par sanitāro stāvokli jūsu vei­kalā.

— Sūdzības? — miesnieks aizsvilās. — Tie ir apmelojumi, tā ir neslavas celšana!

— Telpā, kurā jūs apstrādājat ga[u, esot tarakānu un mušu, ka biezs.

— Kaut kas nedzirdēts! Pie manis valda tīrība, kādu jūs neredzēsiet pat nevienā operāciju zālē. Esmu tik sašutis, ka prasīt prasās pēc glāzītes šņabja. — Bulduris izvilka no rak­stāmgalda vienu pudeli un divas glāzes. — Arī jums glāzīte, pirms mēs runājam tālāk?

— Paldies! Uniformā es nekad nedzeru, — Vurgks palika nepieejams. — Te ir arī ziņojums, ka jūsu aknu desa esot tai­sīta no vecas baltmaizes.

— Mana aknu desa no baltmaizes? Nē, tādus apvainojumus es necietīšu. — Bulduris pielēca kājās, ieskrēja veikalā un at­griezās ar vairākiem gariem desu luņķiem. — Te būs, ņemiet un pats pārbaudiet. Es zinu: jūs esat cilvēks, kas visu izpēta līdz pašiem pamatiem. — Viņš ietina desas avīžpapīrā un no­lika tās Vurgkam priekšā uz galda.

Kārtībnieks sainim nepieskārās, taču arī nenoraidīja to.

— Šādām sūdzībām un ziņojumiem var būt tikai viens iz­skaidrojums, — Bulduris sacīja. — Ļaudis skaišas, ka es pār­dodu tik lētas un labas preces kā neviens cits miesnieks rajonā. Ta vienmēr rodas skauģi. Bet izlemiet vien pats, cik tur taisnī­bas. Viņš atkal iegāja veikalā un atgriezās ar lielu gabalu tola cepeša. — Te būs, lai neviens jūs nevarētu iespaidot, lai jlis izdarītu pats savu stingri likumīgo slēdzienu par manu preču kvalitāti. Es negribu pats sevi slavēt, bet to gan es jums teikšu: ja jūs kaut vienu šķēlīti no šī augstākā labuma cepeša busiet pagaršojis, jūs nebeigsiet vien garšot, kamēr nebūsiet pārēdies. Un pret pārēšanos ir tikai vienas zāles: jau iepriekš jānostiprina kuņģis. — Viņš pastūma kārtībniekam pilno glāzi.

Šoreiz Vurgks aizmirsa, ka viņam mugurā uniforma, un Iedzēra malku.

— Es jau personiski nemaz nešaubos, ka jums viss ir vis­labākajā kārtībā, kā nekā mēs jau'esam gadiem ilgi pazīstami. Taču mans amata pienākums ir pārbaudīt katru sūdzību. Un kas attiecas uz tarakāniem un mušām …

— Tad jūs varat būt pavisam mierīgs, Vurgk. Kaitēkļi pie manis ir, tā sacīt, kā rets muzeja eksponāts — to vispār nav.

— Es jau personiski zinu, taču mans amata pienākums liek man pārliecināties …