BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Stikla verandā garīdznieks rātni gulēja savā atzveltnes krēslā. Viņam priekšā uz galda līdzās atvērtai Bībelei stāvēja pudele olu liķiera.

— Tas sapņo par paradīzi un iztēlojās, ka lidinās tajā ap­kārt kā eņģelis ar spārniņiem, — Vovka pačukstēja draugam.

Kaķis, kas klusuciešot bija padevies liktenim, tagad sāka šņākt un ņaudēt, un plosīties savā lūku cietumā kā vājprātīgs.

— Minka, minka, minka, esi taču mierīgsl — Vovka centās to apklusināt. Kad runcis ar pilnām tiesībām sāka arvien ska­ļāk protestēt pret savu grūto stāvokli, Vovka ķērās pie diplo­mātijas: — Netrako tik ļoti, tūliņ mēs tevi atbrīvosim, un tu pat iedomāties nevari, kādas iespējas tev pavērsies.

Vovka pameta skatienu uz otro stāvu, uz Buldura atvērto logu, kura priekšā savus zarus pleta smaržojoša liepa. Lai smaržo vien, Vovkam šobrīd ne prātā nenāca tīksmināties par smaržām.

— Es rāpšos augšā, tu pasniegsi man grozu, — viņš pavē­lēja savam sabiedrotajam.

— Un ja mūs pieķer? — Ļovka baiļojās.

Taču Vovka necieta nekādu pretī runāšanu. Viņš izveicīgi uz­rāpās kādā no liepas apakšējiem zariem, bet Ļovkam vajadzēja pasniegt uz augšu grozu.

— Lien man pakaļ! Es līdīšu tālāk, un tu man atkal padosi grozu.

Drīz abi draugi bija sasnieguši zaru, kas rotājās ziedos ap­mēram divus metrus no Buldura vaļējā loga. Te valdīja miers, kas neradīja ne mazākās aizdomas par melno viltu Vovkas dvē­selē! Viņš satvēra runci aiz čupra un ielidināja to pa logu. Runcis ieķērās skārda palodzē, mirkli šķita, ka viņš novelsies dārzā, tomēr noturējās un tad nozuda Buldura dzīvoklī.

Tikpat ātri abi ļaundari nozuda no popa dārza. Pa koku lejā, pa sētu augšā, pa sētu lejā, pa dēļu kaudzi augšā — tas viss prasīja ne vairāk kā minūti. Ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņi nespētu ne mušai pāri nodarīt, zēni ērti apsēdās un sāka sau­ļoties siltajā saulītē.

Miesnieka dzīvoklī joprojām bija klusums. Arī pagalmā ne­notika nekas sevišķs. Bulduris sarunājās ar ūsaino kārtībnieku,

no kāda pagraba dzīvokļa skanēja miermīlīgi pulksteņa tikšķi, vējš liegi šūpoja izkarināto veļu.

— Varbūt labāk iesim tomēr prom, lai viņi vispār mūs ne­redzētu, — Ļovka šim mieram neuzticējās.

— Aitasgalva, — Vovka viņu sabāra. — Aizdomas nemūžam nekrīt uz cilvēku, kas vienaldzīgi sēž nozieguma vietā, bet ga … — Tālāk viņš netika.

No Buldura atvērtā loga izlauzās trakulīga vaukšķēšana un gaudošana kopā ar mežonīgu šņākšanu, griezīgu spiegšanu un plīstoša stikla un porcelāna šķindu. Tam klāt pievienojās Bul­dura kundzes papagailis, kurš pilnā rīklē brēca:

— Nolādētie laupītāji, nolādētie laupītāji, nolādētie laupī­tāji!

Troksnis vienā mirklī uzspridzināja miermīlīgo klusumu pa­galmā. Apkārtējo namu logos parādījās galvas, zārcinieks iz­nāca no darbnīcas.

— Kas tur noticis? — viņš vērās augšā uz miesnieka dzī­vokli.

Vovka ar dziļu interesi aplūkoja savus kāju pirkstus, kas rē­gojās laukā pa atplīsušās zoles un kurpes virsas spraugu. Tad viņš garlaikoti palūkojās uz logu.

— Tā kā viņas vīrs ir miesnieks, — zēns žāvādamies piezī­mēja, — kundze iedomājas, ka var trokšņot pēc sirds patikas, nemaz nerēķinoties ar citiem cilvēkiem.

— Es tikai gribētu zināt, kas tur noticis? — galdnieks at­kārtoja savu jautājumu.

— Skan tā, it kā viņa plūktos ar savu dārgo vīru, — Vovka izteica gudru minējumu.

— Hi, hi, hi, — ķiķināja kāda lupatu uzpircēja. — Varbūt dārgais vīrs ir atklājis, ar ko viņa kundze šorīt tik gari tērzēja.

— Ņaud kā kaķis, laikam dabū brāzienu, — Ļovka vēl pie­meta savu pagalīti.

— Bet tas nudien ir kaķis, kas tur piedalās tajā teātrī, — sacīja ogļu un malkas tirgotājs, kas arī bija izlīdis no sava būceņa.

— Kā tad pie Bulduriem varēja gadīties kaķis? — atkal iejaucās Vovka. — Kundzes pinčeram taču atliek tikai sajust kaķa smaku, kad tas uzreiz apčurājas.

— Bet tas patiešām ir kaķis, — sacīja jaunā Zinaīda, kas bija izskrējusi no mājas, lai apskatītu izkārto veļu.

— Ja kundze saņemtu pērienu, viņa nečiepstētu kā tāds ka­nārijputniņš, — Vovka palika pie sava, pamezdams aci uz skārni. Taču notikumi dzīvoklī vēl nebija nonākuši līdz mies­nieka ausīm.

Kad vaukšķēšana, lamāšanās, ķērkšana un kaukšana uzlies­moja ar jaunu sparu, Vovka nolēma rīkoties. Viņš nolēca no dēļu kaudzes un devās uz pagalma vidu. It kā būdams dziļi pārsteigts, viņš iesaucās:

— Bet miesnieka jau nemaz nav dzīvoklī, viņš stāv ar kādu kārtībnieku pie sava skārņa sētas durvīm.

Tad Vovka iedrāzās veikalā, lai paziņotu Buldurim, kas neko nenojauš, par noslēpumainajiem notikumiem viņa dzīvoklī.

— Buldura kungs, jūsu dzīvoklī ir liels tracis, neviens cil­vēks nesaprot, kas tur noticis.

— Tracis? — Bulduris savilka uzacis. — Kāds tracis?

— Jūsu cienītā kundze kliedz, un jūsu dārgais papagailis kliedz, un skan tā, it kā tur būtu arī kāds kaķis …

— Kaķis?

— Jā, es arī nezinu. Citi domā, ka jūs sitat savu sievu un tāpēc viņa tā gaudo, bet, tā kā jūs esat te, es domāju: tā nevar būt jūsu sieva.

— Pagaidiet šeit, — Bulduris sacīja kārtībniekam un līdz ar to vienā mirklī iznīcināja visus Vovkas plānus. — Es iešu un paskatīšos, kas tur noticis.

— Varbūt arī kārtībnieka kungam derētu iet līdzi, varbūt jūsu sievai uzbrukuši kramplauži, — Vovka stomījās. Taču ne miesnieks, ne kārtībnieks neveltīja zēnam uzmanību, un vi­ņam neatlika nekas cits kā sekot Buldurim.

— Nolādētie laupītāji, nolādētie laupītāji! — ķērca papa­gailis.

— Aljau, mjau, šš, šš, šš, — šņāca kaķis.

— Vau, vau! Vau, vau, vau! — vaukšķēja pinčers.

— Palīgā, mans porcelāns! Palīgā, mana servīze! — ķērca kundze.

Vovka, kuram sekoja ogļu tirgotājs, zārcinieks, jaunā Zi­naīda un četras citas sievas, steidzās miesniekam pa pēdām. Ļovkam prātīgāk šķita palikt pagalmā, taču Vovku uzveica ziņ­kāre, kas vilktin vilka atpakaļ uz nozieguma vietu.

Plecīgais miesnieks, sarkans kā vēzis, aizcirta pakaļskrejošo baram degunpriekšā durvis. Vovka, piegrūdis aci pie atslēgas cauruma, ausi pie durvju pildiņa, informēja ziņkārīgos, it kā viņi paši neko nedzirdētu:

— Viņš prasa viņai: «Kas šeit, velns lai parauj, ir noticis?» Viņa ķērc: «Tur, tur traks kaķis, traks kaķis!» Viņš lamājas: «Sasodīts, no kurienes te uzradies šis zvērs?» Viņa kliedz: «Palīdzi taču man, palīdzi taču man, viņš nokodīs mūsu Sar- dziņu, viņš nokodīs mūsu Sardziņu!» Viņš: «Sito resno pin- čeru!» Viņa: «Ak dievs, ak dievs, viņš izdemolēs man visu dzī­vokli! Ķer taču viņu, ķer taču viņu, izmet laukā!» Viņš: «Ai, ai! Nolādētais lops, es tev sprandu aplauzīšu.» Viņa: «Nē, nē, ne­lien zem gultas, mīļais, es tev labāk atnesīšu slotu, citādi tas nezvērs tev izskrāpēs acis.» Viņš: «…» — Vovka aprāvās. — Kāpēc pēkšņi iestājās klusums?

Briesmīgs lāsts no miesnieka mutes pārtrauca klusumu. Un tad sekoja notikumi, kurus Vovka nebūtu varējis pat nosapņot.

Durvis atsprāga vaļā, no dzīvokļa izmetās skārdnieks AlfonsI Viņa seja bija baiļu izķēmota, kā no nāves mukdams, viņš me­tās pa trepēm lejā, bet miesnieks — ak dievs, ak dievs! — drā­zās viņam pakaļ ar garu nazi rokā, un viņa asinīm notašķītais priekšauts — ak dievs, ak dievs! — it kā drebēja asinskārē.