BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Kaulu.

— Nu, un tad?

— Kas •— nu, un tad? Varbūt Bulduris patiešām ir piežmie- dzis šo Bērzu un noracis zemē!

— Nu jau tu atkal fantazē.

— Varbūt arī nefantazēju. Parādi grāmatu!

— Taisāmies labāk, ka pazūdam; grāmatu pārmeklēsim vēlāk.

— Nekādu vēlāk. — Vovka izvilka kabatas nazi un uzšķērda

iesējuma sānos zaļo mākslīgo ādu. Viņš centās uzmanīgi atda­līt ādu no kartona vāka, taču viņa pūles bija veltas, jo āda turējās pie kartona pārāk stingri. Dārdošas balsis, kas cauri skārņa dibenistabas vēdlodziņam atskanēja pagalmā, lika Vov­kam pārtraukt darbošanos.

— Tagad, vecīt, viņi ir ieklupuši viens otram matos! — Vovka iebāza grāmatu atpakaļ dēļu kaudzē. — Tas mums no­teikti jāpaklausās.

— Un ja nu viņi mūs pieķer? — Ļovka neizrādīja ne ma­zāko vēlēšanos draugam sekot.

—. Pieķer vienīgi tādus kā tevi, kas nemāk laikus ievākt in­formāciju.

— Kad es iznesu grāmatu, neviens mani nepieķēra.

— Nu, tad nāc man līdzi!

— Ja es gribētu …

— Taču negribi, tāpēc ka tev bail.

— Nemaz man nav bail.

— Tad aiziet, nāc līdzi!

— Bet es negribu.

— Jo tu esi zaķapastala.

— Pats esi zaķapastala.

— Lūdzu, es tūliņ eju.

— Lūdzu, tad es iešu līdzi, — Ļovka paziņoja pret savu labāko gribu.

Viņi atkal lavījās gar namu sienām pie gaļas veikala sētas loga, notupās tur un klausījās.

— Nekāda liegšanās vairs nelīdzēs, — bija dzirdama kārtīb­nieka balss. — So pierādījumu, šo kaulu, jūs nevarat noliegt.

— Kāds sakars man ar jūsu kaulu, okšķeris tāds? — auroja miesnieks.

— Neapvainojiet valsts varu!

— Atradusies valsts vara! Ja jūs esat valsts vara, tad man atliek tikai pateikt, ka jums nav visi mājās.

— Par šiem vārdiem jums vēl nāksies atbildēt.

— Un jums nāksies atbildēt par to, ka jūs ielaužaties svešu cilvēku pagrabos.

49

— Es nekur neesmu ielauzies. Es tikai sekoju kādām pēdām,

4 — 1547

kas man jau sen likušās aizdomīgas. Tātad es jautāju pēdējo reizi: ko jūs tajā vakarā darījāt savā pagrabā?

— Par to man nevienam nav jādod atskaites, pat ja es nakts vidū sadomātu iet uz savu pagrabu. Uz savu pagrābu un nevis uz svešu jaužu pagrabu.

— Es tikai izpildīju savu pienākumu.

— Pienākumu? Ar kaltu sabojādams svešu īpašumu? To es tā neatstāšu. Es. personiski sūdzēšos iecirkņa priekšniekam, jo es personiski esmu viņa draugs, un tāpēc viņš personiski jums liks trūkties.

— To mēs vēl redzēsim, kurš kuram liks trūkties. Man ir nācies tikties ne jau ar vienu vien noziedznieku, kas sā­kumā runā augstos toņos, bet beigās saraujas pavisam sīciņš.

— Jūs, jūs ar to domājat mani?

— Es nevienu vārdā neesmu nosaucis. Es tikai uz kādu pa­skatījos.

— Jūs paskatījāties uz miesnieku un manā personā, lieciet to aiz auss, jūs apvainojat visu miesnieku biedrību.

— Ko teiks miesnieku biedrība, kad uzzinās par atradumu jūsu pagrabā, to pagaidām neizšķirsim.

— Un ko teiks jūsu iecirkņa priekšnieks, kad uzzinās par kuku]a naudām un desām, kuras jūs man izspiedāt, to ari pa­gaidām neizšķirsim.

— Kā jūs teicāt? Es esot izspiedis?! Kad jūs pats man gluži vai ar varu uztiepāt savas desas un iestūķējāt portfelī!

— Hā, hā — ar varu! Un šņabi es jums arī laikam ar varu gāzu rīklē?

— Labi, labi, tas viss vēl noskaidrosies, piemēram, ari tā lieta ar neapmaksātajām virsstundām, par kurām man sūdzē­jās jūsu bijušais zellis.

— Un tie divdesmit lati, kurus jūs no manis saņēmāt par klusuciešanu?

— Un tā zosu aknu desa? Zosu aknu! Jāsmejas. Veca balt­maize vien tur ir!

— Smiešos es, kad jūsu iecirkņa priekšnieks uzzinās, ka jūs izspiežat visa rajona nabaga amatniekus.

— Un ka jūs bojājat visu rajona nabaga iedzīvotāju vese­lību ar savām žāvētajām atkritumu desām.

— Tādiem likuma sargiem kā jums vieta tikai tiesas priekšā.

— Un tādiem krāpniekiem kā jums — cietumā.

— Es jūs nogādāšu pārmācības namā.

— Pārmācības namā? Mani? — kārtībnieks iebrēcās. — Jūs, jūs tur nonāksiet.

— Es nelaužos svešu cilvēku pagrabos, es ne, — skaļā balsī atcirta miesnieks.

— Nē, jūs tikai naktīs slepus ļāvāties pats savā pagrabā, lai tur kaut ko apraktu. Sis kauls — kam tas pieder?

— Es varu aprakt savā pagrabā, ko tik gribu.

— Tā, tā — ko tik gribat. Varbūt arī cilvēkus, vīriešu dzi­muma, no kuriem jūs aiz zināmiem apsvērumiem vēlaties tikt vaļā?

— Cilvēkus? … — Miesniekam aptrūkās elpas.

— E, redzat, nu jūs zaudējat valodu, ko?

— Jūs … Jūs esat pilns kā mārksl

— Tātad — no kurienes radies šis kauls, es jums tagad jau­tāju likuma vārdā un kā likuma sargs?

— No kurienes? Kas jums par daļu?

— Vai jūs pazināt tādu Bērzu?

— Kāds sakars kaulam ar Bērzu, jūs, stulbeni uniformā??

— Ar šo pretvalstisko apvainojumu jūs neizsitīsiet mani no sliedēm. Es atkārtoju likuma vārdā: vai jūs pazināt Bērzu?

— Un es atkārtoju: kāda man daļa gar Bērzu?

— Ak neesat par Bērzu nekā dzirdējis, ko? Arī nekā par to, ko šis Bērzs meklēja pie jūsu dārgās sievas? Droši vien abi sēdēja pie rīta kafijas un Bībeles?

— Gar manas ģimenes intīmajām attiecībām nevienam nav nekādas daļas.

— Pēdējo reizi, Bulduri: kam pieder šis kauls? Kā tas ga­dījies jūsu pagrabā? Atzīstieties taču! Atvieglojiet savu sirds­apziņu, liegties tik un tā vairs nav nozīmes!

— Man jāatzīstas?!

4»

51

— Es neesmu nekāds necilvēks, Bulduri, un varu it labi sa­prast, ko viens godavīrs un uzticīgs laulātais draugs pārdzīvo

savā sirdī, kad viņš to vien redz kā savas neuzticīgās sievas nemitīgu krāpšanos un nodevību …

— Velns lai parauj, Vurgk, vai jūs esat pie pilna prāta? Kāds tam visam sakars ar šo nolādēto trihīnu cūku, ko es ap­raku?

— Cūku? … Trihīnu cūku?

— Bet ko citu? Vai man vajadzēja to trihīnu cūku, ko es aiz līdzjūtības biju atpircis kādam nabaga zemniekam, laist cilvē­kiem pārdošanā?

— Vai tas ir … cūkas kauls?!

— Bet tas taču redzams pat lellei ar pogas aci!

— Un kāpēc… kāpēc jūs ierušinājāt to cūku pagrabā?

— Kur citur es to būtu ierušinājis? Seit, pagalmā, lai visi mūsu ielas vazaņķi par to uzzinātu?

— Ielejiet man glāzi šņabja, un tad… es saplosīšu šos zeņ­ķus gabalu gabalos.

— Paklau, Vovka, tagad gan bez vārda runas laižamies la­pās, — Ļovka pačukstēja. — Ja viņi vēl atklās, ka ari grāmata pazudusi, un tad mūs notvers, viņi patiešām iztaisīs no mums kotletes.

— Man ari šķiet, ka mēs esam ievākuši pietiekami daudz in­formācijas, — Vovka atbildēja, un šoreiz viņš, lieki nezaudē­dams ne mirkli, sekoja Ļovkam.

Zēni drāzās pāri pagalmam pie dēļu kaudzes, kur bija no­slēpuši grāmatu. Vovka to izvilka laukā un pabāza zem jakas. Ļovka palūkojās uz gaļas veikalu, tad uz pretējā īres nama gaiteni, caur kuru varēja nokļūt uz ielas. Viņi jau gribēja lais­ties prom, kad atsprāga vaļā gaļas veikala sētas durvis. Kār­tībnieks un miesnieks izsteidzās pagalmā, acīmredzot ar bries­mīgo nolūku uzmeklēt abus zēnus.

Kā divas pelītes — klusi un nemanāmi — draugi nozuda aiz dēļu kaudzes.

Doma, ka viņi būtu meklējami tur, abiem vīriem — paldies dievam — neienāca prātā. Viņi devās uz īres namu, kas atra­dās sētā.