Džeks Londons: MĒNESS ieleja

Džeks Londons

MĒNESS ieleja

Surp, zirgi, šurp!

Uz priekšu, hei!

Jums vajag taisnu vagu dzīti

Un jūsu darbs,

Kaut smags un skarbs,

Pret sauli slavā augs jau rīti

«Vai tu dzirdi, Saksona? Nāc līdzi. Nu kas par to, ka tie ir mūrnieki? Man tur būs daži labi paziņas, un tev tāpat. Spēlēs Alvista kapela, tu zini, tā spēlē debešķīgi. Un tu tik labprāt dejo …»

Divdesmit soļu no viņām stāvēja resna vecīga sieviete, kas pārtrauca jaunās meitenes runu. Sieviete bija pavēr­susi viņām muguru — salīkušu, nolaidīgu, nogurušu mu­guru, kas pēkšņi sāka krampjaini raustīties.

«Mans Dievs!» sieviete kliedza. «Ak mans Dievs!»

Sievietes acīs bija vajāta dzīvnieka drausmas, un vi­ņas skatiens mežonīgās bailēs šaudījās pa lielo izbalsi­nāto telpu, piekaitušu un pilnu tvaikiem, kas grīstīm kāpa augšup no mitrās veļas zem karstajiem gludekļiem. Tu­vāk stāvošās meitenes un sievietes uzmeta ātru vērīgu skatienu nemiera cēlājai un tad atkal gludināja tālāk, un gludināja vēl steidzīgāk, jo ducis kustību bija norisušas nevienmērīgā rakstā vai arī izdarītas ne gluži tā, kā va­jadzīgs. Vecīgās sievietes kliedziens bija atmodinājis bai­les zaudēt izpeļņu, un šīs bailes kā nervozas trīsas pār­skrēja strādnieču garajām rindām.

Meitene piespieda sevi saņemties un, satvērusi gludekli, kā akla badīja kruzuļaino veļas gabalu, kas atradās tās priekšā uz gludināmā dēļa.

«Man liekas, ka viņa jau atkal — tev ne?» viņa ieru­nājās.

«Tā ir kauna lieta sievietei viņas vecumā un — ap­stākļos,» atbildēja Saksona un pie tam nepārtraukti strā­dāja ar kruzuļu grieznēm pie kādas mežģīņu aproces. Viņas kustības bija vieglas, drošas un ātras; kaut gan meitenes seja bija bāla no lielā noguruma un tveices, viņa strādāja tālāk tai pašā steidzīgajā gaitā.

«Un pie tam viņai jau ir septiņi, divi no viņiem labo­šanas iestādē,» līdzjūtīgi ierunājās meitene pie blakus galda. «Bet tev, Sakson, katrā ziņā vajadzētu rit nākt uz Viselparku; mūrnieki vienmēr ir labā omā — vilks virvi, skries ar kavēkļiem — būs īsts īru džins un vēl daudz kas. Un dejas grīda tur ir lieliska …»

Bet vecīgā sieviete atkal iztraucēja abu meiteņu sarunu. Tai izslīdēja no rokām gludeklis un uzkrita uz gludināmā virskrekla baltās priekšas; satvērusi gludināmo dēli, tā īsu brīdi it kā ko tvarstīja rokām un tad kā salmu maiss nogāzās no kājām. Viņas gari vilktie kliedzieni atbalsojās sakaitušajā telpā, kur tagad tvaika izgarojumiem pievie­nojās vēl kodīgā apsvilušas drēbes smaka. Sievietes, kas strādāja vaimanātājai vistuvāk, piesteidzās vispirms pie gludekļa, lai glābtu svilstošo kreklu, un tikai tad pie no­kritušās. Arī cīņai gatavā uzraudze gariem soļiem stei­dzās pa eju pie trokšņotājas. Tālāk stāvošās strādnieces turpināja gludināt, bet nevarēja ieturēt ritmu un tāpēc zaudēja daudz kustību.

«Te jau var nobeigties kā suns,» murmināja jaunā mei­tene un straujā kustībā uzsvieda uz galda gludekli. «Strād­nieces dzīve ir pavisam citāda, nekā to iztēlo. Es to ilgi vairs necietīšu — jā.»

«Mērij,» Saksonas balsī bija dzirdams dziļš pārmetums, un, lai to vēl vairāk pasvītrotu, viņai vajadzēja uz mirkli atlaist gludekli, kas lika zaudēt veselu rindu kustību.

Mērija pusizbijusies paraudzījās uz Saksonu.

«Tā es nedomāju, Sakson,» viņa žēlabaini teica. «Dievs mans liecinieks, es tā tiešām nedomāju. To ceļu es nekad neiešu; bet saki pati, vai šāda diena nevar cilvēku padarīt traku. Klausies tikai!»

Sieviete, kas bija saslimusi ar krampjiem, gulēja augš­pēdu un bungoja papēžiem pa grīdu, pie tam visu laiku kliedza, nepārtraukti un vienmuļi kā miglas sirēna. Di­vas sievietes satvēra viņu zem padusēm un vilka pa grīdu projām. Bet viņa tikai bungoja papēžiem un kliedza. At­vērās durvis, un bija dzirdama varena, bet klusināta lielu mašīnu dunoņa, un šai dunoņā izgaisa sievietes bungo­šana un kliedzieni; pēc tam durvis atkal aizvērās. Kā tikko piedzīvotā drausma atcere tveicīgajā telpā vēl bija jūtama kodīga sadegušās veļas smaka.

«Te jau cilvēks var palikt slims,» teica Mērija.

Bet tad pagāja ilgs laiks, gludekļiem vienmērīgi ceļoties un slīgstot, un maksimālais ātrums ne uz mirkli nekļuva lēnāks. Uzraudze vērīgu skatienu staigāja starp galdiem, un viņas acīs bija lasāmi draudi, kas vērsās pret strād­nieču nogurumu un histēriju. Sad tad kāda gludinātāja uz īsu brīdi atlaida gludekli, nožāvājās vai nopūtās un, pārvarot nogurumu, atkal strādāja tālāk. Garā vasaras diena gāja uz beigām, bet tveice nepalika mazāka, un darbu turpināja spilgtajā elektrisko spuldžu gaismā. Ap pulksten deviņiem pirmā gludinātāja posās mājās. Lielie vejas kalni bija saplakuši. Vēl tikai viens otrs veļas ga­bals gulēja uz atsevišķiem gludināmiem dēļiem, kur strād­nieces vēl turpināja gludināt.

Saksona nobeidza drusku ātrāk nekā Mērija un, ejot projām, mirkli apstājās pie biedrenes gludināmā dēļa.

«Sestdienas vakars, un atkal viena diena pagalam,» žē­lojās Mērija.

Jaunā seja bija bāla un iekritusi, un zem melnajām no­gurušajām acīm iezīmējās tumšas ēnas.

«Cik tu nopelnīji, Sakson?»

«Divpadsmit un vienu ceturtdaļu,» Saksona ar zināmu lepnumu atbildēja. «Un es nopelnītu vēl vairāk, ja būtu labāka ciete. Fabrikas vilto cieti.»

«Bet tas gan ir daudz,» Mērija apbrīnodama teica. «Tu spēj veikli strādāt — tu jau taisni aprij darbu. Es — es nopelnīju tikai desmit ar pusi — un tas par veselas ne­dēļas pūlēm. Tātad mēs satiksimies deviņos četrdesmit pie vilciena. Bet noteikti. Pirms sākas dejas, mēs vēl va­ram drusku paklaiņot. Pēcpusdienā atnāks daži mani pa­ziņas.»

Divas ielas aiz gludinātavas stūra zem loka spuldzes bija nostājies bars slaistu un klaidoņu. Ejot viņiem ga­rām, Saksonas seja kļuva stingra un salta. Viņa gan ne­uztvēra teiktos vārdus, bet noskārta tos no brutālajiem smiekliem, kas tos pavadīja; turpinot ceļu pa krēslaino novakari, kas jau kļuva manāmi vēsāka, viņas vaigos iesi­tās karsts dusmu sārtums.

Ielai abās pusēs bija strādnieku dzīvokļi, noplukuši koka namiņi, kas nebija gadiem ilgi krāsoti un kuru izbalējušai krāsai klājās pāri biezu netīrumu kārta. Vienīgais, kas tos darīja kaut cik ievērojamus, bija šo namiņu neglītums un lētums.

Bija jau tumšs, bet meitene zināja ceļu un nenomaldī- jās; atdarot durvis, atslēga kā parasti pārmezdama žē­labaini čīkstēja — cik labi viņa pazina šo sveicienu! Viņa iegāja virtuvē, kur dega vientuļa plīvojoša gāzes liesma. Tā bija neliela virtuve, ko nevarēja nosaukt par nekār­tīgu, jo tur nebija nekā, kas to varētu tādā pārvērst. Bal­sinātie griesti, kurus vejas dienu tvaiks bija padarījis tumšus un neglītus, šķērsojās daudzām plaisām, tās lika atcerēties pagājušā pavasara lielo zemestrīci. Grīda bija nelīdzena, ar daudzām šķirbām, un pavarda priekšā izmīto dobumu pārklāja plāksne, kas bija pagatavota no div­kārši saliektas skārda petrolejas kannas. Izlietne, netīrs rupja auduma dvielis, daži krēsli un galds, tas bija viss, kas atradās virtuvē.

Pievelkot krēslu pie galda, meitene uzmina uz grīdas nomestajai ābola serdei, kas nokraukšķēja zem viņas kā­jas. Uz galda virs nobružātas vaskadrānas bija noliktas vakariņas. Saksona nogaršoja aukstās, taukos iesalušās pupas, bet nevarēja tās ēst, paņēma maizi un ēda to.