BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Māte vēl nebija atgriezusies no darba. Bez liekas kavēšanās Vovka sāka gatavot sev un mātei vakariņas. Viņš atnesa no gaiteņa ūdeni, jo visiem stāva dzīvokļiem bija tikai viens krāns un viena izlietne, iededzināja milzu pavardā uguni un uzlika ūdeni tējai. Tad viņš nogrieza maizi, nomizoja dažus sīpolus, atnesa bļodiņu ar biezpienu, otru bļodiņu ar taukiem un smē­rēja maizītes. Ja māte atgriezās no darba vēlāk, nekā parasts, tad bieži vien bija tik nogurusi, ka negribēja pat uzsmērēt mai­zes šķēli.

Šodien māte pārnāca tikai pusseptiņos. Viņa bija nostāvē­jusi turpat desmit stundas pie veļas baļļas un stenēja aiz sā­pēm krustos. Vovka steidzās viņai pretī, palīdzēja novilkt mē­teli, noāva kurpes un atnesa čības. Kad māte bija iedzērusi malku tējas un apēdusi dažus kumosus maizes, viņa vaicāja Vovkam, ko tad viņš esot pagalmā tādu pastrādājis. Visa māja runājot par traci ar Bulduri un kārtībnieku.

Vovka izlikās, ka ļoti rūpīgi košļā barību. Viņš zināja: māte nekādus piedzīvojumus negrib saprast. Un tomēr viņam nekas cits neatlika kā pilnīgi atklāti izstāstīt šīsdienas notikumus.

Māte klausījās dēla stāstījumā ar bargu seju, taču drīz vien nespēja noslēpt smaidu. Viņa purināja galvu un pielika roku pie pieres.

— Jādomā gan, ka ar tevi viss nav īsti kārtībā, dēls. Tev vienmēr atgadās kaut kas tāds, kas nevienam citam normālam puišelim neatgadās. Kā tas var būt? — viņa vaicāja, vērdamās savā atvasē gluži kā zivī, kas lidotu mākoņos.

Vovka saspringti domāja. Tad viņš sacīja:

— Tas viss tāpēc, ka es vienmēr cīnos par taisnību.

Mātes acīs, lai cik viņa bija nogurusi un savus spēkus iz­smēlusi, atkal pazibēja tik tikko manāms smaidiņš. Cik ļoti līdzīgs zēns tomēr bija savam tēvam, šim mīļajam, tomēr mū­žīga nemiera un trauksmes dzītajam putnam, kas kuģoja pa Daugavu. Lielā pasaules kara laikā viņam nekas nebija noticis. Kādus gadus vēlāk kuģis, uz kura viņš brauca, uzskrēja virsū mīnai. Ģimene zaudēja savu barotāju un Vovka — tēvu. Vir­tuvē karājās fotogrāfija, kurā viņš bija redzams matroža formā un drosmīgu un dzīvespriecīgu skatienu vērās pasaulē. Pietika tikai pamest acis uz fotogrāfiju, lai redzētu, no kā Vovkas uz­rautais deguns, no kurienes lielās, atkārušās ausis. Dzelmēs sen nogrimušais tēvs turpināja dzīvot savā dēlā, un tas piepil­dīja māti ar laimes sajūtu, kādu viņa izjuta reti kad. Tāpēc arī- viņa Vovkam daudz ko piedeva. Tāpat kā šovakar, kaut arī bija apņēmusies zēnu neatstāt nesodītu.

Atvieglots Vovka likās savā gultā un drīz vien aizmiga. Vi­ņam bija nepatīkams sapnis. Lai ko ari viņš nedarītu un ne­teiktu, it visur viņu vajāja Ļovkas «pats esi». Te šos vārdus izrunāja pārlieku milzīgs sniegavīrs, kas rādīja Vovkam garu burkāna degunu, te bezkaunīgs zvirbulis, kas spurdza virs zēna. «Cir, čir, pats esi, čir, čir, pats esi,» tas ķircināja Vovku, kurš metās gluži zaļš aiz dusmām, tomēr nespēja zvirbuli noķert.

Kad Vovka nākamaja rītā, vasarsvētku svetdienā, pamodās,, cauri logam viņu jautri sveicināja saule.

Vovka kategoriski bija pret jebkura veida ziepju izšķiešanu, taču šodien, tā kā māte bija mājās, viņam neizdevās noturēties pie savas pārliecības. Ar cietēja seju viņš padevās maigajai varai: nomazgājās, saķemmēja pinkainos matus un izšķīra ce­liņu. Pat nagus pirkstiem vajadzēja apgriezt. Nelīdzēja nekādi iebildumi, bija vasarsvētki, un māte gribēja viņu redzēt kār­tīgu un tīru. Tad viņam vajadzēja kopā ar mammu rātni paēst brokastis, un pēc tam — ak, visu briesmu lielākās briesmas! — viņa izdomāja kopā ar dēlu iet uz baznīcu. Izmisis Vovka mek­lēja ieganstus pret šādu gluži vai sodam līdzīgu pārestību, to­mēr nekādas atrunas nelīdzēja. Un Vovka atkal bija spiests ķerties pie viltības.

— Ak, es pavisam aizmirsu, šodien priekšpusdienā nāks Mal­vīne, viņai ar tevi laikam kaut kas runājams.

Malvīne bija laikrakstu iznēsātāja, vienmēr lieliskā noskaņo­jumā un informēta par visiem jaunumiem, kuru dēļ arī māte labprāt ar viņu pļāpāja. Vovka to zināja.

Ticis ar šo viltību vaļā no iešanas uz baznīcu, Vovka drīk­stēja iziet pagalmā. Vispirms gan viņš pieklauvēja pie Malvīnes- durvīm, kura dzīvoja tajā pašā mājā. Zēns veikli ievadīja sa­runu par savu māti, kura paplašināto vēnu dēj esot palikusi- mājās un labprāt ar Malvīni papļāpātu. Tas Malvīnei divreiz nebija jāsaka.

Kad šī lieta bija nokārtota, Vovka aizdrāzās uz grāmatu sie­tuvi ciemos pie Zvaigznītes.

Viņa nebija viena. Bija atnākusi viņas krustmāte — ener­ģiska, taču laipna kundze, kuras vīrs strādāja gumijas fabrikā «Varonis», — un gribēja ņemt Zvaigznīti pie sevis. Vovkam tas šķita vairāk nekā bēdīgi, taču viņš saprata, ka tomēr būtu labāk, ja Zvaigznīte nepaliktu darbnīcā viena. Viņa apsolīja Vovkam, ka nāks, cik bieži vien iespējams, uz Ķēniņa ielu, lai uzzinātu, kā veicas ar naudas meklēšanu.

6S

Zēns pavadīja Zvaigznīti un viņas krustmāti līdz ielas stū­rim, tad atgriezās pagalmā.

Bez Ļovkas tur bija vēl pusotra zēna. Viens vesels — Jānis — un viena pusīte — viņa četrgadīgais brālis Kārlītis. 5o zēnu tēvs bija lokomotīvju atslēdznieks. Māte drīz pēc jaunākā dēla dzimšanas bija mirusi, tagad rūpes par viņu bija uzņēmies Jā­nis. Viņš bija drukns, nosvērts puisis, kurš pretstatā Vovkam ārkārtīgi reti atdarīja muti. Taču, ja viņš kaut ko teica, tad tas bija labi pārdomāts, un, ja viņš kaut ko apsolīja, tad uz to va­rēja pajauties.

Tuvodamies zēniem, Vovka uzreiz redzēja, ka viņš nav vie­nīgais vasarsvētku upuris. Arī citi, kas parasti apmierināti delverējās pa pasauli salāpītās biksēs un saplēstos kreklos, šodien bija ietērpti svētdienas uzvalkos. Viņi stāvēja stīvi un neveikli, it kā viņiem būtu jāpiedalās kādā sēru ceremonijā.

Vovka pavēstīja draugiem, ka krustmāte paņēmusi Zvaig­znīti pie sevis, tad, Jāņa pamudināts, vēlreiz izstāstīja savus vakardienas varoņdarbus. Viņš tos attēloja cienīgi un solīdi, gluži kā karavadonis spožu kauju. Nekas nebija noticis netī­šām, viss bija norisinājies tā, kā viņš to bija apsvēris, plānojis un gribējis. Pat bēgšana četrrāpus uz galdnieka darbnīcu bija notikusi pēc pamatīgas apsvēršanas, un tikai pēc pamatīgas apsvēršanas viņš, Vovka, bija ielīdis zārkā.

Pat mazo Kārlīti stāstījums bija dziļi saviļņojis.

— Kad es izaugšu liels, es visu dienu zagšu grāmatas, — viņš čiepstēja.

Jānis noslaucīja brālītim degunu un pavaicāja Vovkam, vai viņš jau ir izdomājis, kā iegūs pārējās grāmatas. Vovka paska­tījās tālumā.

— Lai tiktu pie grāmatām, mums jānodibina speciāla orga­nizācija, tāpat kā to darīja senie ēģiptieši, kas cēla piramīdas, lai itin visi nenoslīktu Nīlā.

— Tu jau atkal fantazē, — Ļovka sacīja. — Piramīdas, lai nenoslīktu! Es gan domāju, ka viņi iemācījās peldēt vai iespieda padusēs glābšanas riņķus. Un ar grāmatām tam vis­pār nav nekāda sakara.

— Tā tikai tev liekas, jo tev vēsturē ir trijnieks, — Vovka

atbildēja. — Ēģiptieši bija tie, kas izgudroja grāmatas, kuras sauca par papirusiem, un par glābšanas riņķiem tev ir tikpat maza nojausma. Kas novieto tos pie tilta margām? īpaša or­ganizācija. Un ari mums tāda ir vajadzīga.

— Kam īsti? — Jānis skaidri un gaiši pavaicāja.

— Visiem, kam ir padomā kaut kas sevišķs, ir nepiecie­šama organizācija, lai viņi varētu cits citu atbalstīt. Pat poli­cija ir organizācija, un tu pat kurpju saites nevari pārdot bez organizācijas, jo tev ir vajadzīga atļauja. Tātad — spļauj, uz kuru pusi gribi, tik un tā trāpīsi kādai organizācijai. Tiklīdz tu esi piedzimis un slapini vēl autiņos, klāt jau pirmā organi­zācija — ierodas mācītājs vai pops no baznīcu organizācijas un grib tevi kristīt. Un vēlāk? Kaut arī tev nav ne mazākās vēlēšanās, tev jāiet skolā. Kāpēc? Jo skola arī ir organizācija. Un, ja tev piemetušās zobu sāpes, tev tāpat ir darīšana ar or­ganizāciju. Tev jāiet uz slimokasi, un kas tad ir slimokase? Or­ganizācija. Un tā ar visu. Organizācija ir veciem ormaņu zir­giem, tas ir — tajā apvienojušies cilvēki, kuri tādus zirgus aiz­sargā, un organizācija ir cilvēkiem, kuri ēd vienīgi salātus, — veģetāriešiem.